Ja skatāmies pavisam reāli, tad mašīnbūve un metālapstrāde — tā ir bāze visam, ikvienai tautsaimniecības nozarei! Šie speciālisti vajadzīgi visur: komunālajā saimniecībā, kokapstrādē, vieglajā rūpniecībā, ķīmiskajā rūpniecībā... Tāpēc pašlaik mēs Latvijā izjūtam lielu kvalificēta darbaspēka trūkumu. Valstī kopumā trūkst apmēram 10 procentu kvalificēta darbaspēka. Un tas ir daudz!
Krieviem ir paruna, ko latviski varētu tulkot apmēram tā: lai cik stipra būtu draudzība, tomēr taisnība dārgāka. Tīrās sakritības pēc šo aksiomu nākas lietot viena Latvijas dižuzņēmuma sakarā. Jo Latvijas gāzes akcionāru vidū arī Krievijas kompānija Gazprom.
Viesojoties Kocēnu novada pašvaldībā, Latvijas Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece interesējās arī par vietējo izglītības iestāžu problēmām un pedagogu noskaņojumu.
Pēc sasprindzinājuma neizbēgami jānāk atslābuma brīdim, un valdības koalīcijai tāds iestāsies pirmdien Saeimas ārkārtas sēdē — līdz ar deputātu vairākuma atbalstu skarbi un bargi darinātajam valsts nākamā gada budžetam. Partijas, izjūtot atvieglojumu, ka smagā nasta ir nost no pleciem, kārtos savstarpējās saspīlētās attiecības, bet «Vienotībai» nāksies arī pašai sevi iekšēji kārtot un pārkārtot.
Biedrībai «Latvijas Ceļu būvētājs» (LCB), kas apvieno Latvijas lielākos ceļubūves uzņēmumus, nav saprotami Saeimas lēmumi paaugstināt akcīzi benzīnam un dīzeļdegvielai, bet budžeta ieņēmumus no tā izmantot nevis autoceļu remontiem, bet visdažādāko nākamā gada budžeta caurumu lāpīšanai.
Pāris reižu darba dēļ ir nācies būt Briselē. Abās reizēs blakus Eiropas Parlamentam bija kāds streikotāju bariņš. Neviens no mums neiedziļinājās, kādas bija šo streikotāju prasības, bet sekoja komentārs: tā ir gandrīz ikdiena. Piesaka streiku un dodas ielās — lielāks vai mazāks ļaužu pulks. Tātad piedzīvotais nebija sakritība, bet tradīcijām bagāta likumsakarība. Tradīcija, kas vecajā Eiropā kļuvusi tik ierasta, ka to pat nepamana.
Vēl pirms nedēļas pilsētu un pagastu galvenās ielas un alejas bija patriotiski pacilājoši tērpušās Latvijas karogos, bet nu jau tos sākuši nomainīt Ziemassvētku rotājumi. Tā kā Latvijas karogu godinām vien 10 reizes gadā, pērnajā rudenī izveidojusies domubiedru grupa, kas tagad pārtapusi par biedrību Latvijas karogs, kurā apvienojušies skeletona treneris Dainis Dukurs, operdziedātāja Inese Galante, Likteņdārza autors un arhitekts Andris Kronbergs, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta direktors Guntis Zemītis, garo distanču skrējēja Jeļena Prokopčuka, horeogrāfs Agris Daņiļevičs, Latvijas Nacionālās bibliotēkas radošais direktors Gatis Mūrnieks, olimpiskais vicečempions bobslejā Oskars Melbārdis un Kultūras ministrijas parlamentārais sekretārs Rihards Kols, — viņi secinājuši, ka Latvija savu nacionālo simbolu izmantošanā un izcelšanā uz citu pasaules valstu fona ir ļoti pieticīga, un viņiem var tikai piekrist.
Pēdējās nedēļās Latvijā virmo politiskas un arī ekonomiskas kaislības apkārt nacionālajai lidsabiedrībai airBaltic, kuras galvenais akcionārs ir Latvijas valsts ar 99,8% akciju.
Sporta draugi un pārējās mājsaimnieces Latvijā jau pusotru mēnesi kā cīnās ar miega trūkumu darba dienās. Epidēmija vārdā «Porziņģis», kas savu uzdevumu veic parasti naktīs ap pulksten trijiem un turpina tās pašas dienas garumā, vēl gan tikai uzņem apgriezienus. Bail pat iedomāties, kādu postu tā vēl nesīs nākotnē.
Ir kāds patiess teiciens — «Ja tu to vari paciest, tad tā tev arī vajag...» Un ciešam ar’.
Pēc 31. oktobra, kad avarēja Krievijas lidmašīna Airbus 129 ar 224 cilvēkiem, un 13. novembra, kad teroristi Parīzē nogalināja 129 un ievainoja 352 francūžus, vāciešus, angļus, krievus, zviedrus un citu tautību gluži nejaušus uz dažādiem atpūtas pasākumiem devušos cilvēkus, nu arī Eiropa vairs nekad nebūs tik brīva, pie kādas bijām pieraduši pēdējos gados.
Mēs taču zinām, ka patiesa mīlestība nepazīst ādas krāsu, valodu, stāvokli sabiedrībā. Un savā ziņā mēs vēlamies, lai tieši tā Latvijas iedzīvotāji mīl savu valsti. Reizēm gan aizdomājamies, vai tie nav vārdi vien.
Dalība Iespējamās misijas Direktoru klubā ir mana laimīgā loterijas biļete, ko es uzskatu par savas profesionālās un cilvēciskās attīstības veiksmi. Tā ir iespēja pilnveidoties, augt man kā iestādes vadītājai, tā ir iespēja, ko nesniedz neviena cita organizācija vai iestāde, — katru mēnesi tikties ar savas nozares profesionāļiem, citiem direktoriem, un pārrunāt problēmas, iespējamos risinājumus.
Ar Latvijas cilvēku patriotismu šodien, tāpat kā viemēr, viss ir kārtībā, un to ar grāmatvedisku piekasību apliecina socioloģija*. Problēmas rada tie, kas pūlas mūsu dzimtenes mīlestību organizēt un virsvadīt: viņiem aizraušanās ar formu nomāc saturu, kvantitāte — kvalitāti.
Pagājušajā piektdienā Centrālā vēlēšanu komisija (CVK) reģistrēja biedrības Varu Latvijas tautai iniciatīvas grupu parakstu vākšanai par ierosinājumu rīkot tautas nobalsošanu par 12. Saeimas atlaišanu, līdz ar to turpmākajos 12 mēnešos šai grupai, kā paredzēts Satversmē, jāsavāc ne mazāk kā desmitā daļa jeb 155224 balsstiesīgo pilsoņu parakstu. Ja biedrībai tas tiešām izdosies, CVK nāksies izsludināt tautas nobalsošanu. Parlaments būs atlaists, ja par to nobalsos vairākums no balsotājiem un referendumā piedalīsies vismaz divas trešdaļas no 608369 pēdējās Saeimas vēlēšanās piedalījušos vēlētāju skaita.
Latvijas Republika šo savu dzimšanas dienu atzīmē divējādās noskaņās. No vienas puses mēs jau faktiski atrodamies pēc trim gadiem gaidāmo valsts simtgades svinību noskaņās, sākot apkopot līdzšinējo veikumu un kaļot nākotnes plānus, kamēr no otras — Eiropā un pasaulē valdošā nedrošība ietekmē arī mūs.
Terorakti Francijā. Pirms tam Irākā un Lībijā. Nerimstošie bēgļu plūdi Eiropā. Pēdējā laika notikumi liek atkal un atkal uzdot šos mūžīgos jautājumus no sērijas «Kas aiz visa tā stāv?», «Kam tas ir izdevīgi?» un «Ar ko tas viss beigsies?».
Pār mūsu nacionālo aviokompāniju no ziemeļu puses klājas draudīga ēna — nupat bankrotēja Igaunijas liduzņēmums. «Estonian Air» pārtrauc darbību pēc Eiropas Komisijas lēmuma, kas atzina igauņu valdības centienus to glābt kā Eiropas Savienības noteikumu rupju pārkāpumu: valsts palīdzība biznesam radīja negodīgu konkurenci. Mūsu valdībai būs jālokās kā zušiem uz pannas, lai neiekultos tādā pašā ķezā.
Ar prieku var secināt, ka norises pilsētā valmieriešus neatstāj vienaldzīgus. Tā viedokļu plašu apmaiņu izraisījusi informācija par Vecpuišu parka iecerēto rekonstrukciju, kas saistās ar daudzu parkā augošo koku izciršanu. Nevar noliegt, ka daļa viedokļu ir emociju augļi, tāpēc publiskotā projekta sakarā vēlējos uzzināt kāda zinoša cilvēka domas. Šāds zinošs cilvēks, manuprāt, ir arī pieredzējusī pilsētas apzaļumošanas speciāliste DZINTRA MIĶELSONE.
Lāčplēša dienā rakstot šīs rindas, prāts nesas uz apceri. Vai tie vīri, puiši un pat zēni, kuri toreiz nežēloja savas dzīvības par jauno Latvijas valsti, varēja iedomāties, kā mums šeit, mazajā, viņu asinīm slacītajā zemītē pie Baltijas jūras, klāsies šodien? Ar lielu jūsmu pirms gandrīz 100 gadiem tika būvēti Latvijas valstiskuma pamati, arī ar to, ko toreizējie valstsvīri līdz padomju okupācijai iespēja Latvijas iekšpolitikā un ekonomikā, varam tikai lepoties. Arī Kārlis Ulmanis līdz zināmajam teicienam noteikti bija vīrs savā vietā!