Latvija, patīk mums to atzīt vai ne, ir valsts, kas savās likumdošanas aktivitātēs radusi mētāties no viena grāvja otrā. Tas sen vairs nav nekāds jaunums, vairums sabiedrības ar šādām aktivitātēm sadzīvo kā ar nelielām zobu sāpēm, bet ko darīt, ja sistēmas pietrūkst te vienā, te otrā būtiskā jomā? Tad var līdzēt tikai skrūvju piegriešana, jau a priori uzskatot visus par potenciāliem zaglēniem.
«Liesmā» 26. februārī, atsaucoties uz LOSP kampaņu «Godīgs piens», bija lasāma LLKC Apgāda vadītājas Ivetas Tomsones publikācija «Par godīgumu piena nozarē».
Inovācijas, cilvēkkapitāls un reģionālā attīstība – šajās nozarēs, kā iesaka Eiropas Komisija, Latvijas valdībai būtu prioritāri jāiegulda budžeta un eirofondu investīcijas. Taču diez vai mūsu pašvaldībnieki Briseles komisāros atradīs sabiedroto cīņai ar administratīvi teritoriālo reformu, lai tā neizvērstos pārāk drakoniski.
Administratīvi teritoriālā reforma – tas vispirms ir naudas jautājums. Situācija, kāda mums ir, izveidojās zināmā mērā politiski. Jo valstī bija jāveic īpašuma pārdale, un, lai to varētu veikt, bija vajadzīga politiskā konstrukcija, kas ļautu pieņemt privatizācijas lēmumus. Tāpēc tika izveidota sistēma ar pašvaldībām, kurām lielās partijas, kuras mēģina saorganizēt privatizāciju, dod līdzekļus un mēģina nodrošināt lokāli balsis – pārliecināt šo elektorātu, ka jāatbalsta šīs partijas, lai tās pēc tam valsts līmenī varētu veikt pārdali.
Šoziem sniegs sasniga bagātīgi, kārtu kārtām pamatīgi pārklādams zemi un visu, kas uz tās atradās. Arī drazu, kuru ikdienā daļa no mums atstāj aiz sevis, daudz nesatraucoties par to, ka uz šī paša zemeslodes virsmas segmenta mums arī turpmāk būs jādzīvo. Jo tikai retais laimīgais un naudīgais var ik pa brīdim pārcelties uz, piemēram, kādu civilizācijas saldās elpas vēl neskartu lietus mežu nostūri otrā pasaules malā vai kādu gandrīz vientuļu salu atolu Klusajā okeānā. Kamēr gudri ļaudis ar mediju starpniecību baida mūs ar globālās sasilšanas riskiem, izdomājot arvien jaunas brīnišķīgas pretim turēšanās metodes, mēs, tauta, turpinām mēslot! Pie Gaujas, uz Burtnieka un Vaidavas ezera, tuvākajā mežmalā un, protams, arī pašā mežā, nešķirojot Gaujas Nacionālā parka platības vai kādu jau zviedru no Latvijas atpirktu meža masīvu...
Pēc ilgas piespiedu prombūtnes vakar darbā atkal ieradās Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs. Nākt uz banku viņam bija liegts sakarā ar apsūdzību par kukuļņemšanu un tirgošanos ar ietekmi, kad šo krimināllietu izmeklējošā prokurore kā vienu no drošības līdzekļiem bija noteikusi aizliegumu veikt bankas prezidenta pienākumus.
Televīzijā reklamēja kādu latviešu seriālu, un tur viena no galvenajām varonēm otrai teica: «Sirdsapziņu mēs apēdīsim restorānā vakariņās kopā ar ikriem.» Citāts, kas spilgti pastāsta par pāris dienu seniem notikumiem, kad «Saskaņas» vēlētāji saņēma tiešu vēsti no Rīgas mēra Nila Ušakova. Proti, es tagad gribu kļūt par Eiropas parlamenta deputātu, un jūs, lūgtum, balsojiet! Rīgā šeptēties kļuvis grūti, draud pašam «bezdarbs» un vēl nopietnākas likstas, tāpēc, kamēr gājputni šurp, es labāk jau turp! Pie visa gatava, labā vidē, un solījums teju ar asarām acīs: aizstāvēt Rīgu un rīdziniekus no Briseles ārēm.
1. Valmierai jāpievieno teritorijas no Kocēnu, Beverīnas, Burtnieku novadiem. Tas jādara tagad, kad notiek reforma. Vienkāršoti runājot, Valmiermuiža un Kocēni, kā arī teritorijas, kuras ekonomiski un ģeogrāfiski pārsvarā ir saistītas ar Valmieru, jāpievieno Valmieras pilsētai.
Laikā, kamēr Latvijā savā ziņā vēl nav īsti beigušies ar Saeimas vēlēšanām saistītie procesi – par finišējušiem tos ir pieņemts uzskatīt pēc tam, kad vēlēšanu rezultātā izveidotā valdība ir nostrādājusi simt dienas, valsts jau ir sākusi gatavoties jaunām, šoreiz Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām.
Krimināllikumā rakstīts, ka par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvnieku soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz pat pieciem gadiem. Lielākajā vairumā šādu nodarījumu gadījumos suņu, kaķu un citu dzīvnieku pāridarītāji mūsu valstī izsprūk bez viesošanās vietās, kur ikdienā uz sauli var vērties vien caur restotu lodziņu.
Šis skaitāmpantiņš latvju zemē patiešām nav svešs. Tiesa, nu jau krietnu laiciņu to nebija jēgas lietot, jo briti, kaut arī spītīgi palikdami pie vecās labās angļu mārciņas, kuras interesantu lokālpatriotisku modifikāciju papīra banknotes izskatā pirms gadiem trīsdesmit man nācās lietot lepnajā viskija dzimtenē Skotijā, bija likumpaklausīgi Šengenas līguma noteiktajai kārtībai un savējos – tātad Eiropas Savienības valstu pilsoņus – laida iekšā un ārā no savas zemes bez kādām īpašām pārbaudēm. Kā būs ar šo ceļošanas brīvību un vēl daudzām citām ikdienā ierastām lietām pēc Lielbritānijas nu jau gandrīz droši prognozējamās cietās izstāšanās no Eiropas Savienības 29. martā? Jautājums nav vienkāršs un atbilde – ne tik...
Kā labā strādā Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes (LOSP) kampaņa «Godīgs piens», kas izmanto Eiropas Piena padomes zemnieku interesēs radīto zīmolu Fair Milk?
Pēdējā laikā Valmiera Latvijā kļuvusi par tādu kā pozitīvās pieredzes paraugu – ne velti pie mums savā pirmajā iekšzemes vizītē ciemojās jaunais Ministru prezidents Krišjānis Kariņš un satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Valmierā pabijusi arī jaunā izglītības un zinātnes ministre filoloģijas profesore Ilga Šuplinska, kas pēc Valmieras Valsts ģimnāzijas apmeklējuma atzinusi, ka ģimnāzijas darbības rezultāti ir apliecinājums augstas izglītības kvalitātes nodrošināšanā, savukārt Valmieras 2. vidusskolā ministre pārliecinājusies, ka pāreja uz mācībām valsts valodā tiek īstenota veiksmīgi.
Mēs sākam jau pierast pie domas, ka par topošo Valsts prezidentu maijā/jūnijā varētu kļūt latvju politikā neierasti bārdains vīrs. Kā vienmēr, cerot uz vieglu politisko peļņu, steigšus sarosās «baļķa nesēji», un mums tiek uzmācīgi sludināts: izmitināšanai Rīgas pilī vienkārši nevar būt neviena par Egilu Levitu smukāka, gudrāka un cēlāka sāncenša.
Ir kāda lieta, ko es aicinu pārskatīt un mainīt izglītības politikā. Tas ir tiešā saistībā ar darba tirgu. Zinu, ka citi rektori mani tāpēc sauc par nodevēju un teic, ka es zāģēju zaru, uz kura pats sēžu, bet es aicinu pārskatīt principus, kā mēs sadalām jauniešus starp augstskolām un profesionālo izglītību. Uzskatu, ka tik daudz cilvēkiem, kā tas ir šobrīd, Latvijā augstskolā nav jāmācās! Jo liela daļa no viņiem, pirmkārt, atbirst un viņi varētu jau ātrāk ieiet darba tirgū. Manuprāt, mums jāatceļ konkursi, īpaši runājot par valsts augstskolām, jāsamazina budžeta vietu skaits un jāceļ koeficienti. Piemēram, ja informācijas tehnoloģijās pie mums gadā nāk 40 un mēs zinām, ka tie 20 varbūt nav tik labi, kā mēs gribētu, tad no valsts viedokļa labāk būtu, ka šie 20 jau laikus aizietu mācīties uz tehnikumu, iegūtu kaut kādas IT zināšanas un darba tirgū aizietu jau ar labu vidējo izglītību, bet labākie no viņiem nāktu pie mums uz Vidzemes Augstskolu. Mēs savukārt par to pašu naudu, ko valsts dod, izglītojam 20 cilvēkus, taču viņi visi ir ekselentas kvalitātes!
Esam aizvadījuši kārtējo pilnmēnesi un zīmīgo skaitļu kombināciju 19 02 2019. Dienu, kad atkal redakcijas tālruņi bija karsti no sūdzībām un tik liela negatīvisma, ka par visu vairāk gribējās tam pretī likt prieku kaut par pašu mazāko ikdienas sīkumu. Ja labi grib, to var! Kaut vai atceroties aizvadītajās saulainajās brīvdienās Gaujmalā vai Atpūtas parkā satiktos valmieriešus – vairāk nekā pilsētas ielās! Pirmie vasaras raibumi un smaidi no sejas sejā.
Nedēļas nogalē Valmierā gaidāms Ekoforums, kura laikā Valmieras sākumskolā pulcēsies vairāk nekā 200 dalībnieku no visām ekoskolām. Tā laikā paredzētas izglītojošas un saliedējošas aktivitātes, kas saistās ar apziņas veidošanu pret vidi, bet ne tikai.
Šajās dienās kļuva zināms, ka Latvijas Republikas tieslietu ministrs un amatu apvienošanas kārtībā arī Jaunās konservatīvās partijas (JKP) priekšsēdētājs Jānis Bordāns nosūtījis vēstules ārvalstu vēstniecībām ar žēlabām par to, ka ļaunā pašmāju prokuratūra politisku iemeslu dēļ izrēķinās ar viņa partijas biedru Juri Jurašu.
Aizvien lielāka uzmanība sabiedrībā tiek pievērsta pēc dažiem mēnešiem gaidāmajām Valsts prezidenta vēlēšanām, kuras ir ļoti nozīmīgs notikums kā iekšpolitikas, tā starptautiskās politikas kontekstā. Svarīga šajā gadījumā ir valdošās koalīcijas partiju spēja vienoties par kopīgu kandidātu uz šo augsto amatu.
Plašajos labdarības projektos mēs esam dāsni. Piemēram, bērnu veselības stiprināšanai tā tiek saziedoti tūkstoši, un labi, ka esam gatavi otram palīdzēt ar eiro, pieciem vai simtu. Šīs ziedojumu akcijas atspoguļo sabiedrību, tās vajadzības, un valsts apgūst līdzatbildību. Taču tas ir tikai viens no ziedošanas veidiem. Ziedošanas kultūra ir dažāda, un pētīts, ka bieži vien ziedot naudu ir daudz vieglāk nekā atvēlēt otram laiku, padomu, līdzdarboties. Tas prasa lielāku iesaistīšanos.