Valmierietis

Saproti laika garu un izmanto iespējas! — ar tādu aicinošu moto nesen sevi pieteica Valmieras integrētās bibliotēkas komanda divos starptautiskos projektos. Uzstādījumi bija gana ambiciozi. Pirmajā («Future Literacy Net»), kas pērn noslēdzās, — veicināt sadarbību un līdzdalību kopienā, tuvināt nevalstiskās organizācijas un publiskās bibliotēkas, izveidot starptautisko sadarbības tīklu;  otrajā («CreaDream Forum in Library») paaugstināt vietējās sabiedrības kompetenču līmeni un  veicināt laikmetīgās kultūras izpratni sabiedrībā. Par pēdējo viena no projekta dalībniecēm — zonālā arhīva vecākā eksperte Māra Stabrovska — sajūsmināta saka: tā bija brīnišķīga iespēja mums visiem, un esmu laimīga, ka piedalījos! Līdzīgas atsauksmes dzirdēju vairākkārt.

Dzimusi un augusi Valmierā – tā par sevi saka INETA BŪDA. Viņa strādājusi un mācījusies arī Rīgā, vairāk nekā gadu pavadījusi Vācijā. Ineta ir atgriezusies Valmierā, Ekonomikas un kultūras augstskolā apgūst interjera dizainu, raksta projektus, bet brīvajā laikā dzied jauniešu korī «Skan».

Skola ir gaišuma, labestības, sapratnes, jaunības un rītdienas pilna māja — bērzu vai ozolu alejas galā, ezera vai upes malā, kalnā, pilsētas centrā vai lauku pagasta nomalē. Šodien skolu grūti iedomāties bez jaunām darba formām, jauniem meklējumiem. Mūsdienās blakus grāmatām, krītam un tāfelei mierīgi dzīvo dators un internets.

Mans Skolas laiks 23 gadu garumā (1986-2009) ir piepildīts ar pašaizliedzīgu darbu, atmiņām par cilvēkiem, notikumiem un telpu – Skolu – neparastu, interesantu un tolaik konkurētspējīgu, arī sabiedrībai nepieciešamu, un diemžēl arī dažam labam citādi vērtējamu...

Gatavojoties vakarskolas jubilejai, uz sarunu un patīkamu atkalsatikšanos aicinājām DIĀNU ZILBERTI, kura ir strādājusi vakarskolā par direktora vietnieci daudzus intensīvus un piepildītus gadus.

ANDREJS GLUHOVS, Valmieras 2. vidusskolas direktors. Mācību iestādei ir vairākas struktūrvienības, viena no tām — vakarskola.

Droši vien mums visiem ir kāda pieredze vai vismaz nojausma, kā tas ir – kaut ko darīt neklātienē. Kā tas ir – mācīties, darīt, dzīvot, veidot attiecības, ceļot, satikties,  neesot klāt?

Skolas dzīve nav iedomājama bez svētku pasākumiem, ballēm, konkursiem, viktorīnām, lai  mācībās ielītu arī kāda cita krāsa un mūsu ikdiena būtu interesantāka. Par to rūpējas pašpārvalde – aktīvākie un patriotiskākie skolēni. Un, lai gan katru gadu pašpārvaldes pamatsastāvs mainās, vienmēr ir skolēni ar radošām idejām, kuri grib būt visur klāt un mainīt skolas dzīvi, pilnveidoties, mācīties strādāt komandā, iegūt jaunus draugus.

Valmieras cietuma skolai, kaut patlaban juridiski tās ir tikai Vakara (maiņu) vidusskolas klases, šis ir 15. mācību gads. Mūsu vēsture sākās 2001. gadā, kad pēc Valmieras cietuma administrācijas, rajona padomes un skolu valdes iniciatīvas tika uzsākts eksperiments ar mērķi konstatēt, vai no notiesāto ieslodzīto puses būs atsaucība un interese, vai viņiem piemitīs  gribas spēks panākt kādreiz iekavēto – iegūt vismaz pamatizglītību. Šā eksperimenta rezultātā  no 2002. gada 1. septembra cietumā sāka darboties Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas struktūrvienība pamatizglītības posmā.

Vai tas vispār ir iespējams – ieraudzīt labo katrā pusaudzī? Arī tad, ja šķiet – nē, no šī nekas prātīgs neiznāks,  nav pat vērts censties?

Pašlaik es kalpoju par mācītāju Valkas novadā, Kārķu un Ērģemes draudzēs. Taču līdz tam ir noiets garš ceļa gabals. Varētu teikt, ka tas ir bijis sagatavošanās ceļš manai kalpošanai. Esmu dzimis un audzis Cēsu pusē. Jaunība pagājusi ļoti dēkaini. Esmu piedzīvojis gan prieka dienas, gan tumšos brīžus. Jaunībā ne visai patika mācīties, vidusskolā nomācījos divus gadus un izstājos. Tad divus gadus dienēju armijā. 1986. gadā es satiku Mārīti, mēs apprecējāmies, un es pārcēlos uz dzīvi Kārķos. Iesākumā mums bija zemnieku saimniecība, vēlāk mēs izveidojām savu individuālo uzņēmumu.

Akciju sabiedrības «Valmieras stikla šķiedra» vecākais elektronikas inženieris JURIS NABOKINS vakarskolā pavadījis tikai vienu mācību gadu, taču siltas atmiņas par to palikušas.

Mūžam mainīgā – tā droši var teikt par mūsu Valmieras vakarskolu. Skola kopš tās izveidošanas vairākkārt mainījusi savu atrašanās vietu, mainījušies nosaukumi – no «Valmieras strādnieku un zemnieku vidusskolas» līdz 2. vidusskolas struktūrvienībai – Valmieras vakara (maiņu)  vidusskolai. Tomēr visu laiku tā nav pazaudējusi savu īpašo vietu – bija un ir mācību iestāde dažāda vecuma skolēniem, kuri visdažādāko iemeslu dēļ nemācās parastajās vispārizglītojošajās skolās.

Pagājušajā reizē iepazināmies ar Maršnera mājas un paša Ludviga jeb Karla Roberta Lui Maršnera personību. Šoreiz aplūkosim pārējos Maršneram piederošos īpašumus un ieskatīsimies to vēsturē.

Projekta «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ietvaros kopā ar mani Portugāli apmeklēja arī 10.c  klases skolniece Lelde Anna Zandmane, skolotājas Oksana Karaļčuka un Daiga Ramata.

Es devos projekta braucienā uz Turciju. Projekts «By Learning You Will Teach, by Teaching You Will Learn» ir finansēts no  Eiropas Savienības programmas «Erasmus+» līdzekļiem un domāts, lai satiktos un kopā strādātu septiņu  Eiropas valstu skolēni un skolotāji, kopīgi izstrādājot dažādus materiālus  skolu pašpārvalžu darba uzlabošanai. Latviju pārstāvējām mēs – Valmieras vakara (maiņu) vidusskolas divi skolēni un divas skolotājas.

Bez uzticēšanās ir grūti. Ja neuzticamies kaimiņiem, durvju priekšā jāliek milzu «kūtene». Ja neuzticamies politiķiem, nav jēgas iet balsot. Ja neuzticamies ārstiem, labāk neslimot. Ja neuzticamies celtniekiem, jābūvē pašiem. Ja neuzticamies sinoptiķiem, lietussargs jānēsā līdzi vienmēr. Ko darīt, ja neuzticamies Valsts Ieņēmumu dienestam (VID)? Vai  nemaksāt nodokļus vispār?

Savos tikai četrdesmit viņš jau paveicis daudz. Pirms septiņiem gadiem viņš gluži kā no gaisa nokrita Valmieras pievārtē ar jaunu alus brūzi, un šodien te darītais Valmiermuižas alus noteikti darījis slavenu arī viņa vārdu. Valmiermuižas alus darītavas saimnieks AIGARS RUŅĢIS par sevi saka: esmu valmierietis ar visām saknēm!

Šī ir vēsturiska fotogrāfija — 1960. gada marts.

Tie, kas bija izsūtīti no dzimtenes 1949. gada 25. martā, atgriezties Latvijā drīkstēja  tikai 1956. — 1957. gadā. Sarežģīta un smaga bija šī atgriešanās. Kad no Maskavas tika saņemta izziņa — spravka — ar atļauju atgriezties, pacilātība un eiforija pārgāja ātri: sākās dzīves izvērtēšana, praktiskās rūpes, kā to izdarīt. Par brīvu jau atpakaļ neveda... Pat kopējā vagonā biļete maksāja dārgi. Arī par apģērbu bija jādomā. Kaut katram jau bija sava pufaika, neatsverams un tiem apstākļiem gana piemērots un pat ērts apģērba gabals ikdienai un svētkiem, — to pašu vilkām gan darbā, gan uz kino ejot.

Valmierieši jau būs ievērojuši, ka iepriekš ilgstoši pamestajā objektā Rīgas ielā 67 sākusies rosība. SIA Wash& Drive valdes loceklis AUGUSTS IESALNIEKS «Valmierietim» pastāstīja, ka šajā vietā uzsākta pašapkalpošanās automazgātuves būvniecība: «Automazgātavā būs sešas mazgāšanas kabīnes, kas spēs apkalpot ap 700 —800 automašīnas diennaktī. Wash& Drive klientiem piedāvās plaši pazīstamās Karcher firmas tehnoloģijas un aprīkojumu, kas izceļas ar augstu kvalitāti un tiek novērtēts Eiropā un Skandināvijas valstīs. Papildus mazgāšanas kabīnēm klientu ērtībām tiks ierīkoti arī putekļsūcēji un naudas apmaiņas aparāts, jo par pakalpojumiem būs iespējams norēķināties tikai ar 50 centu, 1 un 2 eiro monētām.