Kopš Krievijas armijas iebrukuma Ukrainā, lai aizsargātu Latvijas informatīvo telpu, Nacionālo elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (NEPLP) ir nolēmusi aizliegt daudzu Krievijas un Baltkrievijas televīzijas kanālu retranslāciju. Daļu no kanāliem (pat izklaides) translēt aizliegts tādēļ, ka tie pieder «Gazprombank», pret kuru saistībā ar Krievijas armijas finansēšanu sankcijas noteicis ASV Ārvalstu aktīvu kontroles birojs.
Nu ko, 2 eiro par litru benzīna, cenai draudot kāpt vēl, – arī tādi ir «kara postījumi». Turklāt Covid-19 nekur nav atkāpies tikai tāpēc, ka Ukrainai, visai pasaulei un arī mums pēkšņi radies daudz bīstamāks drauds.
No prāta neiziet 8. marta pievakare tepat Valmieras centra Maximā, kur veikala plauktā no jauna bija papildināti nesen izpirktie sāls krājumi.
Lai kas šobrīd notiek Ukrainas karalaukos, tāpēc dzīve pārējā pasaulē neapstājas. Mūs, Latvijas iedzīvotājus, varbūt mazāk interesē procesi tālās zemēs, taču ar spēles noteikumiem ekonomikā Eiropā un īpaši jau Eiropas Savienībā mums jārēķinās, no tiem vienkārši nav kur sprukt.
Zlata pasaulē nāca zem mierīgām debesīm. Maza ukraiņu meitenīte, kurai vecāki būs spiesti stāstīt, ka viņa piedzima kara laikā, kad mamma, meklējot glābiņu, bija devusies bēgļu gaitās uz Latviju.
Krievijas iebrukums Ukrainā ir licis lielā mērā pazust no dienaskārtības tādam vēl pavisam nesen ārkārtīgi svarīgam jautājumam kā cīņa ar Covid-19 pandēmiju. Tostarp arī tādēļ, ka saslimstības izplatība Latvijā iet mazumā, bet daudzi ierobežojumi ir atcelti.
Esmu iepriekš aizpildījusi dažādas anketas, kurās jānovērtē tas, cik daudz laika pavadi telefonā vai internetā. Iepriekš tam līdzi ļoti nesekojot, domāju, ka tās ir kādas piecas stundas, varbūt drusku vairāk.
Lai uz pasaulē notiekošo skatītos un rakstītu objektīvāk, žurnālistam ir pēc iespējas jātiek vaļā no emocijām. Tomēr, kad dzirdu un pat ar pietiekami vēsu prātu izvērtēju, kas notiek Ukrainā, es neemocionāls nespēju būt.
Šodien ir 8. marts – Starptautiskā sieviešu diena. Man tā bijusi svarīga visos gadsimtos un laikos, tāpēc – lai jums visām, mīļās sievietes, šodien daudz ziedu un uzmanības apliecinājumu visjaukākajās to izpausmēs!
Velkas necilvēciska kara otrā nedēļa. Arvien biežāk dzird: ukraiņi cīnās arī par mums (pat ar zemtekstu – mūsu vietā). Jā, šis ir mūsu karš. Ko esam paveikuši uzvaras, miera vai vismaz pamiera labā?
Runājot par Latvijas mediju telpu un par ceturtās varas attiecību ar pirmajām divām, jāteic, ka situācija mediju vidē Latvijā šobrīd ir ļoti sarežģīta.
Savā lielkrievu nacionālšovinismā joprojām nešaubīgais un, viņaprāt, tāpēc kritikai nepakļaujamais Kremļa saimnieks Vladimirs Bezkaunīgais, kurš šobrīd jau Krievijas rīcībā esošo kodolarsenālu vicina gar degunu pat vienai no Eiropas lielvalstīm Francijai, visas savas murgainās globālās krievu pasaules idejas balsta uz trim čemodāniem ar sarkanajām pogām.
Kopš 24. februāra rīta, kad Krievija iebruka Ukrainā, ikkatrs Latvijas iedzīvotājs ieslīdzis pārdomās par savu dzīvi un drošību. Šajā trauksmes laikā ko tikai neesmu dzirdējusi un redzējusi apkārtējo cilvēku runās un darbos!
Līdz ar šā gada 24. februāri, kad sākās oficiāli par speciālu militāro operāciju nodēvētais Krievijas bruņoto spēku iebrukums Ukrainā, ir iestājusies arī jauna globāla mēroga ģeopolitiskā realitāte, kura tieši attiecas un turpinās attiekties arī uz Latviju.
Nesen pirms Supernovas fināla uzstāšanās Aminatai, atsaucoties uz viņas dziedātās dziesmas tekstu, viens no pasākuma vadītājiem vaicāja par to, kādās dzīves situācijās dziedātājai ir saraudātas jeb sāļas acis.
Ir nejauši notikumi, bet ir arī ļoti zīmīgas sakritības, kas atklāj, atmasko pat pirms gadiem pastrādātu noziegumu būtību.
Domāju, ka mēs visi zinām par situāciju, kas šobrīd notiek Ukrainā. Kara dēļ vietējie iedzīvotāji ir spiesti doties bēgļu gaitās vai meklēt kādu vietu patvērumam.
Tikai atbilde uz šo jautājumu dos skaidrību, cik dziļš, asiņains un necilvēcīgs būs Putina iebrukums Ukrainā. Jo šķiet neiespējami jebkādā veidā no ārpuses viņam (atceroties 2008. gada iebrukumu Gruzijā) «uzspiest mieru».
Diemžēl piepildījušās sliktākās prognozes par notikumu tālāko attīstību Ukrainas – Krievijas attiecībās. Atklāts, nemaskēts Krievijas iebrukums neatkarīgajā Ukrainā sākās 24. februāra rītā.
Savulaik, kad nācās būt padomju armijas sboros Viļņā tā sauktajā Ziemeļu pilsētiņā, tur redzēju vairākus cinka zārkus, toreiz šie kritušie karavīri bija atceļojuši no Afganistānas.