ARTIS ĀBELE simptprocentīgi par to ir pārliecināts. Valmieras 5. vidusskolā mācījies no 2. klases, jo viņa laikā pirmās klases bija bērnudārzos. Un piektie ir viņa pirmā un vienīgā vidusskola, jo kā citādi: «Laba skola! Ja pats mācījies un gribēja to īsti darīt, viss aizgāja. Ja, nē, tad nekur nebūs labi.»
Ja Latvijas vēsturē jānosauc izcilas personības, starp tām noteikti būs Aspazija (īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga, precējusies Elza Pliekšāne;1865-1943) un Rainis (Jānis Krišjānis Pliekšāns; 1865-1929). 2015. gads ir pasludināts par Raiņa un Aspazijas gadu. Zīmīgi, ka UNESCO iekļāvis abu dižgaru 150. dzimšanas dienu starptautiskajā svinamo dienu sarakstā! Arī ikgadējā Muzeja Nakts aizritēja Raiņa un Aspazijas zīmē. Neskatoties uz ļoti vējaino, vēso sestdienas vakara nogali, valmierieši ļoti kuplā skaitā apmeklēja muzeja un drāmas teātra pasākumus un izstādes, bet īpaši jāuzteic tie drosmīgie pārdesmit (ekskursijas sākumā pat 61) interesenti, ar kuriem kopā izstaigājām Raiņa ielu visā tās garumā, lai uzzinātu, cik tad reižu dzejnieks pabijis Valmierā un, kuras no pilsētas vietām par godu Raiņa vizītei, vēlāk iemūžinātas vēsturei.
Vispār jau Miķelis ir gandarīts par to, kā dzīvē tiek realizētas viņa nosapņotās versijas. Raugi, nebija vēl Rēzeknē uz svaigi ceptās avīzes paguvusi nožūt tipogrāfijas krāsa, kad jau attiecīgie Valmieras rātes dienesti bija atveduši un uzstādījuši pāris čurbūdiņas pilsētas centra stāvlaukumā, kur sabiedriskajai tualetei līdzīgā ēka nefukncionē un nepriecē akūtas atvieglošanās gribētājus jau kuro gadu.
Beidzot ir noticis ne vien šī mēneša, pat ne gada, bet vēl pagājušajā gadu tūkstotī vairākkārt rosināts notikums. Bez atvadu runu teikšanas un sērīgas dziedāšanas nebūtībā ir aizgājusi viena no Valmieras Kārlienas daļas vēsturiskajām celtnēm — koka būve, spoku nams vai dzīves vietu nedeklarējušu personu īslaicīga apmešanās mītne — Stacijas ielā 46.
Vienmēr censties sasniegt iecerētos mērķus — tāds ir SANTAS URBĀNES dzīves moto. Pašlaik viņa neklātienē studē Rīgas Pedagoģijas un izglītības vadības akadēmijas 3. kursā par pirmsskolas un sākumskolas skolotāju, paralēli ikdienā strādā bērnudārzā par mūzikas skolotāju, bet brīvajā laikā dzied jauniešu korī «Skan». Cauri visai viņas dzīvei vijas mūzika un Gaujas nemierīgais plūdums.
ELĪNAI VĀNEI šī ir divpadsmitā sezona Valmieras drāmas teātrī. Pa šo laiku viņa ir paguvusi nospēlēt vai jebkuras aktrises sapņu lomas — varones un karalienes, kritušas sievietes un krietnas saimnieces. Un laikam sajutusi arī kāda noteikta posma beigas, jo viņai atradusies arī cita dzīve.
( 3. turpinājums. Sākums 28. janv., 4. marta un 25. marta numuros)
Pavasarim un dārza darbiem sākoties, laika trūkums liek sevi manīt, brīvbrīžu īsti nav, tomēr ziņkāre ņem virsroku - kā tad manas Valmieras ielām klājies pagājušā gadsimta 60. gados?
Ar veco ietvju demontāžu un no jauna būvējamo ietvju trases atzīmēšanu dabā sākta šogad plānotā ietvju, gājēju un velosipēdistu ceļu infrastruktūras atjaunošana un izveide Valmierā, ziņo Valmieras pašvaldības speciāliste vides komunikācijā Kristīne Melece.
Vidzemes Augstskolas 1. kursa studentes no Rīgas un Rēzeknes — par pilsētu, ko vēl tikai iepazīst
«Nekad no Valmieras neesmu aizgājusi. Tikai pieci studiju gadi Latvijas Policijas akadēmijā bija vienīgie, kad pa īstam nebiju mājās, bet arī — vienmēr ar skatu uz Valmieru,» saka SIA «Valmieras ūdens» juriste BAIBA ĶIRSE.
Īsts valmierietis, lai cik tālu un cik ilgi dzīvē arī aizietu, tāds paliek visu mūžu. Daudzi izstudē, iegūst labus darbus, dodas pasaulē un arī secina: tomēr nekur nav tik labi kā mājās. Citi, iespējams, tieši šo priekšnojautu dēļ nesteidzas prom, bet lūko, kā attīstīt savas mājas, pilsētu, atrodot tikai savu vietu tajā.
Turpinot tēmu Amatnieki Valmierā starp diviem Pasaules kariem, šoreiz par Valmieras amatnieku biedrības iekšējo struktūru, dažām problēmām un sadarbību ar Latvijas Amatniecības kameru 30. gadu nogalē.
KRISTĪNE VOROŅINA dzimusi, augusi un mācījusies Valmierā. Žurnāliste portālā «Valmieras Ziņas».
Ir cilvēki, kuri arī aizejot paliek. Ne vien laika biedru atmiņā, bet arī ar sava mūža paliekošu devumu vietā, kur strādājis. Pirms gadiem Valmierā vienam no viszinošākajiem ārstiem Valdim Kantānam tāds devums mūsu pilsētai neapšaubāmi ir tas, ka viņš — daudzu valmieriešu iemīļots — bija savulaik arī viens no galvenajiem Valmieras jaunās slimnīcas (tagadējās Vidzemes) darba aizsācējiem. Kā savā nozarē — gastroentereoloģijā — tolaik vienu no viszinošākajiem speciālistiem pēc klīniskās slimnīcas «Gaiļezers» izveides Valdi aicina darbā uz turieni, taču saikni ar kolēģiem, arī draugiem, pat kādreizējiem pacientiem Valmierā viņš nezaudēja.
...dakter's dos, dakter's brīvu dienu dos — savulaik draiski dziedāja Viktors Lapčenoks, taču ikdiena bieži vien mēdz būt krietni skarbāka un nežēlīgāka par Valda Artava ironiskajiem pantiem.
«Nav ne šodienas, ne rītdienas. Ir tikai pagātne, kas nemitīgi atkārtojas.» (Man nezināma autora pērle)
Valmierietis novadpētnieks Kārlis Bukums savā mūžā ir savācis vairākus simtus nostāstu, vietvārdu un teiku par Valmieru un tās apkaimi. 1962. gadā viņš savu vākumu uzticēja Latvijas Universitātes Valodas un literatūras institūtam, pēc tam līdz pat mūža beigām tur sūtīja vēl vēstules ar papildinājumiem.
Daļa Eiropas ir norūpējusies par Krievijas impēriskās politikas atdzimšanu un vicina diplomātu dūrītes. Daļa valstu intensīvi imitē stingru nostāju, jo to prasa Eiropas kolektīvās drošības pamatnostādnes. Savukārt trešie vēlētos pēc iespējas ātrāk aizmirst Ukrainas karu un apmainīt Krievijas gāzi pret visaptverošu indulgenci. Vakardienas komunistiskā terora upuri sirgst ar Stokholmas sindromu: upura psiholoģisku pieķeršanos varmākam.
Droši vien daudziem valmieriešiem nebūs viegli noticēt, ka jauneklīgajam sporta un darba veterānam ANTONAM SENKĀNAM šodien aprit pirmie septiņdesmit, bet kalendārs ir nepielūdzams. Lai arī pats jubilārs mīl lietot izteicienu jūsu padevīgs kalps, to viņš var mēģināt iestāstīt kādam svešiniekam, jo tie, kas ar Antonu sacentušies sporta spēļu laukumos vai pie šaha galdiņa, lieliski zina, ka kalps un pie tam vēl padevīgs, viņš nemaz nav spējīgs būt, tā kā vienmēr gatavs cīnīties līdz pēdējai patronai. Tā tas bijis vēl laikos, kad zāle bija zaļāka un meitenes smukākas, tā tas turpinās joprojām.
Sveikiņi aprīlī! Jāteic, ka šī reize mums patīkami atšķirsies no ierastās pirmskara Valmierieša pārlapošanas — vienkārši pagājušajā reizē Edītes kundzes ar laipnu roku piespēlētās fotogrāfijas no Svētā Sīmaņa baznīcas jumta remonta 1928. gadā (tagad to zinu precīzi!) atveda uz Liesmas redakciju Valmierā gana pazīstamu vīru Viesturu Priedīti, kuram, izrādās visciešākās saites ar jaunāko no skārdnieku trijotnes baznīcas jumta darbos. Tāpēc nedaudz atliksim malā īsto Ulmaņlaiku Latvijas Valmierieša 450. numuru un uzklausīsim, ko par savu tēvu Pēteri Priedīti (1912-2005), viņa kolēģiem skārda darbos un tuvākajiem kaimiņiem toreizējā Krogus, tagadējā Straumes ielā Augustu Ķiploku (1902-1995) un Kārli Apini (1892-1974) zina stāstīt Viesturs Priedītis.