Bioloģiskā daudzveidība attiecas uz plašu ekosistēmu, tā ietver visas dzīvās būtnes, ieskaitot augus, dzīvniekus, sēnes un mikroorganismus, kuru lielai daļai dzīvotne ir mežs. Cilvēka pārmērīga rosība, neatbilstoša saimniekošana, bet īpaši mežistrāde ir viens no lielākajiem draudiem. Taču arī mūsdienās mežu var apsaimniekot, nenodarot pāri dabai un vienlaikus gūstot ekonomisko labumu.
Teju ikviens ir pamanījis – jo zaļāka pilsēta, jo patīkamāk tajā uzturēties. Mūsdienās daudziem gribas apvienot rosīgo pilsētas dzīvi ar mierinošo dabas tuvumu. Rūpes par dabu un zaļais dzīvesveids arvien vairāk ietekmē arī pilsētvides plānošanu un vēlmi pēc dabas klātbūtnes.
Domājot par tīru Latviju un atbildīgu uzņēmējdarbību tajā dažādas organizācijas rūpējas par iedzīvotāju un uzņēmumu izlietotā iepakojuma, videi kaitīgu preču, elektrisko un elektronisko iekārtu apsaimniekošanu, tādējādi dodot iespēju uzņēmumiem iegūt 100% atbrīvojumu no dabas resursu nodokļa. Tāpat nozīmīgi ir gādāt par atkritumu, kas radušies to saimnieciskās darbības rezultātā, savākšanu, pārstrādi un nonākšanu otrreizējā apritē.
Tuvojoties pavasarim, lauksaimniekiem viena no aktualitātēm ir atbrīvošanās no skābbarības sagatavošanā izlietotās ruļļu un skābbarības bedru plēves, no dažāda veida iepakojuma maisiem, plastmasas izstrādājumiem, lai mazinātu atkritumu apjomu un nodotu tos atkritumu apsaimniekotājiem otrreizējai pārstrādei.
Dzeltenas un zaļas atkritumu tvertnes ar zīmējumiem un uzrakstiem mums vēsta, kādas lietas varam izmest, tādējādi parūpējoties par to atkārtotu pārstrādi. Skaidrojām, cik pieejami šie konteineri ir iedzīvotājiem Latvijā un vai ļaudis tos aktīvi izmanto?
"Mēs nemantojam zemi no senčiem, bet aizņemamies no pēctečiem," pauž sena gudrība. Vairāku Eiropas Zaļās kustības jauniešu viedoklis par atkritumu pārvaldības aktualitātēm viņu valstīs skaidri parāda, cik reizē atšķirīgs un vienots ir viņu skatījums uz atkritumu problēmām pasaulē.
Ziemeļu upespērlene ('Margaritifera margaritifera') ir uz izmiršanas robežas, tāpēc šogad "Gada gliemja" kārtā to iecēlusi Latvijas malakologu biedrība, bet par izaicinājumiem sugas saglabāšanā plašāk stāsta pētniece, Latvijas Universitātes muzeja zooloģijas nozares krājumu glabātāja Mudīte Rudzīte. Viņa par upespērlenēm tur īpašu rūpi jau vairāk nekā 20 gadus.
Drīzumā noslēgsies kāds nozīmīgs posms jeb piecgade, kas veltīta projektam "Dabas skaitīšana". Par to, kas šajā vērienīgajā pasākumā vēl paveicams, par nākotnes izaicinājumiem un to, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret dabas vērtībām un to sargātājiem, uz sarunu aicinājām projekta vadītāju Irisu Mukāni.
Ziemā, kad sniegs nokusis, ejot pa mežu vai braucot pa melnu šoseju, nereti var pārsteigumā apmulst – aizskrien balta pele. Kamēr samirkšķini acis, tās vairs nav. Dabas aizsardzības pārvaldes eksperts, zoologs Vilnis Skuja paskaidro: "Tā ir zebiekste, mazākais plēsējs Latvijā, Eiropā, un grūti iedomāties kādu mazāku arī pasaulē. Mazs caunu dzimtas zvēriņš, divu trīs peļu garumā vai sprīdi garš."
Purvi ir nozīmīga Latvijas ainavas sastāvdaļa un sastopami visā Latvijas teritorijā. Pruvi aizņem aptuveni 5% teritorijas (platības ar kūdras slāni ir lielākas, ap 10%, taču ne visas uzskatāmas par purviem), bet tiem ir liela nozīme dabas daudzveidības saglabāšanā. Lielākie purvi ir valsts īpašums, tos apsaimnieko Dabas aizsardzības pārvalde vai AS "Latvijas valsts meži", mazie purvi bieži vien ir privātīpašumā. Gandrīz visi augstie un pārejas purvi ir Eiropas un Latvijas aizsargājami biotopi.
Ēkas ir vienas no lielākajām siltumenerģijas patērētājām Eiropas Savienībā (ES), līdz ar to rada 36% kopējo siltumnīcefekta gāzu emisiju. Lai līdz 2050. gadam panāktu klimatneitralitāti visā Eiropā, daudz darāmā ar esošo mājokļu sakārtošanu, jo arī pēc gadu desmitiem ekspluatācijā būs vairāk nekā 85% pašreizējo ēku, no kurām liela daļa nav energoefektīvas.
Atnāc, uzvel sniegavīru! Kurš varētu notīrīt ietvi pie kopienas dārza Kuģinieku ielā? Tādi aicinājumi Liepājas kopienas dārza darba grupā feisbukā ierakstīti decembrī. Populārajā tīmekļvietnē dārzam ir jau tuvu pie 400 sekotāju. Pašā dārzā, kuram noslēgusies pirmā sezona, gan vēl tik daudz nav bijis.
Visi cilvēki grib elpot svaigu gaisu, atpūsties pie tīriem ūdeņiem, dzīvot pasaulē, kuru nesatricina nepanesams karstums, plūdi un viesuļvētras. Eiropas nākotnes zaļais kurss mums patīk, bet līdz brīdim, kad izdzirdam, ka mums pašiem par to jāmaksā. Kā sasniegt kopīgos klimata mērķus ar pēc iespējas mazākām izmaksām, risinājumi ir jārod katrā valstī.
Pasaules Dabas fonds (PDF) Latvijā darbojas kopš 1991. gada kā starptautiskās organizācijas "World Wide Fund for Nature" asociētais partneris, īstenojot kopīgas kampaņas un projektus. PDF direktors Jānis Rozītis stāsta, ka viņa 23 gadu darba pieredzes laikā ir mainījusies organizācijas loma un tagad daudz aktīvāk jāiesaistās, lai dažādos līmeņos, sākot no mājsaimniecībām un beidzot ar likumdevējiem, panāktu, ka apzinātās vides problēmas tiek risinātas.
Eiropas Komisija šovasar pieņēmusi tiesību aktu paketi, kuras mērķis ir līdz 2030. gadam ievērojami samazināt siltumnīcefekta gāzu emisijas. Tostarp noteikts, ka jau aptuveni pēc 13 gadiem jaunu vieglo automobiļu vidējās emisijas jāsamazina par 100%, kas nozīmē, ka no 2035. gada jauno auto tirgū parādīsies tikai automobiļi ar elektrisko vai citu jaunā tipa dzinēju, nomainot tagad tik ierastos ar dīzeļdegvielu vai benzīnu darbināmos auto.
Uz «Liesmas» jautājumiem par mazākumtautību grupu iekļaušanos sabiedrībā un konkrēti par lietuviešu biedrības darbu kopējā kultūras telpā atbildes sniedza Valmieras lietuviešu biedrības priekšsēdētāja REGĪNA VALTENBERGA.
Pagājušā gadsimta piecdesmitajos gados visnotaļ latviskā vietā – Trikātas pagasta Tīreļpurvā blakus Salāniešu mājām – atrada lielus kūdras krājumus. 1953. gadā te sāka būvēt kūdras fabriku, uz Salāniešu zemes uzbūvēja ēkas kūdras fabrikas strādniekiem un uzsāka kūdras ieguvi. Strādnieki darbam kūdras purvā ieradās no Krievijas, galvenokārt no Novgorodas un Sanktpēterburgas apgabaliem. Jauno ciematu nosauca par Sedu. 1961. gadā tas kļuva par pilsētciematu, vēl pēc 30 gadiem Seda ieguva pilsētas statusu. Pirmsākumos Sedā strādāja un dzīvoja ap 4000 cilvēku, taču šī gada novembrī pilsētā bija deklarēti vien 1236 iedzīvotāji.
Pēc teritoriālās reformas pārmaiņas skārušas ne vien jaunizveidotā novada administrāciju, medicīnisko aprūpi un ekonomiku, bet arī kultūras nozari. Par to, kā tiks saglabāts kultūras mantojums un tradīcijas, šī saruna ar Valmieras Kultūras centra direktoru un Valmieras novada Kultūras pārvaldes vadītāju TOMU UPNERU.
Stāsta Valmieras Jaunatnes centra «Vinda» jaunatnes lietu speciāliste SIMONA ŠMIDTE.
«Bāzes vieta jaunatnes lietām Valmierā ir Jauniešu māja, kas atrodas Mākslinieku ielā 2. Tur ikdienā uz vietas ar jauniešiem darbojas jaunatnes darbiniece Paula Vībāne. Jaunatnes darbinieks Jauniešu mājā nav tikai tāpēc, lai aizpildītu jauniešu brīvo laiku ar dažādām aktivitātēm, bet arī tāpēc, lai sniegtu jauniešiem atbalstu, risinot problēmas. Papildus brīvā laika pavadīšanai jaunieši, jaunatnes darbinieka atbalstīti, arī strādā pie projektiem. Jaunieši tiek rosināti iesniegt dažādus projektus gan vietējā mērogā, gan plašākā – valstiskā mērogā. Pagājušajā gadā Valmieras Jauniešu dome īstenoja divus projektus, kuriem piesaistīja papildu finanses projektu konkursos.
Deinstitucionalizācija (turpmāk – DI) ir vērsta uz neatkarīgas dzīves veicināšanu un sabiedrības radīto šķēršļu mazināšanu cilvēkiem ar invaliditāti, viņu pašnoteikšanās, līdzdalības un iekļaušanas iespējām. Līdz ar to personām ar invaliditāti ir jānodrošina iespēja vadīt un izvēlēties savu dzīvesveidu un dzīvesvietu, piekļuve pakalpojumiem, ko izmanto pārējā sabiedrība, un individuāls atbalsts, ja tāds ir nepieciešams, bet bērniem – iespēja izaugt ģimenē. DI ietvaros tiek plānota sociālās aprūpes iestādēs mītošo klientu vajadzību izpēte un individuālajām vajadzībām atbilstošas infrastruktūras un pakalpojumu attīstība pašvaldībās, speciālistu apmācība jaunu pakalpojumu sniegšanā, kā arī dažādi citi pasākumi, lai pārtrauktu klientu ievietošanu institūcijās, piedāvājot alternatīvus pakalpojumus. Jāpiemin gan, ka sagatavot dzīvei sabiedrībā paredzēts tikai tos klientus, kuri, saskaņā ar novērtēšanas komisijas atzinumiem, būs spējīgi uzsākt patstāvīgu dzīvi ārpus sociālās aprūpes iestādēm.