Līdz Valentīndienai vēl nedaudz vairāk kā divas nedēļas, tomēr veikalos jau labu laiku nopērkami visādi tematiski nieciņi – gan dažāda lieluma sirsniņas, gan fotorāmīši, gan lācīši, gan šokolāde, kurai uz iepakojuma uzzīmētas sirsniņas.
Latvijas 40. valdība ir ne tikai noturējusies apaļu gadu, bet arī to raiti nostrādājusi. Pārliecinājies, ka viņam zem kājām ir kaut cik stabils pamats, Ministru prezidents mums sola/draud ķerties klāt nodokļu sakārtošanai. Varbūt kādu beidzot arī samazinās?
2019. gadā, balstoties uz pirmo 11 mēnešu datiem, acīmredzami dzimstības pieaugums Latvijā būs vai nu pats mazākais, vai viens no zemākajiem vēsturē. Tāpat ne šis, 2020. gads, ne arī nākamie gadi mums nekā priecīgāka nesola, jo mēs ieejam jau otrajā paaudzē, kas deviņdesmitajos gados, potenciālie vecāki, piedzima uz pusi mazākā skaitā.
Fonds «Plecs» uzsācis ziedošanas kampaņu, lai varētu turpināt darbību – veicinātu audžuģimeņu kustību, izglītotu tās ģimenes, kuras gatavas uzņemt pie sevis audžubērnus.
Norvēģija ir ļoti bagāta valsts, kura tieši tāpēc var atļauties būt samērā neatkarīga gan politikā, gan ekonomikā. Cik nu tas mūsu globalizācijas laikmetā vispār iespējams. Norvēģija nav Eiropas Savienības dalībvalsts, taču ir starp Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm.
Pirms piecpadsmit gadiem cilvēkiem Latvijā jēdziens labdarība īsti nebija svešvārds, bet kaut kas tāds, no kura labāk turēties pa gabalu. Cilvēki uzskatīja, ka ir nabadzīgi. Tas ir saprotams, jo tad bija pavisam cits labklājības līmenis, arī demokrātijas pieredze bija niecīga. Labdarība un ziedošana bija kaut kas svešs, līdz ar to, laikam ejot, ir notikusi sava veida evolūcija cilvēku domāšanā.
Tas, ka Valmierā ir dzīvojamā fonda trūkums, ir fakts, ko atzīst arī pašvaldība. Nevarētu teikt, ka Valmiera ir pārapdzīvota, bet atrast labu dzīvokli ne par Rīgas cenām ir grūti. Kad es meklēju dzīvesvietu šeit, piedāvājumā bija neremontēti pagrabstāva dzīvokļi, kuros nav iespējams dzīvot.
Latvijas Satiksmes ministrijas nupat publiskotie 2019. gada statistikas dati uzskatāmi liecina par prognozējamas tendences – tranzīta pārvadājumu apjomu samazināšanās – vēršanos plašumā. Šī tendence arī kļūst par aizvien nopietnāku visas Latvijas tautsaimniecības problēmu, pie tam nekādi risinājumi pie horizonta nav saskatāmi.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Saeima atbalstīja lēmumu «Par Latvijas Republikas okupācijas 80. gadskārtu un Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību», kura ietvaros tika pausta Latvijas nostāja attiecībā uz Krievijas pēdējā laika mēģinājumiem pārskatīt Otrā pasaules kara vēsturi.
Pērnā gada nogalē man piezvanīja kāds visnotaļ cienījams kungs, lai pasūdzētos par dažu kaimiņieņu iecirtību, kuras dēļ nevar sākties siltināšanas darbi daudzdzīvokļu namā Valmierā, Dārza ielā 6.
Ikdienā reti aizdomājamies, cik katram no mums ir vajadzīga savējā, Latvijas valsts, ko mēs viņai esam devuši un ko no tās ceram sagaidīt, it sevišķi savu interešu aizsardzībā.
Vakardien veselības ministre Ilze Viņķele un personas, kas viņu pavada, t.i., vesels bars dažādu Veselības ministrijas klerku un arīdzan nozares ekspertu pulcējās kopā, lai sistu viens otram uz pleca par veselības aprūpes jomā paveikto.
Godīgi teikšu – ja varētu, šo nerakstītu. Vēmiens nāk, raugoties un klausoties «svarīgajā politiskajā procesā», kas iesākts ar Artusa Kaimiņa patriekšanu no paša radītas partijas Saeimas frakcijas. Tajā palikušie deputāti tagad visgudri lemšot, kā veidot savu gaišo nākotni zem citas izkārtnes.
Ģenerālā vienošanās starp Latvijas būvniekiem par minimālās algas noteikšanu nozarē ir ļoti laba lieta, jo, manuprāt, līdz tam nebija normāla situācija, ka valstī minimālā alga ir viena, bet mēs zinām, ka nozarē tiek maksātas daudz lielākas algas oficiāli un ir iespēja šeit manipulēt ar kaut kādām citādām naudām. Ir izdarīts ļoti liels un labs darbs.
Vakar pāri Latvijas galvenajām – ar vismaz 2% vēlētāju atbalstu aizvadītajās Saeimas vēlēšanās – politiskajām partijām nolija zelta lietus.
Ir agrs. Tik ļoti labprāt vēl palīstu zem siltās segas. Kas tev deva! Jau dzirdu, kā pa virtuvi rosās mamma, vārīdama ūdeni rīta kafijai un krāmēdama traukā līdzņemšanai vakarvakarā saceptās kotletes. Rīta sveicienā viņa nosaka: «Saliku tā pavairāk, kas zina, cik ēdāju būsiet un kad mājā vēl tiksiet!»
Šajās dienās informatīvajā telpā gandrīz vienlaikus izskanēja divas lielā mērā saistītas ziņas – ka Latvijas valsts atbildīgās institūcijas nav vārda tiešā nozīmē izdarījušas neko, lai pasargātu savu pilsoni Kristīni Misāni no izdošanas Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kā arī ka Latvija piešķīrusi politisko patvērumu Krievijas žurnālistam Aleksandram Švarjovam, kas dzimtenē izsludināts starptautiskā meklēšanā saistībā ar apsūdzībām neslavas celšanā un naudas izspiešanā, kā arī viņa ģimenes locekļiem.
Gadu mijā Rīga pieredzēja ugunsgrēku teju pilsētas centrā – Andrejsalā, kur dega angārs ar riepām. Tas naktī uz 29. decembri tika dzēsts vairāk nekā sešas stundas, izraisot gaisa piesārņojumu, kam precīzu ietekmi uz apkārtējo vidi varēs noteikt labākajā gadījumā vēl tikai pēc mēneša.
Mēdz teikt, ka viss jaunais esot labi aizmirsts vecais. Atceroties Atmodas laiku, kad modē nāca atklātās vēstules atbildīgām amatpersonām un teju vai uz katra stūra varēja parakstīties par kādu progresīvu ideju vai ierosmi, gribas vilkt paralēles ar šobrīd valsti pārņēmušo parakstu vākšanas stihiju, kas ar katru dienu uzņem jaunus apgriezienus.
Ziemassvētkos bērnu bieži skaitītā pantiņa vietā, ka gads ir balts no abiem galiem un vien pa vidu zaļš, nu jau sen nākas teikt, ka gads no abiem galiem ir zaļš, bet pa vidu karsts. Kaut gan daudzi tikai šodien un labi ja arī vēl parīt attiecībās ar klimatu bezrūpīgi dzīvot gribošie ne tikai sev, bet arī citiem cenšas iestāstīt, ka satraukumam par klimata pārmaiņām nav pamata, pati daba cenšas pārliecināt par pretējo.