Valmierietis

VILNIS VOROBJOVS. Valmierietis, bet nu jau vairāk nekā 13 gadus dzīvo Kocēnos. «Pilsētu, kurā piedzimt, jau nevar izvēlēties, bet esmu pateicīgs, ka man ir paveicies bērnību pavadīt vienā no senākajām Latvijas pilsētām. Apkārtējā vide atstāj paliekošu ietekmi — viss, ko bērnībā un skolas gados esmu ieguvis, ir kļuvis par iedvesmu turpmākajai dzīvei. Valmierai ir ļoti daudz priekšrocību attiecībā pret lielāku pilsētu kolorītu un iezīmēm, kas veicina personības veidošanos,» saka Vilnis.

Bieži vien, pastaigājoties pa Valmieras senpilsētu vai dodoties pa gājēju tiltiņu uz Valmieras tirgu, cilvēki atskatās uz divstāvu sarkano ķieģeļu ēku, kas atrodas Rātsupītes kraujas malā. Vieni to dēvē par sarkano māju, citi ir dzirdējuši nosaukumu «Maršnera nams». Sarkanās mājas nosaukumu tā ieguvusi, pateicoties 19.–20. gadsimta mijā celto Valmieras ēku raksturīgajam sarkanajam ķieģelim, bet — kas ir Maršners?

Valmieriešu tik vienota satraukšanās un protestēšana, aizstāvot Vecpuišu parka kokus pret izciršanu,  pēc vēsturnieku  vērtējuma esot pielīdzināma vien zviedru laikiem, kad vietvaldis esot gribējis  te aizliegt kazas turēt. Toreiz, daudzbalsīgi protestēdami, valmierieši  tiesības pilsētā kazas turēt ir nosargājuši, tagad, šķiet,  arī būs nosargāta lielākā daļa no parkā izcirst sākotnēji paredzētajiem turpat vai 100 kokiem.

Jaunizceptais ekonomikas ministrs nupat vienā publiskā uzstāšanās reizē aicināja mazāk būvēt trotuārus un krāsot ēku fasādes. Piedosim vīram, kurš - atšķirībā no Miķeļa un viņam līdzīgiem citādi domājošiem - noteikti pats savā dzīvē nevienu trotuāru nav uzbūvējis un savulaik pie turības ticis, uzsitot gaisā īstajā brīdī pēdējās patiesības ministrijas akciju žūksni! Jo katrā sevi cienošā pilsētā, nemaz nerunājot par lielpilsētu Valmieru, vietvara ļoti piedomā, kur un pa kādiem celiņiem savās gaitās dodas tie pilsētnieki, kuri kaut kādu iemeslu pēc ikdienā vairāk staigā kājām nevis brauc. Tāpēc trotuāru būve Valmierā pēdējos gados allažiņ aktuāla bijusi. Un tomēr - ir vēl daži virzieni, kur izvērsties!

Pilsēta var lepoties, ka šeit strādā optimistiski un jaunām idejām pārpilni pedagogi. Viena no viņiem, valmieriete MAIJA BLŪZMA, jauniešiem palīdz apgūt zīmēšanas prasmes un angļu valodu.

Pērn 16. novembrī Kultūras centrā rādīja kinohroniku par Valmieru laikā no 1923. līdz 1990. gadam.  Novēlojies paldies Valsts Kultūrkapitāla fondam un pilsētas domei! Mani piesaistīja režisora un operatora I. Selecka filmas «Valmieras meitenes» fragmenti, kā arī mirkļi par gaiļa un vara bumbas pacelšanu baznīcas torņa smailē 1970. gada 3. novembrī pēc nama rekonstrukcijas. Atceros, ka gaili tornī uznesa valmierietis Roberts Antons. Virzoties uz augšu, viņš pieturējās pie zibensnovedēja, pašās beigās uzkāpa uz bumbas un nolika gaili vietā. Jāatzīst, ka tas bija drošības tehnikas pārkāpums ar lielu riska pakāpi.

Es esmu aptaukojies. Guļu ar uzpūstu vēderu, atraugājos un stenu. Es sirgstu ar bulīmiju un anoreksiju arīdzan. Kuņģa saturs prasās ārā ar steigu, divi pirksti mutē ir mans sveiciens visam apēstajam. Es vairs nejūtu garšu, viss vienādi pliekans, trekns, bezgala ass un neveselīgs. Kādi tur vitamīni, vien sliktās taukskābes, garšas uzlabotāji un e-vielas. Esmu slims, bet guļot gultā, roka stiepjas pēc kārtējā kumosa. Esmu atkarīgs. «Labdien! Mani sauc Aigars. Esmu atkarīgs no kultūras subproduktiem.»

GATIS ĒRGLIS patlaban ir pats galvenākais un arī veiksmīgākais no Valmieras futbola treneriem: viņa vadībā Valmiera Glass/BSS futbolisti pēdējās trīs sezonas 1. līgas turnīrā allaž bijuši starp medaļniekiem, divas reizes izcīnot bronzas, bet pērn — jau sudraba godalgas. Par šiem sasniegumiem viņam piešķirti gan Gada trenera, gan Gada valmierieša tituli, taču tāpēc Gatis nav sācis lidināties mākoņos, jo vēl ir daudzas virsotnes, uz kurām tiekties gan Valmieras, gan Latvijas mērogā.

Ja viss norisināsies bez aizķeršanās, jau šopavasar Valmierā sāksies vēl vienas pilsētas rajonu nozīmes transporta maģistrāles — Georga Apiņa ielas — rekonstrukcija posmā starp Rubenes un Beātes ielu.

Līdz ausīm augstskolā — tā par savu ikdienu saka AGNESE KARASEVA. Viņa savas zināšanas un enerģiju Vidzemes Augstskolā ir ieguldījusi, ne tikai aktīvi darbojoties dažādos amatos un vadot projektus, bet arī palīdzot studentiem.

ZAIGA TENTERE bērnību pavadījusi Vecpiebalgā un uz Valmieru devās pirms astoņiem gadiem, lai studētu Vidzemes Augstskolā. Apguvusi žurnālista profesiju, viņa sāka strādāt Vidzemes TV, tagad «Re:TV», un pašlaik ir bērna kopšanas atvaļinājumā.

Piektdien solītajā vizītē Valmierā aizsardzības ministru Raimondu Bergmani visticamāk pavadīs ministra biroja vadītāja IEVA JIRGENSONE, kādreizējā Valmieras meitene.

Laimīgs esot dzejnieks, ja kaut vienu viņa dzejoli tauta no paaudzes paaudzē pazīst un dzied. Šķiet, vien retais nespētu noskaitīt vai nodungot Rietekļa «Še, kur līgo priežu meži» («Pie Gaujas»). Tā autoram, Jūlijam Eduardam Balodim (1856 - 1940), šomēnes 14. februārī apritēja 160.

Dažubrīd, kad vaļīgāks brīdis gadās, domas, pa vēstures ceļiem klejodamas, grib kādai lietai vai notikumam atbildi rast. Tad laiks dokumentos lūkoties vai ļaužu atmiņās klausīties. Laika sprīdis, kas Pasaules pulsam tīrā niecība, cilvēka mūžam pagarš nogrieznis. Tā īsti var apjaust, cik vērtīgas ir fotogrāfijas un pieraksti, jo domās glabātais mēdz gaist vai savādāks ar laiku šķist. Ar prieku lasīju Ērika Roštoka atmiņas par sporta dzīvi Valmierā padomju gados. Tāpat lielisks Regīnas Valtenbergas raksts, kas veltīts Adalberta Bubenko simtgadei 2010.gadā. Tie arī rosināja uz dažām pārdomām.

Ja vēl ne visā Latvijas dabā, tad vismaz jau  Valmieras dabā ne tikai katrai augu, bet arī dzīvnieku sugai  nu jau ir sava vieta un teikšana. Priedes aug pie Stāvajiem krastiem, ozoli parkos, liepas alejās, bet sirmie vītoli dodas uzbrukumā daudzās dziedāšanās izslavēto ievu teritorijām. No Āžkalna ezeriņa pa Rātsupīti, sēklu izkaisīšanai izmantojot  palus, arī pilsētā cenšas ielavīties latvāņi…Stirnas iemīļojušas pļavu pie Elku kalniņa,  mežacūku klaiņošana pamanīta Kaugurvērī, bebriem zobu asināšanai atvēlēta atteka pie Dīvalu kapiem un    Gaujmala. Tomēr, lai arī šīs teritorijas Valmieras  kartē kādai no sugām rādās pat piederīgas, neviena no  tām nav nosaukta ne par Latvāņu upi, Stirnu pļavu, pat par Bebru atteku ne.

Valmiera aug par izskatīgu un sapostu pilsētu. Vien vecākie valmierieši vairs atceras milzīgos postījumus, kādus  pilsētai nodarīja  ugunsgrēku pārpilna nakts 1944. gada septembrī, kad atkāpās vācieši.  Par sava tēta  Jāņa Altenberga un mammas Otīlijas Luīzes tajā naktī piedzīvoto un cīniņiem, lai neļautu ugunij nodarīt pilsētai vēl lielāku postu, stāsta GUNTA ALTENBERGA:

Uz sarunu Juris Jakovins atsteidzas  ar stetoskopu pār kaklu. Pasmejam, ka šalles vietā, bet savā ziņā stetoskops kaklā, recepšu žūksnis, pildspalva un telefons krūšu kabatā ir viņa atpazīstamības zīme.  Ar ģimenes ārstu Jakovinu runājam pāris dienas pēc viņa pusapaļās jubilejas. Tā kā esam tās paaudzes cilvēki, kuri zina, ko nozīmē laiku mērīt piecgadēs, tad likumsakarīgi šķiet, ka pēdējā piecgade Jakovinam nav bijusi viegla. Viņš gan ironizē, ka sanācis daudz pastrādāt, daudz atpūsties un tikai mazliet pabojāt nervus.

SABĪNES PITURAS gleznas vēl dažas dienas var aplūkot Kultūras centrā.

Tā ELĪNA GERHARDE dēvē sevi. Viņa dzīvo Rīgā un strādā digitālajā reklāmas aģentūrā «Click», taču ikreiz priecājas atbraukt uz dzimto pilsētu.

Šoreiz Miķelis grib parunāt par mūsu, valmieriešu, mazākajiem brāļiem, konkrēti tiem četrkājaiņiem, kurus latīniski mēdz dēvēt par Canis lupus familiaris jeb mājas suņiem. Jā, nedaudz tiks pieminēti arī Felis silvestris catus jeb mājas kaķi, drīzāk gan to bezpajumtnieku novirziens, taču tas tikai tā — garāmejot...