Viedokļi

Ziemassvētki tradicionāli ir miera un klusuma laiks, kad cilvēki cenšas atskatīties uz padarīto, savukārt gadu mija vairāk saistās ar raudzīšanos nākotnē. Katra cilvēka individuālās veiksmes vai neveiksmes, protams, ir viņa personiskā darīšana, taču ir arī visiem Latvijas iedzīvotājiem kopīgi notikumi, kas tieši vai netieši, bet saistās ar personiskajiem motīviem. Runa ir par galvenajiem aizvadītā gada notikumiem valstī, kuri tā vai citādi ir ietekmējuši mūsu ikdienu un ietekmēs mūsu nākotni.

Vīna pazinēji apgalvo, ka pēcgarša ir tikpat svarīga kā garša. Tā ir izjūtu buķete, kas paliek uz mēles, lēnām izgaist un atstāj lietotāju filozofisku pārdomu varā. Ar svētkiem tāpat. Garša ir mirklis, bet pēcgarša iegulst atmiņu failos kā grāmata plauktā.

Jauno gadu sagaidām ar cerībām un apņemšanos kļūt vismaz kaut kādā ziņā labākiem. Konkrētākus plāniņus centīgākie pat uzraksta uz papīra. Taču bieži vien notiek kā tajā visiem zināmajā teicienā — ar labiem nodomiem tiek bruģēts ceļš uz elli...

Kā ierasts, stāvot uz gadu mijas sliekšņa, mēdzam atskatīties uz pagājušo un izvērtēt, kas tajā bijis svarīgs un nozīmīgs, kas pilnīgi negaidīts vai pat traģisks un kas smieklīgi uzjautrinošs. Lai arī katram šie notikumi sarindoti atbilstoši paša pieredzei un dzīves filozofijai, tomēr riskēšu uzbāzties Liesmas lasītājiem ar savām pārdomām, kuras lasīt līdz galam noteikti nav obligāti.

Gads tuvojas izskaņai. Lai varētu virzīties tālāk, nepieciešamas pārdomas. Uz to mēs tikām mudināti klusajā Adventa laikā.

Klausoties šajos eņģeļu pasludinātajos vārdos, kāds varētu iesaukties: «Pieķēru, pieķēru Bībeli melos! 2000 gadus kari nav rimušies, nemiers visapkārt, sākot no cilvēku sirdīm līdz šodienas Donbasa apgabala lielgabalu zalvēm. Nekāda miera, tik nemiers visapkārt.»

Burtnieku ev. lut. draudzei šis ir bijis bagāts gads.

Garīgajā dzīvē — iksvētdienas dievkalpojumi pl.11 Burtnieku baznīcā vai ziemas periodā Mācītājmuižā un Bērzaines saiešanas namā pl. 16 katrā trešajā svētdienā. Draudzē notikušas kristības, iesvētības, laulības, kristīgi izvadīti mirušie. Dažādi svētbrīži, garīgās mūzikas koncerti, kuros piedalījušies dziesminieks H. Sīmanis, mecosoprāns L. Vējiņa, pirmajā Adventē — Ieva un Aivars Lapšāni.

... pārfrāzējot Veidenbaumu, viss tajā pa vecam. Naivi, protams, ir gaidīt revolucionāru uzrāvienu no jaunievēlētas Saeimas. Tās vairākuma mērķis ir vienkārši vēl kādu brīdi, kamēr vien vēl ir iespējams, saglabāt sabiedrībā iespaidu, ka tiek turpināts Valda Dombrovska valdības pēckrīzes politiskais kurss.

Diennakts tumšajā laikā, vērojot gājējus uz neapgaismotiem ceļiem un ielām, var redzēt, ka dažiem cilvēkiem ir tādi maziņi atstarotāji pie somām, kas galīgi nav redzami. Ir labi piemēri ar velosipēdistiem atsevišķos gadījumos, kad viņi tiešām valkā gan atstarojošās vestes, gan aplīmējuši savus apģērbus ar atstarojošām lentēm. Ir labi piemēri, kad vecāki ir iegādājušies saviem bērniem apģērbu, kuram jau standartā iestrādāti atstarojoši elementi. Tomēr tas kopumā varētu būt tikai kādi 10 — 15% no visa reidos redzētā. Diemžēl tas ir ļoti traģiski. Tāpēc CSDD sadarbībā ar ceļu policiju joprojām veic šos reidus visā valsts teritorijā, dāvinot visiem tiem, kurus sastopam bez atstarojošām vestēm vai atstarojošiem elementiem pie apģērba vai somām, šīs vestes. Cilvēki mums pateicas, kad ir šīs atstarojošās vestes saņēmuši. Nav tā, ka cilvēks, kurš saņēmis no reida dalībniekiem vesti, uzreiz liek somiņā, lai tāpat vien nestu uz mājām.  Nē, viņš velk vesti uzreiz mugurā un iet pa tumsu tālāk droši uz savām mājām. Un mēs zinām, ka viņš šo ceļu patiešām paveiks!

Gada nogale nenoliedzami ir laiks, kad pārdomājam, kas iepriekšējās 365 dienās noticis. Kas labs, kas slikts, kas bijis patiesi vērtīgs. Katrs no mums vēlas, lai bilance ir ar plus zīmi. Un šoreiz nedomājam par finanšu «grāmatvedību», bet vairāk par to, kas piedzīvots, kas atstājis paliekošas pēdas. Pati novērtēju,  ka tie ir gada laikā satiktie cilvēki. Tie, kas uzrunāti, kuros nācies ieklausīties, bet visvairāk tie, kas pārsteiguši, liekot savu domu gaitu pamainīt. Atslēgas vārds, kas šogad licis dažādi domāt par Latviju un tās cilvēkiem, ir Mājas. Tiešām šis vārds rakstāms ar lielo burtu, jo tā nav būve, kurā sagulst mēbeles un simtiem štruntu, ar kuriem dzīves laikā apaugam, bet Mājas ir Latvija, Valmiera un tas mājoklis, kuru cilvēki meklē un atrod pēc gadiem ilgas prombūtnes, lai iegūtu sirdsmieru.

Valmierā šodien ir ļoti daudzas sakoptas vietas, kuras ar lepnumu varam rādīt ciemiņiem. Ielas asfaltā, trotuāri un gājēju celiņi bruģī, jaunas celtās un prasmīgi rekonstruētas ēkas gandrīz vai katru var sūtīt uz kādu valsts mēroga skati, savukārt daudzdzīvokļu siltinātās košās fasādes priecē katru vērotāju.

Strauji tuvojas brīdis, kas oficiālā līmenī nodēvēts par vienu no nozīmīgākajiem notikumiem Latvijā pēc neatkarības atjaunošanas — Latvijas prezidentūra Eiropas Savienībā (ES). Vēsturiska pieskaņa notikumam, protams, ir — šī ir pirmā un, var gadīties, vienīgā reize, kad Rīga daļēji kļūst par ES galvaspilsētu. Nākamā šāda iespēja teorētiski būs ne agrāk kā pēc četrpadsmit gadiem, bet, kas notiks ar apvienoto Eiropu līdz tam laikam, var tikai minēt.

Brīžos, kad ir izvēles iespējas starp skumšanu un pasmaidīšanu, pat raudāšanu vai smiešanos, vairums no mums izvēlēsies otrās iespējas. Tādēļ, lai nebojātu nervu šūnas, kreņķējoties par savu kārtējo reizi gluži ne jau to labāko izvēli nesenajās Saeimas vēlēšanās, laikam gan vien ar smaidu ir jāuzņem arī pēdējie atgadījumi ar Jēkaba ielas dižā nama deputātiem. Vēl nebija un nav paguvušas rimt kaislības par balsu pirkšanām un pārdošanām, dažādu personu pārbīdīšanu partiju iekšienēs, kad atkal cits aiz cita noskan lielāki vai mazāki skandāliņi. Nu jau ar un par tiem, kas Saeimas deputātos vispareizāk, visgodīgāk, visneapstrīdamāk ietikuši.

Nu neliek man mieru izglītības tēma. Neliek mierā, kaut skatos uz to mazliet no malas. Sen neesmu skolotāju istabā mēles trinis, pa naktīm mājas darbus labojis un skolēnu sasniegumu vērtēšanas formas slīpējis. Diemžēl vai par laimi, skolotājs — tas ir uz mūžu. Kā mentāls stāvoklis, profesionāla slimība, svētība un pienākums, kā iededzināta piederības zīme.

Vakar vismaz līdz pusdienlaikam portālā Delfi viena no galvenajām ziņām bija par 12,5 tūkstošus eiro vērto viedtālruni Vertu for Bentley, kura divi eksemplāri no 2000 pieejamajiem jau atraduši savus saimniekus arī Latvijā. Tālāk uzskaitītas klausules ekstras un priekšrocības salīdzinājumā ar citām radniecīgām ierīcēm, tostarp arī 13 megapikseļu fotokamera.

Uz ko gan cer Veiko Spolītis, tagad tik izmisīgi turēdamies pie Saeimas mandāta? Droši vien uz Latvijas sabiedriskās domas gurdeno remdenumu. Tauta taču ir ik pa laikam samierinājusies ar visādiem «brīnumiem» — vai neizrādīs sapratni arī šoreiz?

Teorētiski par bērna ārstēšanu Eiropas Savienībā maksā Latvijas valsts, ziedojumu nauda būtu vajadzīga vien vecāku ceļa un uzturēšanās izdevumiem. Par pieaugušajiem teorētiski tā īsti nekas nav skaidrs, pat ja viņiem ir kāda no retajām slimībām. Par ļoti dārgu zāļu un atsevišķu izmeklējumu apmaksu, arī par to, cik bērnu un pieaugušo Latvijā slimo ar retajām slimībām, kuras mūsu valstī neārstē, pat teorētiski skaidrības nav nekādas. Turklāt visas šīs teorētiskās zināšanas vispār nekur nav liekamas, ja par veselības aprūpes pakalpojumu ir vajadzīga priekšapmaksa.

Lai pievērstu Eiropas Komisijas un Eiropas Parlamenta deputātu uzmanību kritiskajai situācijai piena lopkopības nozarē, kuru izraisīja Krievijas noteiktais pārtikas embargo, kā zināms, 3. un 4. decembrī Briselē ieradās Baltijas valstu un Somijas lauksaimnieku nevalstisko organizāciju pārstāvji. Arī man Briselē, tā teikt, klātienē bija uzticēts pārstāvēt Latvijas piensaimnieku intereses kopā ar LLKA valdes locekli, LPKS «Trikāta KS» valdes priekšsēdētāju Uldi Krievāru, biedrības «Zemnieku saeima» priekšsēdētāja vietnieci Mairu Dzelzkalēju un Latvijas Zemnieku federācijas lauku attīstības eksperti Agnesi Hauku.

Labā ziņa visiem Latvijas iedzīvotājiem ir tā, ka pēc 12. Saeimas vēlēšanām tapušais jauni vecais Ministru kabinets tīri labā tempā sastiķējis nākamā gada valsts budžetu, sabāzis lielajā cūkādas portfelī un jau atdevis vētīšanai parlamentāriešiem. Sliktā, taču jau ierastā ziņa tā, ka, valsts izdevumus un ieņēmumus kopā liekot, valdība atkal iet pa veco taciņu, pošoties tos, no kuriem jau tā tiek slaukts ne pa jokam, slaukt vēl sirsnīgāk. Protams, cēlu mērķu vārdā, taču tas nemaina lietas būtību.

Kamēr Rīgā valsts varas gaiteņos arvien vairāk modē nāk kādam dot vai nedot pielaidi tā saucamajiem valsts noslēpumiem, kas, manuprāt, pēc tādas vietēja mēroga pīļu dīķa šūpošanās vien izskatās, tikmēr augstākajai ierēdniecībai līdzīgi pakaļ māžojas arī krietni zemāka, maznozīmīgāka ranga činavnieki. Arī viņiem gribas savu varu demonstrēt, visu kontrolēt un justies kā maziem ķeizariņiem savā karalistē — lai arī tā ir tikai kādas valsts tautsaimniecības nozares ministrijā vai, vēl ļaunāk, kādā departamentā vai par valsts nodokļu maksātāju naudu uzturētā pārvaldē. Šāda ierēdniecības uzurpēta vara un tās pārspīlētā piesardzība no malas  izskatās nožēlojama un smieklīga.