Viedokļi

1. Ir mīts, ka, notiekot globālai sasilšanai, ziemas nav un nebūs. Ziema ir un parasti garāka nekā vasara, kuras aktīvā, atpūtai piemērotā daļa parasti nav garāka par 10 – 12 nedēļām, proti, nepilni trīs mēneši. Toties ziemas aktīvais, ziemas sporta veidiem piemērotais laiks nekad nav bijis mazāks par 10 nedēļām, kā tas bija 2017.-18. gada ziemā, kura uzskatāma par katastrofiski īsu. Šoziem (29.01.19.), izlaižot vienu nedēļu decembrī, Baiļi jau ir nostrādājuši astoņas nedēļas.

Pēdējās dienās Liesmā pāris izcilas kolēģu publikācijas par skolotāju tēmu – labi sanācis gan Antrai lielajā intervijā ar Valmierā pazīstamo skolotāju Inetu Amoliņu no elitārās Valsts ģimnāzijas, gan Elīnai mazajā atmiņu stāstiņā par savu audzinātāju lauku skolā. Skaidrs, ka abas pieminētās patiešām ir Skolotājas ar lielo burtu. Tāpat kā daudzas viņu kolēģes un ne pārāk daudzie, tāda nu ir realitāte mūsu skolās, kolēģi.

Rakstot par erudītu spēli «Zini! Mini! Uzzini!», atmiņā atausa pamatskolas gadi, kad arī savā skolā piedalījāmies šāda tipa pasākumos, ko rīkoja skolotāji. Bieži nācās gaidīt autobusu, tāpēc pedagogi bieži vien domāja, kā izraibināt pēcpusdienas, lai skolas vide neasociētos vien ar nogurdinošām mācībām. Vispār bija ļoti paveicies, bijām saliedēta klase, audzinātāja bija mūsu celmlauzis, kas cienījamā vecumā piekrita ar mums iet pārgājienā uz jūru un gulēt teltī.

Pagājušajā nedēļā Latvija beidzot ieguva jaunu valdību Krišjāņa Kariņa vadībā, kuru atbalstīja 61 parlamentārietis. Valdības tapšanu pavadīja arī skandāls partijā KPV LV, kura izmanījās sašķelties, 11 deputātiem ar Artusu Kaimiņu priekšgalā nobalsojot par, bet pieciem ar uz premjera amatu kandidējušo Aldi Gobzemu vadībā – pret valdības apstiprināšanu.

Baidos, ka liela daļa no «Liesmas» uzticīgajiem lasītājiem par šo kampaņu, kuru aprakstīšu, nebūs neko dzirdējuši – vien tā iemesla dēļ, ka tās izplatīšana lielākoties notikusi interneta vidē. Runa ir par Valsts policijas šomēnes aizsākto informatīvo drošības kampaņu gājējiem senioriem – «Strauja sirds, bet kājas lēnas».

«Kas ir ar to Artusu? Viņš ievelk Saeimā jau otro partiju, uztaisa no nulles un ievelk Saeimā, un pēc tam partija no viņa atbrīvojas,» tā savā vēstulē Liesmai vaicā kāds no iedzīvotājiem, piezīmējot, ka britu parlamentā Artuss būtu paraugskolnieks, kas vecākajiem biedriem vēl niķos jāievada – tik asas un indīgas debates tur bijušas vērojamas. Latvijā šobrīd tādas notiek galvenokārt partijas KPV LV abu līderu – Artusa Kaimiņa un Alda Gobzema – starpā.

Saeima gada sākumā apstiprināja grozījumus Veselības aprūpes finansēšanas likumā, kas paredz līdz 2019. gada 1. jūlijam atlikt valsts apmaksāto veselības pakalpojumu dalīšanu divos grozos atbilstoši personas veselības apdrošināšanas statusam. Tādējādi līdz šā gada 1. jūlijam tiek saglabāta līdz šim spēkā esošā veselības aprūpes pakalpojumu saņemšanas kārtība.

Dažas stundas būt blakus tam profesionālim, kura darbs pusaudzim vai jaunietim liekas saistošs, – uz to jau tradicionāli februārī mudina Ēnu diena. Un tā ir lieliska iespēja ieraudzīt sapņu profesijas ikdienu. Vai jaunieši to izmanto?

Par to, cik «elastīga» ir latvju parlamentārā demokrātija, visuzskatāmāk liecina partiju attieksme pret savu vai citu koalīcijas ministru kandidātu (ne)gūtu tautas uzticības mandātu. Par tā (ne)esamību tiek kaismīgi runāts vienīgi līdz tam brīdim, kad partijas konkurē cita ar citu. Pēc tam: lai taču šie meklē savus portfeļnešus kaut vārtrūmē – mums galvenais ir valdību apstiprināt!

13. Saeima ievēlēta. Lielās, ilgās mocībās, dīvainās konvulsijās raustoties, ir arī valdība. Kas nu būs? Vai skaistie solījumi pārtaps brīnumainās pārmaiņās, vai tauta gavilēs? Viss notiekošais liecina par to, ka valsts pārvaldīšanā jau ilgstoši nonāk, īpaši tagad, vāji, nekompetenti cilvēki, kuri arī sabiedrībā ienes neticību un pagurumu.

Allaž brīnos par tiem jaunajiem cilvēkiem, kuri pilnīgā autopilotā slāj pa trotuāru, savas ausis aizkorķējuši ar kādas digitālas ierīces austiņām. Lielākoties jau tas tagad ir mobilais telefons, tas laiks, kad par melomānu sevi uzskatošs īpatnis pa ielu gāja, padusē pasitis pilnā skaļumā uzgrieztu tranzistoru radioaparātu, jau kādu pusgadsimtu vēsturē. Iespējams, kāds austiņās patiešām klausās mūziku, kādam citam tīkamākas būs anekdotes, pieļauju, ka pavisam reti būs tie gadījumi, kad austiņās skanēs kāda patiešām noderīga informācija...

Vakar, 61 deputātam balsojot «par» un 39 «pret», Latvija teju sešpadsmit nedēļas pēc Saeimas vēlēšanām beidzot ir tikusi pie jaunas, Krišjāņa Kariņa izveidotas valdības. Šajā sakarā vispirms gribas vai apbrīnot jaunā premjerministra izaugsmi kopš 2002. gada, kad viņš ienāca Latvijas politikā kā viens no partijas «Jaunais laiks» dibinātājiem, bet tikpat kā nepamanīts palika Eināra Repšes ēnā. Viņu atceramies arī kā ne īpaši ietekmīgu ekonomikas ministru Aigara Kalvīša valdībā (no 2004. līdz 2006. gadam).

Kāda bija Krišjāņa Kariņa valdības tapšanas virtuve? Pirmā lieta – šoreiz Saeimā iekļuva septiņas partijas. Protams, kā jau vienmēr visvairāk balsu ieguva Saskaņa, taču pārējās sešas bija tā sauktās latviskās partijas. Salīdzinot ar iepriekšējām reizēm, kad kāda no šīm partijām bija ieguvusi stabilu vairākumu Saeimā un tāpēc ap sevi varēja visu veidot, šoreiz tā nebija – no sešnieka stabilu vairākumu 13. Saeimā neieguva neviena partija. Tieši tas sarežģīja valdības veidošanas procesu, jo šīs vēlēšanas bija zīmīgas ar vairāksolīšanu daudzām lietām, cilvēki arī vēlējās ieraudzīt jaunu politiku. Tas viss rezultējās ar to, ka šī jaunā politika ļoti sadalījās pa niansēm.

Manuprāt, nevienu vienaldzīgu neatstāja nesen televīzijā redzētais sižets par ceļu satiksmes negadījumu uz Rīgas apvedceļa netālu no Rīgas Hidroelektrostacijas (HES), kur pārgalvīgas apdzīšanas dēļ avārijā tika iesaistīts kāds degvielas pārvadātājs un militārā tehnika. Abās lieljaudas automašīnās bija bīstamās kravas: vienā degviela, bet otrā – Igaunijas aizsardzības spēku kravas automašīnā cauri Latvijai vestā munīcija. Par laimi šajā negadījumā necieta ne ar konvoju pavadītā bīstamā krava, ne arī degvielas cisterna, nenotika kaitējums ne videi un ne arī stratēģiski svarīgajam īpašumam – HES, avārijā cieta tikai divi cilvēki. Labi, ka tā! – tovakar atviegloti nopūtās ne viens vien pie televizora un arī notikuma vietā, kur notiekošais diemžēl varēja izvērsties par ļoti lielu traģēdiju.

Šajās dienās Latvijā tiek pieminēts Barikāžu laiks – šādu nosaukumu ir ieguvuši pamatā nevardarbīgie 1990. gada 4. maijā pasludinātā Latvijas atjaunotā valstiskuma aizsardzības pasākumi.

Patērētāju pārtikas drošība ražotnēs, veikalos, tirgos un izbraukuma tirdzniecībā, dzīvnieku labturība fermās, novietnēs un aplokos, biodrošības pasākumi, īpaši jau cūku fermās un mājputnu kūtīs, maksimāla antibiotiku ierobežošana veterinārijā un arī visdažādāko mīļdzīvnieku turēšanas noteikumu ievērošana – tās joprojām ir svarīgākās tēmas, kam savās ikdienas pārbaudēs un plānveida kontrolēs uzmanību pievērš Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) inspektori. Un darāmā mums pietiek katrā no nosauktajām jomām. Arī attiecībā uz suņu un kaķu bezatbildīgu turēšanu savās dzīves vietās.

Pēdējos gados Valmierā līdz ar ekonomisko izaugsmi arvien jūtamākas kļuvušas transporta problēmas, kas regulāri izpaužas sastrēgumos pilsētas centrā, beidzoties darba dienai, bet jo īpaši saasinās masu pasākumu – Valmieras maratona, Prāta Vētras koncertu un dažādu gadatirgu – laikā, kad pārpildīti visi iespējamie un neiespējamie stāvlaukumi. Tāpēc arī pirms katrām pašvaldību vēlēšanām deputātu kandidāti zīmē vīzijas par daudzstāvu autostāvvietām, vēl vienu tiltu pār Gauju un tamlīdzīgiem risinājumiem, un nevarētu teikt, ka šajā jomā nekas netiek darīts – ir tapuši stāvlaukumi pie Pārgaujas ģimnāzijas un vājdzirdīgo bērnu internātskolas, labiekārtotas stāvvietas atjaunotajā A. Upīša ielas posmā pie renovētajiem daudzdzīvokļu namiem, bet ar to joprojām ir par maz. Lai turpinātu uzlabot  situāciju, šovakar piecos Valmieras pašvaldība aicina visus interesentus domes sanāksmju zālē uz Valmieras pilsētas transporta infrastruktūras attīstības koncepcijas 2. redakcijas apspriešanu.

Visos iespējamos veidos apskādētie mošķi, kuri Ceļu satiksmes drošības direkcijas (CSDD) kampaņas «Izkāp no telefona!» klipā krampjaini žņaudz mobilos tālruņus pat viņsaules gaitās, nenoliedzami pievērš uzmanību. Pirmā reakcija man un droši vien daudziem ir vainot pašus «nozombētos». Tomēr zombija tēls kampaņai ir trāpīgi piemeklēts ne tikai tāpēc, ka uzskatāmi ilustrē stūres un telefona kombinācijas iespējamās skarbās sekas. Tas mudina domāt par industriju līdzatbildību, mērķtiecīgi konstruējot vidi, kurā indivīds tikai šķietami pats pieņem lēmumus.

Lai kādi arī būtu ministri topošajā Krišjāņa Kariņa valdībā, par ārlietu un aizsardzības resoru vadītājiem šaubas nerodas ne mirkli. Abi ir pieredzējuši vīri, jau no pirmās dienas gatavi gan perfektas runas teikt, gan mūsu valsts nostāju pozicionēt starptautiskā mērogā. Kopš Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā un NATO šajās pozīcijās abiem ministriem būtiskākais – ieturēt kopējo savienības un alianses kanti, atturoties no brīvdomīgiem izlēcieniem un, nedod Dies, stratēģisko partneru nesankcionētas mutes palaišanas publiskā telpā. Šis Kariņa valdības sāns kā bruņu durvis – ar šīm lietām viss allaž bijis kārtībā gan Edgaram Rinkēvičam, gan Artim Pabrikam.

Katrs aicinājums uz pasākumu tagad beidzas ar brīdinājumu, ka notikumā «var tikt filmēts un fotografēts», katra otrā preses relīze aptver nevis konkrētus cilvēkus un vietas, bet bieži vien ir minēta vien norāde par reģionu.