Nomaļus no pilsētas burzmas Purva ielā, jaunā, svaigi celtā angāra tipa ēkā ir mājvieta Valmieras novada pašvaldības policijai. Plašajā pagalmā te piebrauc, te aizbrauc policijas automašīnas. Darbdienas vidū kabinetos, ko vienu no otra atdala stiklotas sienas, cilvēki čakli strādā.
«Mēs visi, pilnīgi visi varam iecirsties savā zemē un tagad varam mācīties to izdarīt. Ir jāgrib iecirsties, lai nevienam pat prātā nenāk Latvijai uzbrukt,» tā sarunā teica Zemessardzes 2. Vidzemes brigādes komandieris pulkvedis IGORS HARLAPENKOVS.
Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) ikdienā nodrošina neatliekamās medicīniskās palīdzības sniegšanu ikvienam Latvijas iedzīvotājam dzīvībai vai veselībai bīstamās situācijās.
Kurš gan labāk zinās, kā dzīvojamās mājas apkārtni padarīt sakoptāku, ērtāku un pieejamāku, ja ne paši tās iedzīvotāji? Kā rīkoties, ja idejas ir, taču, lai tās taptu par realitāti, pietrūkst naudas līdzekļu un vajadzīgs finansiāls atbalsts. Valmieras novadā iedzīvotāju iniciatīvu piepildīšanā iesaistās pašvaldība. Par to, kā šāda līdzdalība izdodas, stāsta Valmieras novada pašvaldības Attīstības pārvaldes attīstības plānotāja LĪGA BIEZIŅA.
Mans sarunas biedrs VLADIMIRS GAILIS dzīvo pasakainā vietā. Juridiski tas skaitās Jērcēnu pagasts, taču Krāceņi atrodas blakus Valmieras – Valkas šosejai tikai padsmit kilometrus no mūsu novada galvaspilsētas.
Tagad, kad Laika šūpolēs uz brīdi esam bijuši dienas un nakts vienādības punktā un atkal jo dienas, jo vairāk tās svērsies uz garākām tumsas stundām, ik nedēļas nogali Svecīšu vakaros kā svētnīcas izgaismojas lielas un mazas kapsētas. Visur ļaudis iet pie savējiem, uzpoš piemiņu un savas attiecības ar esību.
Par bijušo valmierieti, profesionālu konditori un pavāri, tagad Matīšu pagasta mājražotāju ANTRU PAVLOVIČU esam rakstījuši jau agrāk, jo apbrīnas vērta bija un ir viņas vispusība: cep tortes un maizi, gatavoja dažādus ziedlapu vīnus, prot tradicionāli un mūsdienīgi pārstrādāt dārza veltes, māk vai visus rokdarbus, rīkojusi meistarklases saimniekošanā un arī pati tādas joprojām apmeklē, jo uzskata: «Lai dotu padomu citiem, pašai arvien vēl jāmācās.»
Tradicionālās ēnu dienas, kad jaunieši, domājot par savām profesijas izvēlēm un izaicinājumiem, meklē iespēju satikt kādas jomas profesionāli, kas varētu vairāk pateikt priekšā par izvēļu pareizību vai nepareizību, notiek pavasaros.
Mūsdienu kalēja amats apvieno gan senās prasmes, gan šī laika tehnoloģiju. Agrāk kalējs bija katra ciema neatņemama sastāvdaļa, nodrošinot cilvēkus ar darbarīkiem, pakaviem un sadzīvē nepieciešamām lietām, bet šodienas dzīvē kalējs var būt gan praktisku detaļu izgatavotājs un restaurētājs, gan arī mākslinieks, kurš rada dažādus unikālus darbus.
Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka gada sākumā Latvijā dzīvoja 344 tūkstoši bērnu vecumā līdz 17 gadiem, veidojot 18,5% no kopējā iedzīvotāju skaita. Kopš pērnā gada bērnu skaits kopumā samazinājies par 8,3 tūkstošiem jeb 2,4%.
Viņš ir puisis akurāt Jēzus vecumā, kurš jau paguvis padzīvot gan Latvijā, gan ASV, gan arī Čehijā, taču tagad kopā ar ģimeni atgriezies dzimtenē, kur par savu pastāvīgo dzīvesvietu izvēlējies Valmieru. REINIS KRĒGERS nepieder pie tā sauktajiem ekonomiskajiem trimdiniekiem, viņa vēlmi doties uz ārzemēm pirms 12 gadiem noteica pavisam citi apstākļi.
Septembrī Atvērto durvju dienas paredzētas jaunuzceltajos īres namos Valmierā, Ķieģeļu ielā. Iveta un Edgars vēl nezina, kurā no jaunajiem namiem būs viņu divistabu dzīvoklis, bet viņi ir priecīgi par piedāvāto iespēju.
Viņi ir valmierieši: 12. klases skolniece ALISE TĪLENA, savukārt JĀNIS LAPSA un SENDIJA PUTNA – no trīsdesmitgadnieku paaudzes. Viņi visi kaļ nākotnes plānus, aktīvi būvē savu dzīvi un kopā ar visām jaunajām paaudzēm piešķir Valmierai un novadam to jauneklīgo enerģiju, kas šodienu vērš rītdienā.
Biedrība «Valmieras pilsētas pensionārs» apvieno cilvēkus, kuri pēc aktīvajiem darba gadiem vēlas turpināt pilnvērtīgi piedalīties sabiedrības dzīvē, izglītoties, dalīties savās zināšanās un vienkārši baudīt kopā būšanu.
Laikam jau ne vienam vien dažādu iemeslu dēļ dzimteni pametušajam latvietim kādā brīdī ienāk prātā doma par atgriešanos. Nu jau vairākus gadus mūspusē dzīvo AGIJA VIZBULE un ROLANDS ZAGORSKIS, kuri satikās un ģimeni izveidoja Anglijā, taču izvēlējās doties atpakaļ uz mājām – uz Latviju. Par Anglijā pavadītajiem gadiem un sajūtām dzimtenē stāsta Agija.
Savu šodienas un arī rītdienas dzīves telpu viņi – vidzemniece un zemgalietis – Burtnieku pagasta Mazsirmeļos veido nu jau desmito gadu. ILZE un ARMANDS AŽUBEĻI to faktiski dara bez papildu padomiem no malas, jo saimniecei studijas bijušas arī ar dizainu saistītas, bet saimnieks noteikti ir vīrs ar zelta rokām, kam arī atbilstoša izglītība, lai visas kundzes ieceres realizētu dzīvē gandrīz vai paša spēkiem vien. Mēreni lietainā šīs vasaras dienā stiklotajā Mazsirmeļu terasē, kas itin labi piekļaujas simtgadīgai guļbūvei, raisās šī saruna.
Jau kopš gada sākuma Naukšēnos uzsākta biometāna rūpnīcas būvniecība, tajā izmantos slēgtās anaerobās fermentācijas tehnoloģiju, lai pārstrādātu lauksaimniecības kūtsmēslus biometānā.
Deviņdesmito gadu sākumā MĀRA JĒGERE ar vīru strādājuši Valmierā, bet pilsētā nav bijis kur dzīvot, un Māras vecākiem radusies ideja paņemt zemi laukos. Tā arī te, Vaidavas pagasta «Zīvānos», it kā nejauši ienākuši – bez priekšzināšanām, pilnīgi tukšā vietā.
«Liesmā» par Valmieras novada Vaidavas pagasta lauksaimnieku VALDI ZARIŅU ir rakstīts vairākkārt.
Vai krēsls, uz kura šobrīd tu sēdi, ir ērts un skaists? Kāds taču to reiz ir iecerējis, līdz tas ieguva pašreizējo izskatu. Apavi, kas tev kājās, brilles uz deguna, apģērbs… visur skatiena attālumā un tālu aiz tā ir kāda radītas lietas ar viņa izpratni par to, kas ir noderīgs un skaists. Tomēr pašas skaistākās, vērtīgākās un mīļākās lietas parasti ir roku darinājumi, jo tiem visvairāk līdzi ir meistara radošais nodoms un pat daļiņa sirds.