Paziņojums par kārtējās «sabiedriskās kustības» un tajā bāzēta politiskā spēka šodienas debiju būtiski atšķiras no iepriekšējiem. Šis noteikti nav Ingunas Sudrabas vai Mārtiņa Bondara/Artusa Kaimiņa (relatīvo) veiksmes stāstu atdarinājums.
Vasara ir izpriecu laiks — katru nedēļas nogali daudzviet Latvijā tiek svinēti pilsētu, novadu, teātra vai arī alus, reņģēdāju, nēģu un cita veida svētki, cenšoties piedāvāt iedzīvotājiem daudzpusīgas atpūtas programmas visām gaumēm un visiem vecumiem.
Laikā, kad Latvijas politikā dažas pārgurušas vistas un vēl kāds jaunāks gailēns pametuši jau brukt sākušu kādreiz lepno kūtiņu un devušies pie kaimiņiem jaunu laktu un dējamo kaktu leģitimizēt, negaidīti aktualizējusies problēma ar īstajām vistām. Raugi, vakardienas Dienas Biznesā pazīstamā pareizas ēšanas patronese dietoloģe Lolita Neimane, kas oficiālā amatā ir arī Latvijas Diētas un Uztura speciālistu asociācijas vadītāja, pauž satraukumu par drošas... vistas gaļas pieejamību. Ne vairāk un ne mazāk!
Bet kas tev deva! Lai gan vasarā kā pirmsskolas, tā skolu pedagogi bauda atvaļinājumu, kaut kā vienmēr sagadās, ka tieši šajā laikā viņu ministrija aktivizējas jauniem lēmumiem un grozījumiem likumos. Nesen atkal tika aktualizēts nelokāmais nodoms par sešgadīgo iestūķēšanu skolas skolā, kas, rādās, augstajās instancēs tiks arī atbalstīts. Kas par to, ka īstas skaidrības par to, kā iecerēts organizēt šo bērnu mācību procesu, kāds būs mazo skolnieciņu apgūstamais zināšanu apjoms un mācīšanas metodes, nav.
Krievijas parlamenta apakšpalātā — Valsts domē — intensīvi tiek apspriesti grozījumi likumdošanā, kas attiecas uz šīs valsts pilsonību, un šīs izmaiņas var ietekmēt arī situāciju Latvijā.
Ir dzirdēti viedokļi par to, ka reizēm jaunajos projektos, piemēram, Valmierā, Cempu ielā, ir pārāk plati jaunie veloceliņi un pārāk šauri turpat blakus esošie trotuāri gājējiem. Un vispār tajā pusē gājēju esot ļoti maz, kāpēc tik platus kājceliņus kopā ar veloceliņiem tur vajadzējis būvēt...
Tā savulaik, aicinot mainīties uz augšu, mācījis dižais latvju dzejnieks Rainis. Kaut arī pirms pāris gadiem atzīmējām 150 gadu jubileju kopš klasiķa nākšanas pasaulē, viņa idejas ne tik daudz tautā kā valsts politiskajā vidē joprojām dzīvo un nereti arī uzvar. Tāpēc arī deputāti, ievēlēti no konkrētām partijām, taču netikuši kārotajos posteņos vai kāda cita iemesla dēļ, bieži vien mēdz paziņot par pēkšņu ticības maiņu, jo līdz šim viņi kā akli kaķēni maldījušies tumsā, bet nu beidzot atvērušās acis un pamodusies sirdsapziņa liek rīkoties radikāli un atstāt tādas sliktas partijas rindas, kurās labiekārtojušies korumpanti un nožēlojami pašlabuma meklētāji.
Nedēļas sākumā Briselē notika ES Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sanāksme, kuras darba kārtībā bija arī ministru viedokļu apmaiņa par Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) nākotni pēc 2020. gada. Tā notika, uzklausot Eiropas Komisijas informāciju par visaptverošās aptaujas rezultātiem, ko EK paveica, lai noskaidrotu ES lauksaimnieku viedokli par iespējamo rītdienas lauksaimniecības modeli, kā arī skaidrojumu par jūnija beigās apstiprināto EK dokumentu par tālākiem daudzgadu budžeta attīstības scenārijiem. Tos veidojot un arī izstrādājot likumdošanas priekšlikumus par turpmāko KLP, tikšot ņemti vērā arī minētās aptaujas rezultāti un ierosinājumi. Tātad tā ikvienam — lielam vai mazam — lauksaimniekam bija kolosāla iespēja pateikt savas domas un paust savu nostāju par to, kādiem būt laukiem rīt. Vai Latvijas lauksaimnieki pietiekami izmantoja šo iespēju?
Pēdējo mēnešu laikā aizvien acīm redzamāks kļūst fakts, ka 2014. gadā notikusī varas maiņa Ukrainā nav novedusi pie gaidītajām pārmaiņām šīs valsts iedzīvotāju dzīvē, tamdēļ emigrācija no Ukrainas ir pieņēmusi masveidīgus apmērus, pie tam darba meklējumus kā uz Eiropas valstīm, tā Krieviju dodas arī ļoti daudz kvalificētu speciālistu.
Kopš 30. jūnija atkal esam zaudējuši kādu daļu no savas personīgās identitātes. Ja pilnīgi precīzi, to ir iespējams zaudēt ikvienam pilsonim, kuram nezin kāpēc nepatīk pašam savā pasē redzēt savu dzimšanas datumu. Kā jau demokrātiskā sabiedrībā, gan jau tādi īpatņi mums apkārt ir, pieļauju, ka viņiem šīs līdz šim spēkā esošās, manuprāt, ļoti uzskatāmās un ātri nolasāmās identitātes pazaudēšana, vietā iegūstot bezpersonisku, toties unikālu 11 ciparu kombināciju, saistīta ar tīri privātām un ne vienmēr juridiski tīrām interesēm. Izrādās — līdzšinējā personas koda galvenais trūkums esot tā pirmā daļa, kas sastāv no cilvēka dzimšanas datuma. Kā uzskata Datu valsts inspekcijā, tas sniedzot pārāk daudz informācijas tad, kad tas nav nepieciešams... Pieļauju, ka viena no vietām, kur cilvēkam ar jauno personas kodu būs vieglāk, būs darba birža: labi saglabājušies pretendenti plus mīnus 50 varēs noslēpt savu patieso vecumu un, iespējams, vieglāk dabūt darbu.
Pagājušajā nedēļā Latvijā gāja jautri. Visam pāri, protams, valsts pirmās personas absolūti naivais ceturtdien tautas sapulcē Rīgas pils laukumā izteiktais aicinājums uz grēksūdzi visiem trim galvenajiem un pašiem runīgākajiem Rīdzenē noklausīto sarunu dalībniekiem. Ja tā patiešām notiks un visi trīs A sāks tautai stāstīt par to, kā savulaik, omulīgā gaisotnē kādu gardāku un dārgāku dzērienu malkojot, lielo valsts pīrāgu viņi trijatā gan plānojuši griezt, gan arī pēcāk sev tīkamos gabalos no visa veseluma nogriezuši, tad Ir galvenā redaktore Nellija Ločmele ar pilnām tiesībām varēs izvirzīt Raimondu Vējoni ne vairāk un ne mazāk kā Nobela prēmijai. Nominācija varētu būt Par nācijas attīrīšanu ar pašu sasmērētāju rokām.
Šis virsrakstā minētais kāda Latvijā zināma politiķa teiciens ļaužu mutēs izskan joprojām. Tā vien liekas, ka, pieļaujot šādu solīšanu solīšanas dēļ, pasniegta mācībstunda bezatbildīgajiem, kas labu iespaidu gatavi atstāt kaut uz īsu brīdi, par tālākajām sekām nedomājot.
Valdības piedāvājums akcīzes un citu nodokļu pacelšanā, kaunīgi saukts par fiskālo «reformu», vakar klusi un rāmi tika iesniegts Saeimā. Taču miers Jēkabielas augstajā namā var izrādīties mānīgs — šāds politiskais «čiks»* kādam var lieti noderēt par veiklu ieganstu Māra Kučinska kabineta krišanai.
Jaunā Valmieras dome ķērusies pie darba, kā pirmo dāvanu uzticamajiem vēlētājiem pasniedzot siltumenerģijas un karstā ūdens tarifu pieaugumu par vismaz 26,6%, kas vissāpīgāk, protams, skars maznodrošinātos un pensionārus, kuri, pirms izdot, pirkstos apgroza katru eirocentu, domājot, vai pēc rēķinu nomaksas vēl kas atliks maizītei, kartupeļiem, zālēm un svētdienās zupiņai no vistu mugurām.
Domājot par sabiedrībā notiekošo, vakar mieru nedeva divi notikumi, kurus nevar salīdzināt, ja nu vienīgi piekrītot, ka kaut kādā ziņā abus vieno neizpratne par to, ka nav nekā mums blakus vērtīgāka par cilvēka veselību un dzīvību.
Ļoti negribētos, ka tautas satraukums un dusmas par nelikumībām atkritumu apsaimniekošanā ātri pārvērstos par samierināšanos. Vai mums nepietiek jau ar to, ka cilvēku sašutumu par korupciju noslāpē vispārējā neticība tās apkarošanas iespējām?
Lai cik attīstīta daudzās jomās būtu Valmiera, ir viena būtiska lieta, kas jau labu laiku Vidzemes lielpilsētai rada nopietnas problēmas. Īpaši reizēs, kad pilsētā notiek kādi lielāki masu pasākumi, uz kuriem ar autotransportu sabrauc ļaudis no tuvākas un tālākas apkaimes.
Pēdējo dienu laikā uzmanības centrā nonākušas spekulācijas par to, ka vienu no Latvijas varas partijām — «Vienotību» — pirms nākamā gada nogalē gaidāmajām Saeimas vēlēšanām varētu pamest vairāki redzami šīs partijas tā dēvētā liberālā spārna pārstāvji.
Pagājušajā nedēļā mediķu streika un īstās vasaras gaidīšanas nedaudz novārdzināto Latvijas sabiedrību skāra pāris sievišķīgi agresīvi politiski ekonomiski demarši.
Mēs, latvieši, esam ieradināti sadzīvot ar visiem pa labam, neiziet uz asumiem, grūtos laikus pārciest. Tāpēc gribam panākt savu, tikai padraudot ar pretestību vai, cik nu vien iespējams, maigi šantažējot. Tāpēc mēs esam gatavi par uzvaru atzīt pretējās puses niecīgāko piekāpšanos un ātri piekrītam piedāvātam kompromisam. Tāpēc arī streika draudi ir devalvējušies, sabiedrībā raisot drīzāk zobgalīgu attieksmi pret tā pieteicējiem.