Šķiet, tas bija 1. vai 4. maijā, brīvdienā, kad ar auto braucām uz laukiem un dabūjām stāvēt pie ceļu remontētāju uzliktā luksofora tieši blakus VTU Valmiera kantorim. Gar mašīnu rindu veikli kustējās jauneklis ar mugursomu plecos un maziem Latvijas karodziņiem rokās. Pie katra auto viņš apstājās, pagaidīja, kamēr atver logu, un iedeva salonā sēdētājam karodziņu, pēc tam arī divu spičkastīšu formāta aprakstītu lapiņu.
Premjeram, finanšu ministrei un zaļzemniekiem ir paveicies vismaz vienā — sabiedrība vairs neņem vērā reiz ietekmīgu ekspertu brīdinājumus. Īpaši vēl tad, ja viņiem, piemēram, Latvijas Bankas prezidentam Ilmāram Rimšēvičam, mēdz būt garlaicīga cilvēka reputācija un, protams, «pārāk liela» alga.
Gada sākumā finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola (ZZS), prezentējot Latvijā iecerēto vērienīgo nodokļu reformu, to nodēvēja par «vitamīniem ekonomikai». Viņa lielā pārliecībā prognozēja arī reformas izdošanos, ja vien finanšu speciālistu izstrādāto reformu kopīgo plānu daži koalīcijas partiju deputāti politiskās ieinteresētības dēļ nesāks apšaubīt vai apkraut ar papildu pieprasījumu nastu. Ministre reformas pamatnostādņu pieņemšanu steidzināja, jo uzskatīja, ka atbilstoši tām būs jāizstrādā jau 2018. gada valsts budžets.
Vakar un arī aizvakar Latvijā, līdzīgi kā daudzviet Eiropā, tika atzīmēta uzvara pār nacistisko Vāciju un II Pasaules kara beigas Eiropā. Oficiālos un neoficiālos pasākumus tikpat ierasti pavadīja arī politiskās kaislības un mēģinājumi noskaidrot, kurš no atzīmēšanas/pieminēšanas veidiem ir pieņemamākais un politiski pareizākais, bet kurš — aizliedzams un visādi citādi apkarojams, lai gan arī esošā situācija — kad katrs var izvēlēties sev simpātiskāko II Pasaules kara Eiropā beigu atzīmēšanas veidu, nav pats sliktākais variants.
Vieni Latvijā svinēja vakar, otri to dara šodien. Pirmajiem kopumā 8. maijs tomēr varētu būt tāda mazāk būtiska diena, nekā 9. maijs ir otrajiem, kam šis datums joprojām, jau garus 72 gadus pēc Otrā pasaules kara beigām, ir pietiekami liela lauska no kādreiz varenās krūzes — PSRS.
Runājot par hokeju un kārtējo Pasaules čempionāta pavasari, vienmēr gaisā virmojušas cerības, taču bieži vien vēlamās gaidas ātri vien noskalojušās līdz ar pirmajām neveiksmēm. Bez pamata gadu no gada esam savās domās kaluši, kā uzvarēsim Kanādu un pēc tam Krieviju. Vai šogad ir citādāk? Manuprāt — nē, bet izskatās, ka esam uz tā ceļa, lai kādu dienu jau ar pārliecību teiktu — mēs ejam uzvarēt.
Samērā plašu rezonansi kā plašsaziņas līdzekļos, tā politiskajās aprindās ir izraisījis Latvijas valsts kategoriskais lēmums atteikties no jebkādas sadarbības ar Krievijas koncernu Gazprom gāzes vada Ziemeļu straume – 2 būvniecības ietvaros.
Kaut kur lasīju ieteikumu, ka zālienu izbradāšana esot pavisam vienkārši novēršama — vajagot tikai ļaut cilvēkiem iestaigāt taciņas un pēc tam tajos virzienos arī asfaltēt vai bruģēt celiņus. Taču mani māc pamatotas bažas, ka Valmierā tas diez vai izdotos, jo noteikti atrastos citādi domājošie, kam pirmajā vietā pašu ērtības, līdzīgi tiem velosipēdistiem, kuri iebraukuši melnu sliedi zālienā blakus trotuāram pašā pilsētas centrā. Pieļauju, ka kāds no viņiem dūšīgi cīnās par zaļu Valmieru, bet, kā jau mūsu sabiedrībā nereti vērojams, vārdi ne katrreiz mēdz saskanēt ar darbiem.
Šajās dienās aprit tieši 100 gadi, kopš 1917. gada 26. — 27. aprīlī (pēc jaunā stila 9. — 10. maijā) Rēzeknē notika pirmā demokrātiski ievēlētā Latgales latviešu sanāksme, kurā tika nolemts, ka Latgales, Vidzemes un Kurzemes latvieši ir viena tauta un Latgalei jāapvienojas ar pārējiem topošās Latvijas valsts novadiem vienā zemē. Kongresā piedalījās 183 delegāti, neizpalika arī domstarpības — viens no priekšsēdētāja amata kandidātiem Francis Kemps ar saviem 38 atbalstītājiem pameta kongresa telpas, taču sanāksmei bija milzīga nozīme vienotas Latvijas izveidē.
Kas notiks, ja veikalā nopirksi un mājās liksi uz maizes sieru, kam vakar beidzās norādītais realizācijas termiņš, vai uzliesi rīta kafiju no tikpat «vecām» pupiņām? Nu, nekas nenotiks, bet tā būtu iespēja mazināt atkritumos izmesto pārtikas daudzumu.
Igaunijas sabiedrība šajā nedēļā atceras un izvērtē Tallinas «bronzas nakti» — masu nekārtības* 2007. gada 26. — 28. aprīlī. Drūmā «jubileja» ziemeļu kaimiņiem rada galvenokārt nožēlu, jo toreiz vienā rāvienā tika gandrīz pilnībā iznīcināti cerīgie centieni integrēt krievvalodīgos valsts iedzīvotājus vienotā nācijā.
Nu jau droši var teikt: Latvijas bērnu un jauniešu teātru lielākās daļas entuziasms desmit gadus godam ir noturējis festivāla «...un es iešu un iešu!» tradīciju. Lai arī turpmākajos gados visiem ir tikpat daudz spēka, un būs labi! Jo viss tiešām ir katra dvēseles un atbildības attieksme pret savu profesiju un saviem audzēkņiem, ko īstenībā varam apbalvot tikai ar pozitīvi vērtējošo paldies.
Pasaules proletariāta vadoņa 147. dzimenīti nule klusu varbūt kāds pieminēja Lielās Talkas dienā. It kā jau ceturtdaļgadsimtu atkal dzīvojam kapitālismā, kur Ļeņina idejas vairs nav modē, tomēr... Kādu viņa citātu atkal nākas atcerēties reizē, kad Latvijas uzņēmējiem aizgājuši gar degunu vairāki desmiti miljonu inovāciju atbalstam paredzētas Eiropas naudas.
Nu jau vismaz gadu par vienu no interesantākajiem televīzijas raidījumiem man kļuvis «Gudrs, vēl gudrāks». Cenšos nepalaist garām nevienu no šīm erudīcijas spēlēm skolēniem, skatos tās pat aizrautīgāk nekā dažu pārāk ieilgušu televīzijas seriālu. Ir patiess prieks, ka Latvijas skolās mācās tik daudz ļoti zinošu, daudzpusīgi izglītotu un dažādas prasmes apguvušu bērnu. Manuprāt, tādu ir, vismaz varētu būt vēl daudz, daudz vairāk, ja vien arī viņiem jau no pirmās klases līdz pat vidusskolas pēdējai tiktu dotas tādas pašas iespējas mācīties, kādas ir Rīgas un lielāko pilsētu skolu audzēkņiem.
Nupat bez īpašas ievērības tika atstāts kāds notikums, kas ilgākā laika posmā ietekmēs ikvienu no mums. Proti, Finanšu ministrija dažās dienās ļoti operatīvi saskaņoja ar sadarbības partneriem — nozaru ministrijām un organizācijām, sociālajiem partneriem utt. — valsts nodokļu politikas pamatnostādņu 2018. — 2021. gadam projektu, kuru jau 28. aprīlī paredzēts skatīt Ministru kabineta ārkārtas sēdē.
Sakopšanas talka Latvijā kļuvusi par tādu kā sava veida tradīciju mūsu valsts iedzīvotājiem. Šajā Talkas dienā ikviens dara kādu labu darbu, lai sakoptu savu zemi un apkārtējo vidi. Kāds sapoš savu pagalmu, kāds — pilsētu, kurā dzīvo, bet visi kopā rūpējas par to, lai apkārtne būtu tīra un skaista.
Jau martā šķita, ka pavasaris ir pavisam tuvu, bet Vidzemes pusē īslaicīga sniega sega aprīļa sākumā un sals nakts stundās kavēja augu veģetācijas atsākšanos.
Pagājušajā nedēļā noslēdzās sarakstu iesniegšana šovasar gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām. Līdz ar to kļuvis zināms, ka uz 13 vietām Valmieras domē pretendēs 75 deputātu kandidāti no 5 sarakstiem ar vidējo vecumu 46,1 gads, jaunākajam no viņiem 20, vecākajam — 77 gadi. Sarakstos iekļauti 56 vīrieši (74,7%) un 19 daiļā dzimuma pārstāves (25,3%), vairums no kandidātiem — 63 — dzīvo Valmierā. Pa četriem deklarējušies Rīgā un Burtnieku novadā, divi — Kocēnu novadā, pa vienam — Priekuļu un Strenču novados. Tiktāl bezkaislīgā statistika, taču katra partija vēlēšanās startē ar savu programmu, kurā potenciālajiem vēlētājiem tiek dāsni solīti visvisādi labumi — gan jau esoši, gan vēl tikai topoši.
Katram valmierietim un Valmieras apkārtnes iedzīvotājiem ļoti mīļa atpūtas vieta ir Gaujas Stāvo krastu Sajūtu parks. Te varam atpūsties un relaksēties no ikdienas rutīnas, kā arī izbaudīt dienu kopā ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem un gūt neaprakstāmas emocijas.
Šī pašvaldību vēlēšanu kampaņa, vēl pat it kā īsti nesākusies, jau rada nomācošas izjūtas. Tā apliecina sevi kā neslēpts rutīnas pasākums, kurā spēcīgākie politveidojumi gatavojas pavisam truli, primitīvi un pat diezgan garlaikoti nosargāt vai sakostiem zobiem nedaudz pārdalīt savas ierastās varas apjomu.