Šodien visapkārt skanēs sveiciens skolotājiem, uz dažām stundām tradicionāli varu skolās pārņems skolēnu iecelts direktors un viņa izraudzītie pedagogi, kas vadīs ne vien stundas skolasbiedriem, bet arī izdomās visādus knifus un cietos riekstus arī saviem skolotājiem. Bet pēc kopīgā svinīgā brīža ar pārsteigumiem, svētku gardumiem, skolotāji kopīgi noskatīsies teātra izrādi un izbrauks ekskursijā, izdzīvojot rudens neatkārtojamību dabā.
Viņš ir jauns censonis, kurš savā pilsētā nodarbojas ar to, ko vislabāk prot un grib darīt. Savā ziņā ANDIS BĒRZIŅŠ pārņēmis badmintona stafeti no savas skolotājas Martas Ādamsones, daudzu Valmieras badmintonistu audzinātājas, jo tagad viņa oficiālais amats ir Valmieras Bērnu sporta skolas interešu izglītības badmintona treneris.
Skoliņa pašiem mazākajiem — arī tā mēdz saukt Bēbīšu skoliņu, kas jau vairāk nekā 15 gadus darbojas Valmierā, kur bērniņiem — pusgadīgiem un divgadīgiem — pirmā skolotāja ir INESE KRUJĒLE.
Cilvēks ratiņkrēslā. Cik ratiņnieku pavisam ir Latvijā, par to diemžēl statistika klusē. Valmieriete IVETA ROZĪTE ir viena no viņiem.
Koklei piemīt neierobežotas un neatklātas iespējas
Mazsalaciete IEVA VEIDE no savas koncertkokles izvilina džeza, flamenko ritmus, izspēlē pašas komponētos skaņdarbus. Latviešu tautas instruments ļaujas ķīniešu mūzikas skaņkārtām, franču mūzikas romantikai.
Valmieras pilsētas invalīdu biedrības «Atspēriens» valdes priekšsēdētāja ILGA MAURIŅA mudina priecāties par katru dienu un turēt sevī latvietību. Viņa to iemācījusies un neslēpj, ka ir laimīga, izdzīvojot mirkļus un aizejošo vasaru.
Ar katru dienu pilsētās, pagastos un ciemos arvien vairāk plaukst svētki. Ielās vērojama lielāka rosība, sakuplo bērnu pulciņi māju pagalmos. Jo skaiti, kā gribi, 1. septembris teju ir klāt! Lai kā ir ar gribēšanu mācīties, uz skolu gribas ļoti, jo urda vēlēšanās ieraudzīt klases biedrus un draugus, skolotājus. Arī pedagogi neslēpj, ka jau ir noilgojušies pēc bērniem, viņu asprātīgajiem vasaras stāstiem.
Ir tāda īpaša cilvēku kategorija, kas erudīcijas spēlēm un visāda veida mīklām par kādu soli tuvāk nekā citi, un viņiem tas lielā mērā ir kļuvis ne tikai par aizraušanos vai hobiju, drīzāk jau par dzīvesstilu. Viņiem, prāta asinātāju sabiedrībai, mūsu šīsdienas viesa IVARA MAURIŅA vārds noteikti ir pazīstams, jo šis vīrs neoficiāli atzīts par vienu no labākajiem šajā lauciņā Latvijā — kā nekā ar to Mauriņš nodarbojas daudzus gadu desmitus visai spēcīgā līmenī. «Liesmai» ir tas gods saukt viņu par savējo nu jau vairākus gadus.
Jaunā Valmieras Drāmas teātra sezona ir sākusies, un rosība valda visā teātrī — aktieru ģērbtuvēs, mēģinājumu un skatītāju zālēs, arī teātra tehniskajos dienestos. Vienā no tiem — Mārketinga nodaļā — strādā GATIS PRIEDNIEKS-MELNACIS, teātra video un reklāmas mākslinieks.
Valmieras Viestura vidusskolas 10.b klases audzēknis KRIŠJĀNIS PUNDURS darbojas arī Valmieras 4. skautu vienībā. Pavisam nesen viņš atgriezās no Japānas, kur apciemoja tās zemes skautus.
Tā kā neseno Valmieras svētku laikā «Rimi» konkursa par gardāko Latvijas kūku Vidzemes pusfināla žūrijā strādāja arī labi pazīstamā finansiste, Latvijas garšas popularizētāja un viesmīlības eksperte ILZE JURKĀNE, tad «Liesma» šādu izdevību nelaida garām un lūdza Valmieras viešņai nelielu interviju. Saņēmām laipnu piekrišanu.
Patlaban kādreizējā Latvijas izlases volejboliste burtnieciete EVA MĀRTIŅSONE jau ir atgriezusies Šveicē, jo pirmdien tur sāksies jaunais mācību gads, bet vēl aizvakar viņa bija sastopama Latvijā, īsu brīdi paciemojoties arī Liesmas redakcijā.
Uz Nedēļas nogales jautājumiem atbild valmieriete, uzņēmēja DACE AMONA.
Valmieriete KRISTA BUŠA mācās ķīniešu valodu Latvijas Universitātē. Krista pusgadu dzīvoja un mācījās apmaiņas programmā Ķīnas pilsētā Sianā. Nesen, atgriezusies Latvijā, viņa bija atsaucīga mūsu sarunai par tālo, eksotisko valsti.
Dāma šī vārda labākajā nozīmē, vienlaikus māksliniece, kas pati dara visu arī vienkāršā ikdienā, puķudobes ravēšanu ieskaitot. Par viņu rakstīt piedienētos uz senlaicīgi eleganta papīra ar smalku tušas spalvu. Apbrīna par viņas daudzveidību rodas, tikai pārskatot vien radošajā darbā paveikto, no grāmatu ilustrācijām līdz gleznām un grafikām. Savu kuplo jubileju jūlija nogalē Valmieras muzejā ANITA JANSONE-ZIRNĪTE sagaidīs ar apjomīgu personālizstādi «Vienkārši — ainavas», tā šogad būs jau trešā.
«Rūpes un atbildība par kaut ko fizisku (cilvēkiem, suņiem, kaķiem, zivīm, putniem, dārzu...) mūs piesaista vietai, un es šīs saites esmu uzņēmusies labprātīgi, ar pateicību, un pati tās vēl vairoju, jo to dēļ man tagad ir mīļas mājas šeit Amerikā. Protams, palīdz arī cilvēku labvēlīgā attieksme pret mani. Tas arī ir mans iedzīvošanās noslēpums. Tāpēc man gribētos lūgt latviešiem, lai viesmīlīgi uzņem cilvēkus, kas no sirds grib veidot sev mīļas mājas Latvijā. Labestība vairo labestību. Būtu taču jauki, ja Latvija kļūtu pasaulē pazīstama ar savu labestību, vai ne?» tā bilda valmieriete ILZE BĒRZIŅA (JANSONE), kura jau vairākus gadus kopā ar dēlu Filipu, vīru un savu 15 gadus veco sunenīti Sāru (viņu Ilze kā ģimenes locekli pārveda uz savām jaunajām mājām Ziemeļkarolīnā — I.K.) dzīvo Amerikā, samērā netālu no Atlantijas okeāna piekrastes.
Lai gan Latvijas Universitātē apgūta ķīmiķa profesija, savas darba dienas jau apmēram 12 gadus UĢIS MELDERS pavada kopā ar citiem atraktīvajiem kolēģiem «Ežu» kolektīvā, realizējot dažādus pasākumus un tos vadot.
«Tagad ar krīzi ir kļuvis nopietnāk. Sen jau ir krīze, vismaz kopš 2010. gada, bet tagad var just, ka cilvēkiem grūti: darba nav, naudas nav. Pensijas samazinātas, pabalstu apmēri arī. Jau 2004. gadā runāja, ka Grieķijā būs grūti laiki. Toreiz milzīgu naudu iztērēja, lai uzceltu olimpisko spēļu infrastruktūru. Pēc tam jau viss sāka iet uz leju. Situācijā, kāda tā ir pašlaik, bez Eiropas risinājumu nevar būt. Ekonomiku, kāda tā ir pašreizējā stāvoklī, citādāk, kā piekrītot sadarbībai ar ES, nevar izglābt. Vajag lielu naudu,» saka Kosta Hasani, kurš jau septiņus gadus dzīvo Valmierā, strādā par logu meistaru, bet šoreiz ar viņu runājam skaipā, jo Kosta kopā ar sievu Līvu, piecgadīgo Luīzi un septiņus mēnešus veco Henriju Niko padzīvo pie Kostas vecākiem Patrā.
«Grieķi joprojām cer, ka viss būs kārtībā: tiks palīdzēts, tiks nauda iedota. Tā pārliecība, ka Grieķija ir kaut kas īpašs, tautā ir dzīva. Viņiem tiešām Grieķija ir viss: viņi ir vēstures un kultūras veidotāji, tāpēc domā, ka viss notiks, viss būs labi, pārdomās dalās Līga Stiģe-Skafida. «Domāju, ka daudzus arī neinteresē lielā politika: ko dara Ciprs, ko teica Varufakis, viņiem tagad ir svarīgi, lai bankas būtu vaļā, lai kontā būtu pensijas, darba alga, lai varētu to izņemt, iepirkties. Tāpēc ir sajūta, ka ir šī maldīgā eiforija: viss nokārtosies!
Liela daļa pensionāru Latvijā, arī Valmierā, saņem ļoti zemas pensijas. Viņu mēneša ienākumi nepārsniedz 200 eiro. Šo cilvēku skaitā ir arī Valmieras pilsētas pensionāru biedrības valdes priekšsēdētāja DAILE GOBA, kura uzskata, ka liela daļa darba mūžu nostrādājušo valstī būtībā kļuvuši sociāli neaizsargāti. Tāpēc arī Valmierā tika vākti paraksti, lai situācija mainītos.