Viedokļi

Baltijas valstis lielam skaitam patvēruma meklētāju nav gatavas

Šogad Vidusjūrā dzīvību zaudējuši gandrīz 1800 nelegālie imigranti, liecina Starptautiskās Migrācijas organizācijas publiskotie dati. Sestdien Vidusjūrā pie Lībijas krastiem atkal izglābti aptuveni 3500 imigranti. Sēžoties pārpildītās laivās, patvērumu Itālijā, Grieķijā, Maltā cenšas gūt sievietes, arī   gaidībās, bērni, vīrieši. Viņi bēg no kara, nabadzības un šausmām. Bēgļu skaits pieaug, un Eiropas Komisija (EK) ir spiesta domāt, kā grozīt migrācijas politikas plānus, jo  saprotams, ka pāris valstis nevar uzņemt visus somāliešus, nigēriešus, sīriešus, kuri tikuši līdz Lībijai, lai mestos viļņos un ticētu jaunas dzīves iespējai vecajā Eiropā.

Dienā, kad visā Latvijā iedzīvotāji sekoja līdzi nākamā Valsts prezidenta vēlēšanām, sabiedrības kritiku izpelnījās kāds internetā publicēts video, kurā Kristaps Porziņģis, iespējams, Latvijas nākamā NBA  zvaigzne, kurš pirmdien devās uz ASV, lai sagatavotos NBA draftam, intervijā portāla TMZ reportierim teica: «Neviens nevēlas mācīties latviešu valodu, vecīt. Kur tu vari ar viņu doties? Latviski runāt var tikai Latvijā, un neviens negrib braukt uz sūda Latviju!»

Pļukts, Made... Valsts galvas vēlēšanas Saeimā notika pēc klasiskās formulas «Gribējām, kā labāk, bet iznāca kā vienmēr*». Braši iesāktās pretendentu publiskās raudzības ar tautas viedokļa uzklausīšanu trešdien brutāli finišēja ar galīgi necaurspīdīgu balsojumu un meliem TV ekrānā.

Praktiski nav tādas dienas, kad mums (CSDD Valmieras) nodaļā nenonāk kāds materiāls par kārtējo iereibušo transporta līdzekļa vadītāju. Ļoti bieži, tā būs pat kāda puse no visiem materiāliem, ir gadījumi, kad pieķerts cilvēks, kuram autovadītāja tiesības nav bijušas vispār, vai arī tāds, kuram šīs tiesības jau noņemtas. Tā ka faktiski jau apmēram puse šo gadījumu, kad cilvēks iekritis, saistīti ar kriminālatbildību, kur Kriminālkodeksa 262. pants nosaka konkrētu atbildību — cietumsodu, nosacītu sodu vai arī nopietnu naudas sodu. Ja paskatāmies piemērus: 1400 eiro sods, uz četriem gadiem atņemtas autovadītāja tiesības — tie patiešām ir bargi sodi! Visbiežāk gan piemēro tā sauktos sabiedriski derīgos darbus, pēc dokumentiem redzams, ka vainīgajiem uzliek pat pārsimt stundas tā nostrādāt. Protams, paliek atklāts jautājums, cik godīgi sodītais šos darbus nostrādā.

Kopš izlasīju grāmatu «Mūks, kurš pārdeva savu Ferrari», ar riteni braucu katru dienu, neskatoties uz laika apstākļiem. Tuvāko apkārtni esmu izbraukājis dažādos maršrutos. No 2006. gada esmu aktīvs velotūrists ne tikai Latvijā.  Veloceļojumos esmu bijis arī daudzās ārvalstīs — Norvēģijā, Sicīlijā, Transilvānijā, Andalūzijā, Itālijā, Francijā u.c. Manuprāt, Eiropā vadošās velotūrisma valstis ir Francija, Spānija, Itālija — autovadītāji garāmbraucot sveicina, nedēļu iepriekš ir salīmētas afišas ar velomaršrutiem, gar malu salikti galdiņi ar dzeramo un augļiem — tu jūties kā savējais. Viņiem ir labi veloceliņi, bet mēs parasti izvēlamies savu maršrutu. Izmantojot kalnu ceļus, pāris stundās var satikt tikai dažas mašīnas, un ceļš ir ideāls. Ārzemēs ar autovadītājiem nepatīkami gadījumi nav bijuši, viņi velosipēdistus respektē un ciena. Arī policisti ir daudz draudzīgāki. Reiz bija gadījums, kad nejauši nokļuvām uz ceļa, pa kuru nedrīkst braukt. Neviens mūs uzreiz necentās sodīt, bet palīdzēja mums no tā nobraukt. Ar Latvijas policistiem gan ir bijušas ne visai patīkamas tikšanās.

Vakar Latvijā bija vējains laiks... Vējoja spirgts vējiņš zaļā dabā. Zīmīgi, vai ne? Šo ievadu noklikšķināju uz datora taustiņiem vienpadsmitos, stundu pēc Saeimas ārkārtas sēdes sākuma, kad bija sākusies svarīgākā politiskā spēlīte 12. Saeimas laikā — atjaunotās Latvijas piektā Valsts prezidenta vēlēšanas. Skaidrs, izņemot četras izvirzītās personas, nebija pilnīgi nekas.

Jau daudzas reizes notiek labdarības akcijas Ziemassvētku laikā un ceriņziedu laikā, un vienmēr sabiedrību mudina atbalstīt bērnus, kuriem nepieciešama ārstēšana, rehabilitācija — dažiem gada, citiem tā būs vajadzīga mūža garumā. Ik reizi rindā ierakstīti  vismaz 100 palīdzības gaidītāji, un tiešām var tikai nojaust, cik grūti ir vecākiem publiski runāt par bērnu un ģimenes problēmām, lūdzot  pašam nepieciešamākajam — savu bērnu veselībai, atlabšanai, sapnim  par labāku dzīvi.

Pēdējās dienās plašu ažiotāžu ir izraisījis Krievijas tā dēvētais «melnais saraksts», kurā iekļauti arī pieci Latvijas politiķi, kam liegta iebraukšana Krievijā. Pa visu Eiropu sarakstā ir savākusies laba kompānija, kā pieņemts teikt, un atrašanās šādā sabiedrībā pavisam noteikti nedara kaunu. Tomēr stāsts ir nevis par nelietīgajiem moskaļiem, bet gan par to, ka šāda saraksta esamība tā dalībniekiem izrādījās pilnīgs pārsteigums vai vismaz tika par tādu nodēvēta.

Patlaban Valmierā uz būvniecību rindā stāv vismaz trīs dižprojekti — peldbaseins, apjumtā BMX trase un vieglatlētikas manēža. It kā jau par visu visi atbildīgie lēmēji izsprieduši, tomēr sabiedrībā vēl īstas vienotības par šīm iecerēm nav. Vienmēr esmu pārstāvējis viedokli, ka primārais mūsu dzīvē ir kaut ko nopelnīt, tikai pēc tam varam tērēt (citāda lietu kārtība vienkārši nav iespējama!), tāpēc arī šoreiz padalīšos ar viedokļiem, ko esmu uzklausījis pelnītāju — uzņēmēju un tātad arī nodokļu maksātāju — aprindās. Tā kā viņi savā ziņā pilda pašvaldības budžeta apcirkņus, tad kāpēc gan lai nevarētu paust savas domas par tā loģisku (un varbūt arī neloģisku) izmantošanu?

Dienās, kad drūzmējas iekšpolitikas aktivitātes, iespējams, tā arī nopietni neizvērtēts var palikt  Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas vadītāja valmierieša Romāna Naudiņa  izteiktais rosinājums, ka ir pēdējais laiks skolās kā atsevišķu priekšmetu mācīt  tautsaimniecību.

Portāli ziņo, ka aizvadītajā nedēļā Valmierā pie tirdzniecības centra «Valleta» atkal esot sabojātas vides dekorācijas un ziedu kompozīcijas. Šis diemžēl nav pirmais postīšanas gadījums, un līdz ar siltā laika iestāšanos policijā jau vairākkārt esot saņemtas ziņas kā par šo kompozīciju bojāšanu, tā arī par citu apstādījumu stādu zādzības faktiem.

Bēgļu izvietošanu ES dalībvalstīs vēl tikai apspriež Briseles kabinetos, taču politiķiem jau ir skaidrs: sācies milzīgs un ilgs tracis. Valdības partijām tas sola vien galvassāpes, toties vēlēšanās caurkritušie un citi populisti berzē rokas. 

Šī doma caurvij ikdienu, un tā tiek iezīmēts katras Starptautiskās bērnu aizsardzības dienas saturs. Par bērnu labklājību 1. jūnijā pastiprināti runā jau 90 gadus. To dara Latvijā un daudzās citās pasaules valstīs. Tajā pašā laikā katrā no šīm valstīm lielākā vai mazākā mērā bērni tiek sāpināti. Vardarbība pret bērnu pēc būtības ir nesavienojami jēdzieni, bet krīžu centru speciālisti stāsta, ka gadu no gada Latvijā pieaug to bērnu skaits, kas cieš no fiziskas, seksuālas vardarbības, no emocionāliem pāridarījumiem, un, kas ir pats briesmīgākais šajā statistikā: visbiežāk bērni cieš no savu tuvo vidus.

Sekojot prezidenta Bērziņa aicinājumam un Saeimas deputātu piemēram, arī es nolēmu iekopt savu ekoloģiski tīro zemeņu dobi, kāpostu vagu, lecekti ar gurķiem, salātiem, dillītēm un tādā garā. Radagabals zemkopis bija tik laipns, ka uzara, nokultivēja un sadzina vagas nelielajā zemes pleķītī, atlika tikai dēstīt augsnē stādus un kaisīt sēklas, lai rudenī ievāktu pirmo ražu.

Parasti visi runā par motivāciju. Kāpēc jaunieši nemotivēti, kāpēc neko negrib... Es vēlētos salikt motivāciju kopā ar darbu. Motivācija un darbs! Jo mēs mazāk liksim mazam bērnam darbu darīt, bet aizsūtīsim viņu uz smilšu kasti spēlēties, jo mazāk bērns sajutīs darba prieku, arī prieku par to, ka viņš mācās, prieku par to, ka viņš var izrēķināt matemātikas uzdevumu vai vēl kaut ko izdarīt. Jo bērns vairs nesapratīs, kas ir darba prieks! Tāpēc man patiesībā žēl, ka mēs domājam, ka visu var atrisināt ar iPadiem, moderniem datoriem utt. Visu cieņu modernajām tehnoloģijām, taču tas ir tikai pakārtots jautājums, ja mēs blakus (jaunietim) piespēlējam arī šo iespēju. Viņam ir jāstrādā, viņam ir stundās jādomā, viņš nevar tikai salikt krustiņus, aizpildīt, uzkrāsot gatavu bildi. Jo bērnos pilnīgi ir pazudusi radošā doma. Jo viņam noliek uz galda priekšā krāsainu spēļu lācīti, uzliek datorā multenīti vai ar austiņām liek klausīties pasaciņu... Ar to viņam pazūd jebkāda radošā doma un prieks pašam kaut ko izdarīt.

Vairs pavisam nedaudz laika atlicis līdz kārtējām Latvijas prezidenta vēlēšanām, kurās pašreizējais prezidents Andris Bērziņš izlēmis nekandidēt, visticamāk, pieticīgo izredžu tikt ievēlētam dēļ. Uz viņa krēslu un apartamentiem Rīgas pilī pašlaik ir četri pretendenti, un domājams, ka augstā amata tīkotāju daudzums ar šo skaitli neaprobežosies.

Pagājušajā nedēļā aktuāla bija ne tikai Eirovīzija, bet arī referendums Īrijā — piektdien, 22. maijā, Īrijas iedzīvotāji demokrātiskā ceļā panāca likuma grozījumu, kas paredz viendzimuma laulības par atļautām.

Visu pagājušo nedēļu Rīga atradās pašā Eiropas politiskās dzīves centrā — te notika Austrumu partnerības sammits, šķiet, pats svarīgākais pasākums šajā pusgadā, kamēr Latvija ir prezidējošā valsts Eiropas Savienībā. Neapšaubāmi, bija nodrošināta tāda līmeņa valstsvīru un valstssievu saietam atbilstošā drošība i gaisā, i ūdenī, i virs zemes, kas nedaudz pagarināja ikdienišķos korķus galvaspilsētas ielās, taču, cerams, tāpēc nekādu būtisku iespaidu uz Latvijas ekonomiku neatstāja.

Pēdējos gados likās, ka Eirovīzijas dziesmu festivāls ņem tādu kā lēnu garu Latvijas auditorijas priekšā. Ne mūs tur saprot, ne mēs viņus: ai, lai tad viņi arī ar savu balagānu mūs netraucē, gan pārdzīvosim. Tāda bija kopējā noskaņa, pirms šogad viss atkal sākās no jauna.

Patlaban Daugavmalas Gaismas pilī notiek pasākums, ko sludina par Latvijas prezidentūras vainagojumu — Austrumu partnerības apspriede. Taču mūsu politiķiem, kuri vēlas būt bijušo PSRS republiku eirointegrācijas krusttēvi, var nākties piedzīvot vilšanos: pasākums riskē kļūt par diplomātisku čiku.