Savu vectēvu, mammas tēvu Frici Upesleju neesmu redzējusi. Viņš jau sen atdusas dzimtas kapos «Čāpātājos» Saldū, kur 11. novembrī — Lāčplēša dienā — svecīti viņam aizdedz mana māsīca. Man, dzīvojot Latvijas otrā pusē, nekas cits neatliek, kā šajā dienā iedegt sveci logā vai arī Valmieras Pilsētas kapos pie baltajiem krustiem.
It kā vajadzētu pieturēties pie sena ieteikuma: par aizgājējiem teikt tikai labus vārdus vai vispār neteikt neko. Taču Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks pēc piecgades šajā amatā no tā aizies vēl tikai pēc pāris dienām, 17. novembrī. Cerību, ka viņš tajā tomēr varētu palikt, reāli pat nav, tāpat cerības, ka šajā postenī vēl varētu atgriezties kaut kad nākotnē, vien teorētiskas. Arī Streļčenoks taču bija viens no 10 kandidātiem, kuri cerēja uz KNAB vadītāja posteni un kuru visu kandidatūras konkursa komisija, atradusi katram kādu neatbilstību, nepalaida pat tālāk uz konkursa otro kārtu.
Ne reizi vien gadās novērot, kā pircēji rokas pa augļu stendiem, meklējot gatavāku vai mazāk gatavu, izskatā glītāku, nebojātu vai citādi pievilcīgāku mandarīnu, hurmu, vīnogu ķekaru vai bumbieri. Tiesa, lai arī augļu izskats apmierinās, to kvalitāte, mērojot ceļu uz Latviju un izejot caur noliktavām un pēc apstrādes ar dažādām vielām, kas pagarina šo dabas velšu derīguma termiņu, tik un tā ir apšaubāma. Pie tam, jau atrodoties veikala plauktā, augļi pēc to vairākkārtējās apčamdīšanas ar, maigi izsakoties, ne vienmēr tīrām rokām diemžēl iegūst arī pievienoto vērtību.
Mūsu ziemeļu kaimiņu parlaments uzskatāmi pierāda, ka zirgošanās par «bremzēm» ēstipoisiem ir melīga impēriskās propagandas klišeja: valdības krīze tur norit, atvainojos par prastību, mērkaķa ātrumā.
Polittehnoloģiju bukmeikeri šogad aplauzušies divas reizes. Tā viņi neticēja, ka Lielbritānijā referendumā varētu uzvarēt Brexit piekritēji, tā viņi šorīt ar apmulsumu sejās bija spiesti uzņemt ziņu, ka ASV prezidenta vēlēšanās uzvarējis republikānis Donalds Tramps, nevis līdz tam it kā nelielu pārsvaru gandrīz visās iespējamajās aptaujās un pat dažādu dzīvnieku — pareģu izrādēs rādošā demokrātu partijas kandidāte Hilarija Klintone.
«ASV vēlētāji ir nobalsojuši par radikālām pārmaiņām, paužot neapmierinātību ar esošo politiku. Šāds sentiments nav svešs arī Eiropā un Latvijā. Mums jāsaprot, ka ASV, iespējams, vairs nebūs tāda kā līdz šim. Vienlaikus jaunievēlētā prezidenta pirmā runa liecina, ka tomēr amats varētu pārņemt Trampu, nevis Tramps amatu.
Kāpēc esmu ieinteresēts ASV prezidenta vēlēšanās? Tāpēc, ka tā ir lielvara, kas neapšaubāmi kontrolē politiskos un ekonomiskos procesus lielākajā pasaules daļā. Arī Latvijā. Mēs esam brīvprātīgi ASV vasaļi apmaiņā pret militārās drošības garantijām, lai tiktu pasargāti no absolūti neprognozējama un bīstama kaimiņa austrumos. Par to mēs maksājam — atbalstām ASV ģeopolitiskās, ekonomiskās intereses, demonstrējam lojalitāti viņu vērtībām un integrējam tās savā kultūrtelpā. Daudz par daudz, bet tā jau ir pašu lokanā mugurkaula vaina. Viņu intereses un vērtības bieži vien ir pretējas mūsējām, un mēs tās norijam kā rūgtas zāles, kas šķietami nepieciešamas, lai amerikāņu armija trauksmes gadījumā nāktu mūs sargāt. Teiksim tieši — mēs izvēlējāmies rāpot, lai nebūtu beigti, un laikam tā ir pareiza izvēle, jo no rāpus stāvokļa vienmēr pastāv iespēja piecelties, bet, ja esi beigts, tad: āmen!
Nezinu, vai šobrīd ir jēga par to runāt, bet izteikšu savu viedokli par skolas formām Valmierā. Neuzskatu, ka formu vienīgais uzdevums ir padarīt bērnus vienlīdzīgus vai attīstīt viņos ērtības sajūtu. Tāpat negribētu piekrist, ka formas visiem obligāti jāvalkā ikdienā, ja tās mazajam cilvēkam nepalīdz sevi izcelt. Uzskatu, ka apģērbs jeb materiāls, bez kura nu nekur, arī veido mūsu identitāti, mūsu domas pašiem par sevi. Caur apģērbu, tāpat kā caur spēju sevi kopt, izveidot savu frizūru, redzam atgriezenisko saiti — kas mēs esam citu acīs, ko varam panākt. Te nerunāju par pārspīlējumiem, taču šī saite ir jāveido. Ja prasmei izvēlēties sev apģērbu tiek piegriezta maza vērība, un, valkājot skolas formas arī ikdienā, tam nav daudz laika (pēc mācību stundām skolēns iet arī uz pulciņiem, kur tad pārģērbsies), tas gandrīz nav iespējams.
Iepriekšējās nedēļas nogalē Rīgā notika 16+1 sadarbības formāta valstu vadītāju sanāksme. 16+1 — tas ir tāds formāts, kur ar vieninieku tiek apzīmēta Ķīna, bet ar skaitli 16 — Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kuras piedalās skaistumkonkursā par iespējām kaut ko nopārdot Ķīnas valstij vai tās lielajām korporācijām. Tiesa, skaistumkonkurss ir tāds visai savdabīgs, jo, lai arī minētais sadarbības formāts pastāv jau četrus gadus, ķīnieši tā īsti nevar neko nopirkt, jo austrumeiropieši nav spējīgi tā īsti kaut ko pārdot.
Sarkanbaltsarkanās lentītes atkal ir pie mūsu ikdienas apģērba. Mēs šoreiz pa pavisam baltām ārēm ejam pretim Latvijas dzimšanas dienai. Sniegs patriotu nedēļā sen nav snidzis, taču apņemšanās izdarīt ko labu ne tikai Ziemassvētku laikā, bet arī valsts svētku mēnesī bijusi vienmēr. Patriotisms ir savas valsts mīlestība. Mīlestība ir atbildība, labi darbi un jūtas. Nupat kādā sarunā man jauna sieviete, kura vairākus gadus nodzīvojusi ārzemēs, teica: zini, tik tiešām ceriņi tur tā nesmaržo kā Latvijā! Un viņa nesen atgriezās mājās. Uz palikšanu. Bez tā, kuru mīli, ir vienkārši grūti dzīvot, viņa teica nevis par savējiem, mīļajiem, bet par Latviju.
Nevalstiskās organizācijas un uzņēmēji Latvijā ceļ trauksmi — uz darba devēju un darbinieku rēķina valdība īsteno sociālus eksperimentus, kas veicinās iedzīvotāju izceļošanu no valsts un vispārēju tiesisko nihilismu.
Varētu domāt, ka tikai pasakās vai tālā vēsturē dzīvo stāsts par dižu celtņu būvēšanu: to, ko apņēmīgi ļaudis pa dienu augšā slējuši, kāds nelabais vai pat pats velns pa nakti nojaucis. Tā turpinājies, kamēr dižbūvētāji nav sapratuši, ka ir kaut kas jāupurē, lai nelabais vairs celtnei netuvotos.
«Mums vairāk jāuzrunā pilsoņi, bet diemžēl to sasniegt ir ļoti grūti, jo nemaz nav tik daudz to, kuri interesētos par nacionālo politiku, — tikai tajā brīdī, kad tā tieši ietekmē maka saturu, veselību vai bērnu izglītību, bet caurmērā lielie jautājumi ir pilnīgi abstrakti. Piemēram, sankcijas. Latvijā lielākajai daļai cilvēku sankcijas liekas nepareizas, taču to būtība ir pilnīgi pretēja, jo statistika parāda, ka sankcijas darbojas un arvien pamatīgāk. Un, ja mēs uzskatām drošību par mūsu vissvarīgāko jautājumu, un to parāda aptaujas, sankcijas ir ļoti cieši saistītas ar drošību un attiecīgi valsts aizvešanu pie normālu sarunu galda. To ir parādījušas sankcijas piecpadsmit vai pat septiņpadsmit gadu garumā pret Irānu, kurai beidzot bija jāsēžas pie šī sarunu galda. Bez tā nekad nebūtu apturēti kodolreaktori un daudz kas cits, tā ka sankcijām ir vajadzīga pacietība.
«... Bet cik šie notikumi prasīja no cilvēkiem, kas tos piedzīvoja? Tas ir pats mazākais, ko varu darīt, — iedarbināt savu iztēli tik tālu, lai šos notikumus spētu izdzīvot filmā,» Mājas Viesa žurnālistei intervijā saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka, atbildot uz jautājumu, cik viņai būtiski bijis piedalīties filmā Melānijas hronika. Un akcentē būtisko: «Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikā, kritiskā situācijā. Tālab gribu sev un citiem atgādināt, ka mums vajag būt pateicīgiem un ļoti novērtēt to, kas ar mums ir noticis — mums ir sava valsts, esam atguvuši neatkarību. Ja par šīm vērtībām daudz runā, tās var nonivelēt.
Par to «Liesmai» stāsta pieredzējušais aitkopis, šķirnes saimniecības SIA «Ances» īpašnieks un biedrības «Latvijas Aitu audzētāju asociācija» biedrs KASPARS KĻAVIŅŠ.
Trešdienas rītā atrisināsies šāgada lielākā globālā intriga — kurš kļūst par jauno Baltā nama iemītnieku? Jeb par «brīvās pasaules līderi», kā pilnīgā nopietnībā uzskata amerikāņi. Šķiet, ka šoreiz jebkurā gadījumā zaudētājos būs visa pasaule, arī mēs — Latvija.
Eiropa nopļāva, Eiropa atļāva — tā varētu īsumā raksturot cukura ražošanu Latvijā, kurai nupat atkal dota zaļā gaisma. Diemžēl speciālisti par nozares atdzimšanu izsakās visai skeptiski: rūpnīcas jau varētu uzbūvēt, un zemnieki bietes arī saaudzētu, taču noieta tirgi dīkstāves gados neglābjami zaudēti, līdz ar to pašmāju cukura ražošana vairs nevar būt rentabla.
Pēdējās nedēļas laikā esam tikuši pie divu valstiski nopietnu konkursu rezultātiem. Tagad ir gandrīz pilnīga skaidrība divu atbildīgu dienestu virzībā. Gandrīz tāpēc, ka sūri grūti izvērtētajai VID ģenerāldirektora amata kandidātei vēl šodien atbildīga vizīte pie finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas, un, kā ministre teiks, tikai tā būs.
Manuprāt, mums katram daudz vajadzīgāk nekā saulainas vasaras vidū ir arī rudens pelēcīgumā saskatīt, sadzirdēt kaut ko iepriecinošu, cerīgu. Manī šādas priecīgas izjūtas uzjundīja studentu atnāciens pirmdien pie Saeimas, kur deputāti, kurus nezin kāpēc mēdz saukt par 100 gudrajām galvām, sprieda par 2017. gada valsts budžetu.
Nu jau mazāk par nedēļu palicis līdz vienam no gada svarīgākajiem notikumiem pasaules politikā — ASV prezidenta vēlēšanām. Pēdējām it kā vajadzētu apliecināt ASV kā pasaules vadošās demokrātijas un rietumu pasaules karognesējas vietu un lomu, taču tā vietā priekšvēlēšanu cīņas izvērsušās par nebeidzamiem skandāliem un netīrās veļas mazgāšanu, kas pat daudziem «neticīgajiem Tomiem» liek aizdomāties par ASV varenības norietu.