Katru dienu medijos galvenās ziņas ir par to, kam un cik naudas pandēmijas seku pārvarēšanai caur dažādiem starpniekiem piešķir valdība. Vieni to sauc par glābšanas naudu, citi – apsviedīgākie un biznesā nekaunīgākie – jau sarēķinājuši, ka te iespējams dabūt grābšanas naudu, par kuru krīzes apstākļos pa lēto sapirkt gan gatavus produktus tālākpārdošanai, gan izejvielas/izejmateriālus, no kā izgatavot likvīdas mantas jau ar pavisam citu pievienoto vērtību...
Šis noteikti nebūs gads, kad, tēlaini izsakoties, Latvijas valsts budžets, uzkrājis brangu tauku slānīti ieņēmumu sadaļā, varēs laiski atlaist jostu vaļīgāk par dažiem caurumiem. Tieši otrādi – noteikti nāksies sajozt budžeta punci ciešāk.
Iepriekš rakstīju par priecīgiem notikumiem un sajūtām, bet šoreiz nebūs nekāds priecīgais temats, bet gan ļoti nopietns – pašnāvība. Pašnāvība ir apzināta dzīvības atņemšana sev. Kāpēc cilvēks izvēlas brīvprātīgi aiziet no dzīves? Kādi ir motīvi (iemesli) šādai izvēlei? Par to ir jārunā, kaut gan esmu dzirdējusi no dažiem cilvēkiem, kuri par šo tematu izvairās runāt, jo tas esot drausmīgi, un, ja par to nerunās, tad tas nenotikšot.
Koronavīrusa pandēmijas dēļ politiskajā dienaskārtībā ir atgriezies jautājums par 2007. gadā no Satversmes svītroto 81. pantu, kas paredzēja Ministru kabinetam tiesības laikā starp Saeimas sesijām izdot noteikumus, kuriem ir likuma spēks.
Šobrīd Latvija, Eiropa un pasaule sāk pieņemt situāciju un saprast, kā tai pielāgoties un kā dzīvot pašreizējos apstākļos.
Esmu no «Y paaudzes», kas uzaugusi tehnoloģiju pārmaiņu laikmetā. Viedierīces ir mana ikdiena. Tā kā katra ikdienā šis laiks ir ieviesis pārmaiņas, skrollēt sanāk biežāk.
Covid-19 krīze pasaules ekonomikā ienesusi krietnu devu nenoteiktības, sašūpojusi ierastās piegāžu ķēdes un patēriņa tirgus.
«Ne čiku, ne grabu, jau «labrīt» pie loga!» tāda prātā iezogas mīkla, uzzinot, ka, iespējams, jau šajā otrdienā Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas (ATR) komisija būs izvērtējusi visus likumprojektam uz trešo lasījumu iesniegtos 366 priekšlikumus.
Man vecāku (visvairāk mammas) atzinība ir bijusi vienmēr ļoti svarīga. Ja es savā dzīvē vēlējos izmēģināt ko jaunu, vispirms parunājos ar mammu, kā es to savienošu ar skolu, vai man kādam pulciņam pietiks laika, bet es teiktu, ka lielākajā daļā gadījumu esmu saņēmusi zaļo gaismu.
Vēl gluži nupat lepni ļaudis dažādās maskavās, vašingtonās un citviet zvaigāja par lēnīgo Eiropas Savienību, kad tās vadība Briselē apmulsa koronavīrusa priekšā, kautri deleģējot ar to cīnīties pašām dalībvalstīm. Taču tieši lēnīgumā, apdomībā un karstas putras nestrēbšanā slēpjas šīs ekonomiski politiskās konstrukcijas patiesais spēks.
Uzvaru Otrajā pasaules karā lielā daļā pasaules svin šodien, vēl citur to atzīmēs rīt.
Viens no reāliem prieciņiem šajā pandēmijas laikā ir patiešām draudzīgās cenas abiem transporta līdzekļus darbinošiem degšķidrumiem degvielas uzpildes stacijās. Ja bākā var liet degvielas litru cenā zem viena eiro, tad tas jau ir patiešām forši!
Pirmdien, 4. maijā, svinējām mūsu Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanas 30. gadadienu. Jau piekto gadu šos svētkus dēvē arī par Baltā galdauta svētkiem, kad paceļam valsts karogu, sēžam pie balti klātiem galdiem, kavējamies atmiņās par izšķirošajiem notikumiem 1990. gada maijā.
Aprīļa beigās Augstākās tiesas Civillietu departaments atteicās ierosināt kasācijas tiesvedību par Rīgas apgabaltiesas spriedumu, atbilstīgi kuram tika apmierināta prasība pret bijušajiem Latvijas Krājbankas valdes locekļiem par gandrīz 15,4 miljonu eiro solidāru piedziņu. Šo prasību, jāatgādina, virza 2011. gada nogalē izputējušās bankas administrators, kompānija KPMG Baltics.
Atskatoties uz aizvadīto gadu, ir skaidrs, ka noslēdzies ļoti būtisks posms. Vairāk nekā divdesmit gadus uzņēmums ZAAO Aivara Sirmā vadībā no idejas ir izaudzis par flagmani savā nozarē, izdarīts ir milzīgs darbs sabiedrības izpratnes, likumdošanas un praktisko darbību veidošanā par to, ko darīt ar atkritumiem. Turpinot uzsākto, dosimies tālāk, meklēsim jaunas idejas, jaunus izaicinājumus, lai arī turpmāk uzņēmums saviem klientiem varētu sniegt kvalitatīvus, mūsdienu prasībām atbilstošus pakalpojumus. Klientu prasības pieaug, un sabiedrībai aizvien vairāk patīk sev nepieciešamo izdarīt pēc iespējas ātrāk – režīmā 24/7. Mums tam ir jāpielāgojas, jāatrod jaunas inovācijas un pakalpojumi, radot ērtāku un labāku savstarpējo sadarbību starp klientu un uzņēmumu.
Nesen redzēju gadījumu, ka privātmājas pagalmā mamma stāv blakus bērnam, kurš turpat rotaļājas, un mamma vienkārši skatās telefonā un pat acis nepaceļ uz bērnu. Ir bijis arī gadījums, ka jaunietis ir tik ļoti iegrimis telefonā, ejot pa ielu, ka paiet garām gājēju pārejai, uz kuras ir jānogriežas, un, paceļot acis no telefona, konstatē, ka ir jādodas atpakaļ. Jā, es zinu, ka esmu pieskaitāma pie tās paaudzes, kad telefons ir burtiski visur līdzi, tomēr liekas, ka es protu nodalīt laiku, kad «sēžu» telefonā un kad ne.
2020. gada 4. maijā paies trīsdesmit gadu, kopš tika pieņemta deklarācija par Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanu. Šajā laikā uzaugusi jauna paaudze, kurai Latvijas atrašanās Padomju Savienībā ir tikai vēsture. Šajos gados bijuši gan veiksmes stāsti, gan arī piedzīvotas neveiksmes. Katram par šo laiku ir savas pārdomas un savs vērtējums. Tomēr jāatzīst, ka Baltijas valstis ir vienīgās no bijušās «padomijas», kurām izdevies kļūt par demokrātiskām valstīm ar tirgus ekonomiku.
Pirms 30 gadiem 4. maijā IVARS BRIEDIS bija viens no 138 Augstākās Padomes deputātiem, kuri mūsu valstij no jauna iedeva brīvību, balsojot par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu. Lai gan Latvijas TV intervijā Madarai Līcītei pedagogs, vēsturnieks un ilggadējais Valmieras Viestura vidusskolas direktors atzīst, ka šajos neatkarības gados pieļautas arī kļūdas, kopumā Ivars notikumu gaitu Latvijā sarunā ar Liesmu vērtē pozitīvi, atbalstot pašreizējo valdību un aicinot saglabāt optimismu arī šajā sarežģītajā laikā:
Tā par 1988. gada 7. oktobra Latvijas tautas Lielo manifestāciju Mežaparkā 1995. gadā izdotajā atmiņu stāstā «Gadījuma karakalps» teicis Atmodas līderis Dainis Īvāns. Vērtīgs izdevums. Lūk, citāts: «Mežaparka manifestācija bija kā starta laukums lidojumam, kas iespējams tikai reizi tūkstošgadē!» Sākoties Latvijas Tautas frontes dibināšanai, brīvības ideju aizstāvji Marina Kosteņecka un Jānis Rukšāns rakstīja: «Tā stunda ir situsi! Šodien vai nekad! Ja palaidīsim garām šo izdevību, cilvēce mums nepiedos, un nebūs jau arī vairs kam piedot!»
Šogad aprit 30 gadi, kopš 1990. gada 4. maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju «Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu». Ar atmiņām un piedzīvoto dalās MĀRIS ZARIŅŠ. Māris ir dzimis, audzis Rūjienā, 20 gadus nodzīvojis arī Mazsalacā, šobrīd dzīvo Valmierā. Tajā laikā, kad norisinājās šie vēsturiskie notikumi, strādāja Mazsalacas MRS.