Viedokļi

Manā jaunībā tā bija visai populāra diskusiju tēma, kura joprojām nav zaudējusi savu aktualitāti, jo gan vieniem, gan otriem ir savi plusi un mīnusi.

Tagadējam valsts galvam vairs neesot nekādas žēlastības tautas acīs, spriež brašie Twitter sprediķotāji un viedie Facebook krīvi. Tādēļ Saeimai esot jāatrod kāds cits/-a vietā, nevis jākalkulē Egila Levita pārvēlēšanas iespējas.

Nesen sociālajos tīklos pamanīju, ka Latvijas Sieviešu sadarbības tīkls vāc parakstus iniciatīvai par bezmaksas higiēnas līdzekļu pieejamību meitenēm un sievietēm izglītības iestādēs.

Latvijas Valsts prezidents Egils Levits intervijā raidījumā 900 sekundes nupat izteicās, ka Latvijas vēsturi no sava viedokļa «patlaban» stāsta «krievi un Krievija». 

Sākoties karam, otrajā plānā palika kovids, līdz pazuda gandrīz pavisam, dodot iemeslu prātojumiem par iepriekš plānotu starptautisku afēru...

Kad ceturtdien pēc 23 stundu un 58 minūšu sēdēšanas Saeima ar 52 «par» balsīm pieņēma 2023. gada valsts budžetu galīgajā lasījumā, šī kļuva pati garākā sēde visā Saeimas vēsturē.

Kopš pērnā gada 24. februāra daudzas lietas pasaulē ir mainījušās. Lielākoties uz slikto pusi, taču daudzas arī kļuvušas labākas. Pie tam pārsteidzoši ātri.

Koalīcija ir saliedēti izgājusi cauri savām patiesajām ugunskristībām – beidzot pieņemts valsts budžets. Nu mums ir spēcīga valdība ar lielu naudas lādi. Un pavisam švaka, bet savu smieklīgumu nemanīt griboša opozīcija. 

Mēs esam diezgan bagāta valsts. Arī sabiedrība ir bagāta, jo valstij kopā pieder nekustamie īpašumi 4,6 miljardu eiro vērtībā.

Cilvēks ātri apaug ar lietām. Apaug taupītāji, bet tie, kam vien­alga, kas zina, ka aizies un paņems, tās izmet vieglu roku. Tā dara arī ar līdzcilvēku ziedoto. 

Nupat Igaunijā tika aizvadītas valsts parlamenta vēlēšanas, kuras izrādījās zīmīgas ar to, ka jūtami vairāk par pusi mūsu ziemeļu kaimiņvalsts pilsoņu tajās balsoja elektroniski.

Ir lietas, par ko ikdienā nemaz neaizdomājamies. Tās ir lietas, kas mūsu ikdienu šobrīd nemaina.

Saimniekošana Latvijas mežos kopumā notiek labi. Taču pēdējā laikā ne pārāk laba reputācija ir mežu galvenajiem apsaimniekotājiem – «Latvijas valsts mežiem» (LVM).

Stabilas laulības vai citas savienības un koalīcijas var atļauties reizēm strīdos viegli «nolaist tvaiku». Galvenais ir saglabāt prasmi nenolaisties līdz šķīvju plēšanai – tiešā vai pārnestā nozīmē. 

Pusaudžu galvās ir apjukums, saka psihologi, kuru kabinetos tagad bieži vēl nenobriedušās personības jautā: «Kas es esmu?»

Pirms neilga laika parādījās sabiedriskās domas aptaujas kompānijas SKDS veikta pētījuma rezultāti, atbilstīgi kuriem 28% valsts iedzīvotāju pilnībā neuzticas Latvijas amatpersonu teiktajam.

Pieļauju, ka tieši tādu jautājumu saviem vecākiem ceturtdien mājās uzdeva kāds no Strenču bērnudārza Minkāns jaunākās vai vidējās grupas audzēkņiem. 

Jau nedaudz ilgāk kā gadu masu medijos viena no galvenajām tēmām ir Krievijas karš Ukrainā.

«Mēs esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām.» Šis teikums no Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatas «Mazais princis» man vienmēr ir paticis.

Būsim kopā līdz galam, līdz uzvarai pār Krieviju – Ukrainai sola ASV prezidents un Kongresa vairākums, NATO, ES vadība, mūsu Ministru kabinets. Vai mēs, Latvijas sabiedrība, arī esam gatavi karam, kas spēj ilgt gadiem un, baidos, varbūt pat «nebeigties nekad»?