Svētdien, Baltijas ceļa 31. gadadienā, vairākās Eiropas valstīs notika līdzīgi pasākumi Baltkrievijas atbalstam — akcija «Baltijas ceļš Brīvību Baltkrievijai». Iespaidīgākais no tiem bija Lietuvā, kur no Viļņas līdz Medininku robežkontroles punktam ar Baltkrieviju cits citam blakus nostājās vairāk nekā 50 tūkstoši cilvēku.
Bieži no vecākiem dzirdu, ka viņu bērni ir izvēlīgi, ēd nelabprāt un tikai konkrētus ēdienus, nepieņem jaunus produktus vai atzīst tikai konkrētās formās sagrieztus burkānus.
Tas mums šķiet gluži pašsaprotami: lai izteiktu atbalstu kaimiņtautai, kas vēlas savā zemē taisnību, latvieši veidos simbolisku dzīvo ķēdi pie abu valstu robežas. Tikpat pašsaprotami mēs, igauņi un lietuvieši pirms 31 gada sadevāmies rokās, pieprasot brīvību sev.
Pārsvarā derīguma termiņam mēs sekojam līdzi pārtikas produktos, jo saprotams, ka neviens nelietos produktus, kuri var būt pat kaitīgi organismam. Tomēr kā ir ar dekoratīvo kosmētiku un smaržām? Vai sekojam, cik derīgi ir produkti, ko uzklājam uz sejas vai lietojam uz lūpām, pie acīm? Derīguma termiņš IR svarīgs arī dekoratīvajai kosmētikai. Produktu var nelietot ikdienā, bet tas nonāk tiešā saskarē ar apkārtējo vidi, ādu, mikrofloru, rezultātā tā bojājas. Arī uzglabāšanas vietai ir svarīga nozīme. Lai gan vannas istaba ir visbiežāk izmantotā telpa, kur notiek ikdienas sejas kopšanas rituāli, diemžēl šī noteikti nav piemērotākā vieta kosmētikas glabāšanai. Šie apstākļi rada labvēlīgu vidi, kurā vairoties dažādiem bīstamiem mikroorganismiem. Tāpat mainās produktu konsistence un ārējais izskats.
Pirms nedēļas publiskajā telpā parādījās ziņa, ka par patriotisko mēnesi sauktajā novembrī būs par vienu svētku dienu vairāk – 22. novembrī savu partiju nolēmis dibināt neviens cits kā pērn no partijas KPV LV izslēgtais Saeimas deputāts Aldis Gobzems, kurš aktīvi atgādina par sevi sociālajos tīklos, apgalvojot, ka tieši viņam ir zināma īstā recepte, kā Latviju pārvērst plaukstošā demokrātiskā valstī, tāpēc jaundibinātā partija būšot spējīga nākamajās Saeimas vēlēšanās iegūt sabiedrības vairākuma atbalstu.
Latvijas kaimiņvalstī Baltkrievijā ir nopietni sašķobījusies vēl pavisam nesen par mūžīgu uzskatītā prezidenta Aleksandra Lukašenko vara. Pretēji bažām, ka Latvijas amatpersonas varētu censties distancēties no kaimiņos notiekošā, oficiālajā līmenī arī mēs esam ieņēmuši aktīvu nostāju un atbalstām protestētājus. Tomēr būtu vēlams jau laikus sākt gatavoties arī gaidāmajam šo protestu un Lukašenko krišanas iznākumam.
Piekritīsiet, ka, mērojot lauku ceļus, to malās arvien vēl vērojami visai atšķirīgi saimniekošanas piemēri un attieksme. Īpaši spilgti tas izpaužas laikā, kad zālājos pļaujama zāle. Ir vietas, kur saimnieki to izdara laikus, lai tikai lopbarība sanāktu pēc iespējas kvalitatīvāka, un, ja arī pēc nopļaušanas prāvos barības ruļļus dažādu apstākļu dēļ uzreiz neizdodas aiztransportēt uz glabāšanas vietām saimniecībā, tad tie ir akurāti sakrauti vienuviet ceļmalā. Un ne tikai – bieži vien tie ir arī pārsegti ar polietilēna plēvēm, lai nebojājas. Tajā pašā laikā laukos dažviet diemžēl nākas redzēt arī pa visai prāvu platību izmētātus rupjās lopbarības ruļļus. Nopļauts ir, savākts arī, bet nākas redzēt, ka tālāk tāda ruļļu armija tā arī uz lauka paliek, kamēr rudens lietavu un pat pirmā sniega ietekmē pārvēršas biedējoši melnās ķīpās. Līdz nākamajai zālāju pļaušanas sezonai jau tās kaut kur tomēr pazūd, bet, kā vasara klāt, tā bēdīgais stāsts atkal un atkal atkārtojas. Atcerieties – kādreiz šādu platību saimniekus pamatoti mēdza dēvēt par dīvāna zemniekiem. To skaitu samazināt izdevās ar dažādu ES atbalstu mehānismiem, kritērijiem un lauku kontrolēm. Ko darīt, ja pa kādai darvas karotei kopējās lauksaimniecības podā vēl atrodas.
Aizvadītajās brīvdienās, ierodoties ciemos ar persikiem auduma maisiņā, ar mājas iemītniekiem nonācām pie interesantas diskusijas – cik bieži jāmazgā mazie auduma maisiņi?
Kamēr arī ražas rūķis atkal kaut cik iepriecina un pāri katra saimniekotāja problēmām sola vēl vienu labu gadu, no Eiropas Savienības (ES) un mūsu pašu valdības mājas izskan laukiem, it sevišķi to nākotnei, ne jau pašas priecīgākās ziņas. Vispirms tas sakāms par valdībā iecerēto īpašumu jaunu kadastrālo vērtību noteikšanu, kas sakarā ar cenu kāpumu tirgū paredz būtisku vērtību pieaugumu arī visai lauksaimniecības zemei. Tas laukos saimniekojošajiem liks rēķināties ar lielākiem nekustamā īpašuma nodokļu maksājumiem. Tie būs jāņem vērā aprēķinos, ko sēt vai stādīt, par cik kāpināt katra hektāra ražību, lai vēlā rudenī, galus savelkot, joprojām izrādītos, ka ir strādāts ar peļņu. Diemžēl pēc nodokļu paaugstināšanās ne viens vien mazais vai pat vidējais zemnieks var arī sarēķināt, ka pie tik labām zemes cenām sev un sievai pārtikušas vecumdienas var arī nodrošināt, nevis arot, sējot un pļaujot, bet gan lielāko daļu no zemes pārdodot (it sevišķi, ja dēliem un meitām lauku darbi nav sirds darbi).
Manā bērnībā diezgan nevēlama, bet nereti sastopama bija «spēle» sūtīt ķēdes vēstules. Domāju, visi zina, kas tie par manipulatīviem sacerējumiem, — lai saņēmējam «uzsmaidītu veiksme», tās jāpārraksta vairākos eksemplāros un jāizdala citiem, ja ne, būšot neveiksmes, nelaimes vai vēl kas šausmīgāks. Parasti tika solīti tādi paši «lāsti», ja saņēmējs vēstuli iznīcinās. Tolaik vēl nebija datoru ēras, šādas vēstules tika rakstītas ar roku. Reiz kāda mana draudzene, saņēmusi šādu vēstuli jau trešoreiz, bija gluži nelaimīga, jo to visu pārrakstīt vairākos eksemplāros rokrakstā tomēr ir diezgan laikietilpīgi un apnicīgi process. Man šī spēlīte pagalam nepatika, izrāvu vēstuli no viņas rokām un teicu, ka es to saplēsīšu, tādējādi viņu tas neskars. Viņa iebilda, ka vēstulē arī rakstīts — to nedrīkst atdot citiem, tad visas solītās nelaimes būs klāt. Atbildēju: tu man vēstuli neiedevi, es tev to atņēmu. Tad, citiem «vēstuļdraugiem» redzot, vēstuli saplēsu un izmetu. Tā arī ķēdes vēstules manā redzeslokā vairs negadījās.
Krasā atšķirībā no Lietuvas, mūsu valdību un diplomātu attieksme – protams, bažīgi paraugoties pār plecu, ko Brisele par to saka! – pret «Eiropas pēdējo diktatūru» līdz šīm bija klaji pragmatiska.
Digitālās platformas atrod praktisku pielietojumu daudzās jomās. Piemēram, sociālo tīklu vietnes Facebook, Twitter, Instagram ļauj mums ne tikai komunicēt ar saviem draugiem un paziņām, bet arī dalīties ar fotogrāfijām, domām vai viedokli. Tas ir ērti, jo aplikācija ir telefonā un var piekļūt jebkurā brīdī. Ziņu apmaiņas platformas WhatsApp, Telegram, WeChat utt. aizstāj agrāk tik populāro īsziņu rakstīšanu. Katrā no šīm aplikācijām var arī veikt balss vai video zvanus, ir nepieciešama tikai piekļuve internetam. Meklētājprogrammas Google, Bing, Yandex utt. nodrošina tūlītēju piekļuvi informācijai, kas ir nepieciešama. E-komercijas platformās Amazon, Alibaba, eBay u.c. var iegādāties dažnedažādus brīnumus par nelielu cenu. Tās ir platformu labās puses, bet kur paliek kibermobings, kur paliek tas, ka aplikācijas noklausās, kas tiek runāts un rakstīts?..
Laikā, kad Ministru prezidents Krišjānis Kariņš vērsies pie sabiedrības ar aicinājumu retāk ceļot uz ārvalstīm, arī uz tām, kuras nav iekļautas bīstamo sarakstā, nedēļraksts Dienas Bizness publicējis statistiku, cik katra no Latvijas trīspadsmit ministrijām pērn tērējusi ārzemju komandējumos. Kopumā tie ir 3,8 miljoni eiro, vairumam ministriju tēriņi samazinājušies, tomēr kopējie izdevumi saglabājušies iepriekšējā līmenī. Visbiežāk valsts un pašvaldības iestāžu komandējumu galamērķis bijusi Beļģija, konkrēti – Brisele, Francija un Luksemburga, bet ārpus Eiropas Savienības – Amerikas Savienotās Valstis.
Pagājušajā nedēļā biju intervēt jubilāru, kuram apritējuši 100 gadi. Svētdien piedalījos dzimšanas dienas pasākumā, kurā jubilāram tika svinēti trīsdesmit. Manuprāt, klausoties viņu dzīvesstāstos, katrs var aizdomāties par savu dzīvesstāstu. Vienā no spēlēm, kas tika spēlētas trīsdesmitgadnieka jubilejā, tika uzdots jautājums – kādas atziņas tu teiktu sev, ja satiktu sevi jaunībā? Lūk, dažas atziņas, kuras saklausījos jubilāru stāstos.
Pēdējā laikā no politiķu mutēm regulāri ir dzirdami paziņojumi par plāniem vai vismaz aicinājumi izveidot Latvijā tādu vai citādu padomi, kā arī tādu vai citādu ja ne viseiropas vai globālas, tad vismaz reģionālas nozīmes starptautisku centru.
Vasaras mums visiem asociējas ar saldējumu, sauli, siltu laiku, kā arī dažādām aktivitātēm uz ūdens un, protams, ar dažādām zaļumballēm, koncertiem un festivāliem brīvā dabā. Martā izziņotā ārkārtas situācija bija liegusi notikt ne vienam vien pasākumam un koncertam gan iekštelpās, gan brīvā dabā drošības apsvērumu dēļ.
Ir teiciens: «Tikai tad, kad pērkons nodārdēs un zibens iespers, vecene atcerēsies, ka bija jāpārkrustās!» Tieši to var attiecināt uz enerģisko rosīšanos pasaulē un arī Latvijā pēc traģiskajiem notikumiem pagājušajā nedēļā Libānas galvaspilsētā Beirutā, kad tur eksplodēja 2750 tonnas amonija nitrāta, nogalinot un ievainojot simtiem cilvēku un nopostot lielu pilsētas daļu.
PVN likmes samazināšana līdz 5 % Latvijai raksturīgajiem augļiem un dārzeņiem mūsu sadzīvē un iepirkumu ikdienā darbojas jau trešo gadu, un visas ar to saistītās puses vienprātīgi ir atzinušas, ka šis ilgi, nebūt ne viegli sabiedrības interesēs gatavotais un ieviestais pasākums ir devis lielu pienesumu gan lauksaimniekiem, vietējo augļu, dārzāju un ogu audzētājiem, gan arī patērētājiem. Aprēķini parāda, ka ar šo soli par 14 % ir pieaudzis svaigo augļu un dārzeņu patēriņš pārtikā, pie kam tie tagad ir lētāki un pircējiem pieejamāki nekā kaimiņos – Igaunijā un Lietuvā.
Šonedēļ no 7. augusta līdz 9. augustam Valmierā jau piekto gadu norisināsies Valmieras vasaras teātra festivāls. Par šī festivāla programmu Liesmā var lasīt pagājušās piektdienas (31.07.) numurā, kurā publicēta intervija ar festivāla direktoru Reini Suhanovu.
Pandēmijas ieskautais laiks esot pārdomu, jaunu ideju meklēšanas laiks, laiks, kad iedragātā ekonomika, faktiski it nozare prasa gan radošu piepūli, neatlaidību, darbošanos ar dubultsparu it visiem. Vai tā ir? Kur nu! Man šķiet, ka tieši otrādi. Vīrusa ietekmē vairojusies nevis gaidītā aktivitāte, bet miegainība, laiskošanās. Covid aizsegā iemuļļāja brāķi – teritoriālo reformu. Deputāti garus mēnešus nosēdēja mājās, tā sagura, ka nu vai trīs mēnešus atgūs spēkus atvaļinājumā. Rudenī varbūt sāks strādāt. Ja sapratīs, ko darīt.