Mēs, birokrātijas varā dzīvojot, sen esam pieraduši uzskatīt, ka papīrs pacieš visu. Īpaši – ierēdņu vai politiķu aprakstīts. Taču ministru strīdi par topošo Nacionālo attīstības plānu (2021-2027) atgādina: tādā veidā valdībai rodas pavisam reāla nauda.
Šodien aiz loga smidzina gandrīz vai nevajadzīgs sniegs. Ja reiz nebija tas mums šoziem paredzēts, tad nevajag arī! Tikai dubļi vien pēc tam atkal būs, gājējiem būs slapjas kājas, bet braucēji vēl vairāk piebeigs jau tā izmuļļātos piemirkušos grants ceļus...
Kā jau ierasts pretrunu pilnajā Krišjāņa Kariņa valdībā, katram ministram vispirms atgādinot par sevi un tad arī par savai nozarei iecerētajām, bet Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam (NAP2027) neierakstītajām vajadzībām, visi ministri 25. februāra sēdē šī plāna projektu atbalstīja, kā mēdz teikt, lielā vienprātībā.
Šahs ir spēle, ko atceros jau no bērnības. Lai gan mums lauku mājās ir šaha komplekts, man īsti nebija, ar ko spēlēt.
Pagājušajā nedēļā kā ievērojams Latvijas sasniegums tika pasludināts fakts, ka tāda organizācija kā Finanšu darījuma darba grupa (FATF) nolēmusi nepakļaut Latviju pastiprinātai savai uzraudzībai un neiekļaut šīs organizācijas pelēkajā sarakstā. FATF, jāatgādina, ir pasaulē galvenā organizācija, kas nodarbojas ar cīņu pret naudas atmazgāšanu.
Ļoti daudzi no mums cenšas, lai labi būtu – priekšniekam, kolēģiem, vīram, bērniem, draugiem...
Viņnedēļ, ja neskaita triju potenciālo nākamā Rīgas Domes sasaukuma galvaspilsētas mēru regulāros reklāmas izklupienus mediju telpā, Latvijā bija vēl vismaz divi būtiski notikumi.
Šī ir mūžsena tēma – kā uzvesties sabiedriskajā transportā. Ik pa laikam es braucu ar to dažādos dienas laikos, jo ir nepieciešamība kaut kur nokļūt konkrētā laikā.
Dānija piekrita Latvijai izdot Kristīni Misāni. Dzimtenē likuma sargi noteikti būs daudz pielaidīgāki, izmeklējot noziegumus*, kuros viņa tika apsūdzēta Dienvidāfrikā. Izrādās, dažu apņēmīgu cilvēku sau-jiņa spēj «nospiest uz ceļiem» vismaz divas valdības un arī pārjūras karaļvalsts tiesu varu.
Nekad neesmu slēpis savas antipātijas pret ļuļķētājiem. Nu, nav manī Radītājs ielicis vēlmi ik pa brītiņam izfiltrēt cauri plaušām nikotīna dūmus, ko lai dara...
Ikviens no mums, pat īpaši neizdomājoties, varēs nosaukt kādu vēstures notikumu, faktu. Iespējams, pat zinās attiecīgā notikuma gadu un datumu. Mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Tāpat skaidrs, ka 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara pār Bermonta karaspēku Pārdaugavā.
Tik tikko paziņots tiesas spriedums Zolitūdes jeb Maxima traģēdijas krimināllietā, un, šķiet, katram ir ko teikt par šiem notikumiem, gluži tāpat kā Kristīnes Misānes lietā.
Lai cik tas arī šķistu paradoksāli, var gadīties, ka Eiropas Savienības (ES) uzņemtais tā dēvētais Zaļais kurss sola problēmas minētās savienības pašai zaļākajai vai vismaz vienai no pašām zaļākajām valstīm – Latvijai.
Sabiedrībā raisījušās diskusijas par Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājumu izveidot jaunu konstitucionālu institūciju Valsts padomi. Atbilstīgi iecerei šīs institūcijas galvenais uzdevums būtu valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana, tajā skaitā īpašu uzmanību pievēršot likumprojektu atbilstībai ilgtspējības interesēm.
Ja vien domās patinam filmu atpakaļ, tad redzam, ka iepriekšējā ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) plānošanas periodā (2014 – 2020) ne reizi vien sekojām līdzi Baltijas lauksaimnieku protestiem – vienotai rīcībai, lai, esot uz vietas Briselē, pieprasītu maksimāli taisnīgāku, vienlīdzīgāku ES finansiālo atbalstu lauksaimniecībai.
Valdības koalīcijai nostrādājot gadu, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš to atzīst par rīcībspējīgu ķerties klāt nodokļu sistēmas uzlabošanai. Šajā mēnesī no Finanšu ministrijas tiek gaidīti pirmie piedāvājumi rīcībai. Premjera paziņojums, ka iedzīvotājiem no pārmaiņām nevajag bīties, gluži loģiski raisa satraukumu...
Šonedēļ māsai būs dzimšanas diena, un, protams, viņa uz jautājumu: ko tev uzdāvināt? – atbild: nezinu. Vienu brīdi jau domāju, ka uzdāvināšu viņai kastīti, kurā ielikšu lapiņu ar uzrakstu – NEZINU, lai tad saņem dāvanā to, ko pati vēlējusies.
Dzīve nebeidz pārsteigt pat tās krietni burzītos, varbūt pat pašu vellu redzējušos un tāpēc savos prātojumos viegli žultainos sabiedrības (ne)tikumu aprakstītājus. Izrādās, mēs, Latvijas iedzīvotāji, turpinām izmest atkritumos TREŠDAĻU saražotās pārtikas.
Nezinu, vai šobrīd politiķi Rīgā saprot, ka dzīvokļu nepietiekamība ir ļoti nopietna problēma, kas pie mums pienāks pēc pieciem, desmit, piecpadsmit gadiem.
Tēma, kas varbūt nav tieši saistīta ar visu mīlētāju dienu, bet pastarpināti jau ir.