Mums ir jāizdomā veids, kā faktiski visiem ļaut strādāt, tai pašā laikā izveidojot katras nozares drošības standartu vai protokolu, pie kura šis vīruss neizplatās. Jo tā ir Covid-19 krīze, vīrusa krīze, ekonomikas krīze, cilvēku uzvedības krīze, vispārējās veselības krīze un arī krīze spējā kontrolēt. Jābūt kompleksai pieejai!
Lai arī kritiķu ne sevišķi augstu vērtēts, ar patriotisku noskaņu gadu simtenim cauri tomēr ir izdzīvojis Jāņa Purapuķes romāns «Savs kaktiņš, savs stūrītis zemes», kas vēsta par kalpa Pētera mūža sapni tikt pašam pie sava zemes gabala, kur viņš varētu saimniekot, kā vien pašam tīk.
Kaut arī infekciju eksperti par varītēm grib pierunāt valdību uz vēl drakoniskākiem ierobežojumiem, ik pēc pāris dienām publiski izziņojot arvien jaunu un jaunu Covid-19 vīrusa mutāciju uzrašanos Latvijā, dabas procesi rit savu gaitu.
Otrdien, 16. martā, tiešraidē no Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma Mediju centra tika paziņoti «Zelta mikrofona 2021» laureāti. Pasākumam jau nebija nekādas vainas, tomēr tur pulcējās mūziķi, citkārt pat bez maskām uzturoties blakus.
Šoreiz virsrakstam – parafrāzei no populārā latīņu teiciena caur ērkšķiem uz zvaigznēm – vismaz trīs dažādas nozīmes. Par tēmu, kuras aktualitāti Latvijā šodien grūti pārvērtēt, lai cik nu apolitisks un savrups savā ikdienā no pūļa burzmas būtu lasītājs.
Kopš 16. marta valsts pārvaldē, pašvaldībās un privātajā sektorā nodarbinātajiem jāstrādā attālināti, tā pagājušajā nedēļā lēma Ministru kabinets. Šī prasība neattiecas uz ražošanas nozari un citiem darbiem, ko objektīvi nevar veikt attālināti.
Uz cīņas ar koronavīrusa pandēmiju radīto nebeidzamo kaislību fona mazāk ievērības izpelnījies kāds politiski juridisks notikums, kuram vienlaikus var izrādīties ļoti būtiskas un tālejošas sekas. Runa ir par būtībā atklātu konfliktu starp Jauno konservatīvo partiju (JKP) pārstāvošo tieslietu ministru Jāni Bordānu un Augstākās tiesas (AT) priekšsēdētāju Aigaru Strupišu.
Ir sācies tas laiks, kad ārā vairs īsti nav ziema, bet nav jau arī pavasaris. Ko ar to domāju? Ārā vakaros vēl ir gana tumšs, īpaši tagad, kad sniegs nokusis. Tikai, protams, tumsa neiestājas tik agri kā ziemā – tagad tas notiek ap septiņiem astoņiem vakarā.
Tālajā 1952. gadā «Daugavas Vanagu» organizācija trimdā noteica 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu. Dienu, kad bijušie leģionāri kopā ar tuviniekiem pieminēja kritušos, bez vēsts pazudušos, gūstā kritušos un soda nometnēs ieslodzītos cīņu biedrus.
Vakcinācijas birojs kalpo kā zibens novedējs – tā vai mazliet citādi formulējumā veselības ministrs Daniels Pavļuts diezgan bieži komentē mediju pārstāvju jautājumus par struktūrvienības atlaišanu. Tagad nolemts to reorganizēt, lai tā būtu «tuvāk» nozarei. Tie bijuši komunikācijas misēkļi, kas kavē vakcinācijas norisi, tomēr vai esam gatavi to darīt masveidā?
Bieži ziemeļu kaimiņus pieminam kā labo piemēru: skat, kādas igauņiem algas, bērnu pabalsti un paskat, kā viņi attīstās. Taču šobrīd viņi seko mūsu piemēram – «slēdz visu iespējamo». Kamēr Latvijā ir vērojams samazinājums saslimstībā ar Covid-19, tikmēr Igaunijā ir straujš pieaugums.
Latvija arī vakcinēšanas tempos patlaban mums jau pierastajā vietā starp pārējām Eiropas Savienības valstīm.
Ilgu laiku neviens neko nerunāja par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kas notiek jau kopš 1960. gada un Covid pandēmijas ierobežojumu dēļ no 2020. gada tika pārcelti uz šīgada vasaru.
Pagājušajā nedēļā deviņdesmito dzimšanas dienu atzīmēja cilvēks, kuram Latvijas valsts var lielā mērā pateikties par savu atjaunoto neatkarību, lai arī pats šis cilvēks nedz Latvijai, nedz vēl kādai citai no kādreizējās PSRS republikām nekādu neatkarību piešķirt negrasījās. Runa, protams, ir par PSRS KP CK pēdējo ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu.
Daudzdzīvokļu nami Valmierā ir būvēti tajā laikā, kad vienas mājas pagalmā parasti atradās dažas automašīnas, līdz ar to visiem pietika vietas.
Iepriekšējā nedēļā starp ziņām par slimībām un valdības ministru sacensībām deķīšu stīvēšanā viņiem vien zināmu interešu virzienā pavīdēja arī šķipsniņa informācijas, kuras dēļ, kā man teica paziņas, bijis vērts televizoru ieslēgt.
Nu, rau, arī pie mums tomēr kaut kas notiek uz labu! Tā, medijos padzirdot prieka pilno vēsti par kosmētikas ražotāja zīmola «Dzintars» atdzimšanu un lasot izdevniecības «Santa» 3. marta žurnālā «Ieva» publicēto optimisma pilno interviju ar uzņēmuma jauno vadītāju Anastasiju Udalovu, droši vien iesaucās ne viens vien «Dzintara» produkcijas īstenais fans.
Līdzšinējā valsts komunikācijas stratēģija par pandēmiju esot sevi izsmēlusi, šonedēļ paziņoja Ministru prezidenta pārstāve. Tulkojot latviski: valdība vairs nezina, kā tai runāt ar tautu. Iespējams, ne tikai par kovidvīrusu.
Lai kādi pretpasākumi būtu pieņemti, kovids joprojām brīvdienas nav paņēmis. Nedaudz – tikai procentuāli no pārbaudītajiem, bet ne kvantitātē – piebremzējis Latvijā, toties kaimiņvalstī šobrīd dušī igauņus ne pa jokam, un tad jau tepat blakus pie Valkas un Ainažiem vien ir. Protams, tagad būtiski samazinājušies pārrobežu kontakti, taču Covid-19 vīruss ir ļoti viltīgs un var pielavīties negaidīts no jebkuras puses!
Kā nule savā redaktora slejā uzsvēris Dienas Biznesa jaunais galvenais redaktors Romāns Meļņiks, «ja ir problēma uzņēmējiem (ne kādam vienam, bet daudziem), tad tā ir problēma valstij.