Dzejas dienas ANDRIM AKMENTIŅAM joprojām turpinās. Arī todien, kad runājāmies, viņš savā bērnības un agrās jaunības pilsētā Valmierā bija vien uz pāris stundām pusceļā starp pasākumiem Cēsīs un Limbažos. Vidzemē, kas šogad izbraukta krustu šķērsu, viņu aicina un gaida — gan kā dzejnieku, gan kā interesantu un neparedzamu sarunu biedru.
Pagājušajā gadā, lielākoties par šo faktu pat neaizdomājoties, esam nosvinējuši 90 gadus Valmieras minerālūdenim, ko mūsu pilsētā atklāja vēl pirms Otrā pasaules kara – 1928. gadā. Cik tad nu vairs tālu līdz šī notikuma simtgadei 2028. gadā, tāpēc mēģināsim visi kopā atsvaidzināt informāciju par šo interesanto zemes dzīļu pienesumu Valmieras vēsturē. Nepretendēju uz visu te pieminēto lietu pirmatklājēja statusu, jo šim, ceru, interesantajam pastāstam pamatā ir 2013. gadā ar gala ziņojumu dokumentēts SIA Valmieras Ūdens pasūtīts pētījums Valmieras minerālūdens praktiskās izmantošanas komercdarbībā, kuru ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Induļa Frišfelda laipnu gādību un uzņēmuma darbinieces Ingrīdas Kraukles palīdzīgu roku viņnedēļ saņēmu savā rīcībā.
Jaunajā valstī vēl mierīgi
1919. gada 30. septembrī Valmierā iznākošā laikraksta „Vidzemnieks” (Nr.31), kuru rediģēja rakstnieks un Valmieras apriņķa valdes priekšnieks Augusts Melnalksnis, pirmajā lappusē bija nopublicēti sveicieni tikko atklātajai Latvijas Augstskolai: „Esi sveicināta, alma mater Latviensis, no Valmieras! Esi sveicināta no Latvijas apvida, kur pret debesīm paceļas Zilais kalns ar saviem dievu kalniem, kur Gaujmalā par spīti vētrām un negaisiem stāv sirmie svētie upurozoli, kur Burtnieka ezers saulē vizuļo un Druvvalda pils par uzvarām ziņo, kur senlaikos staltā Beverīnas pils atradās, kur Tālivaldis valdīja, kur Jumeras ielejā Latviešu Indriķis hronikas rakstīja…”
Tā ir gudra, interesanta, skaista grāmata: BAZNĪCAS GAILIS IR VALMIERIETIS, Valmieras pašvaldības izdevums 2019. gadā, iespiests SIA Valmieras tipogrāfija Lapa. Ļoti valmieriska grāmata. Sakot paldies par veikumu, lai tomēr daža būtiska precizēšana.
Bija laiki un tāda noteikšana, kad par katru laikrakstos vai citos masu medijos izskanējušu kritizēšanu pašvaldībām, valsts iestādēm un vēl citām sevi kaut cik augstu vērtējošām anštaltēm septiņu dienu laikā obligāti bija jāsniedz publiska skaidrošana, kas tiek, tiks vai tomēr netiks darīts trūkumu novēršanā...
Valmieras novada fondā briest pārmaiņas: ilggadējais vadītājs ANSIS BĒRZIŅŠ ir ceļa jūtīs, gatavojas atgriezties dzimtajā Kurzemē un sākt jaunu darbu.
Kad pēc zvaigžņu mēneša augusta jautāju skolotājai Agritai Gruzdiņai, vai viņas mūžā bijusi zvaigžņu stunda, viņa smej: jā, tiešā un pārnestā nozīmē! Ķoņu kalnā piedzīvots zvaigžņu lietus (un es tik vēlos un vēlos, man pat pietrūka vēlēšanos...), bet ģimenes zvaigžņu stunda bijusi dēla Artura uzvara TV muzikālajā šovā X Faktors. Kopā ar vīru Uldi Agrita izaudzinājusi divus dēlus un meitu, visi trīs jau savā dzīvē, un ir vecmāmiņa mazajam Ernestam. Nupat Baltijas ceļa trīsdesmitgadē viņa vadīja koncertu Unguriņos pie Igaunijas robežas. Bet pirms Skolotāju dienas runājam ar Agritu par dzīvi un skolu, mūziku un stāstiem.
Patlaban valmieriešiem pazīstamajā pašmāju projektēšanas birojā SIA Ceļu komforts finišam tuvojas Ziloņu ielas būvprojekta izstrāde. Būvprojekta vadītājs ir Edgars Leitis, bet Valmierietim par galveno projektā pastāstīja tā arhitektūras daļas teritorijas sadaļas vadītājs Māris Šmits.
Tā Valmieru uzrunātu Valmieras (Valkas) skolotāju semināra pedagogs, Latviešu biedrības kora diriģents, mūziķis Eduards Zicāns. Dzimis pirms 135 gadiem Rīgas apriņķa Paltmales pagasta Jaunžīguros, 1884. gada 28. septembrī (10. oktobrī pēc j. st.). Vecāki, lauksaimnieki Jānis un Līze, kristībās puisēnam deva divus vārdus: Eduards un Rūdolfs. Klātesošie krustvecāki un radi pat nenojauta, cik dramatiskiem pavērsieniem piesātināta un notikumiem bagāta izvērsīsies zēna dzīve!
Šogad plaši tiek atzīmēta ekscentriskā un oriģinālā latviešu modernistu paaudzes mākslinieka Niklāva Strunkes 125 gadu jubileja. 11. jūlijā Latvijas Banka izlaida viņa radošajam mantojumam veltītu īpašas formas sudraba kolekcijas monētu. Monētas “Niklāvs Strunke” reversā atveidots viens no mākslinieka izcilākajiem darbiem – glezna “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927), kas ietverta Latvijas kultūras kanonā. Savukārt monētas aversā atveidots fragments no gleznas “Pašportrets ar lelli” (1921).
Divi braši puiši, kuriem blakus māmiņa izskatās maza —ILZI BRICI augusta nogales pēcpusdienā tādu varēja ieraudzīt feisbukā. Bieži jau tā nenotiek, bet tā bija dēla Raimonda 13. dzimšanas diena, un tad varēja samērīties un samīļoties, un draugiem atrādīties. Saziņa tīmeklī Bričiem ir ierasta lieta, jo īsti atbilst Ilzes atvērtajai, kustīgajai un dzīvespriecīgajai būtībai, turklāt viņa ir arī informātikas skolotāja. Tomēr viņu uzrunāju vispirms tādēļ, ka ļoti vēlējos atrast vienu no (cerams, daudziem) mūsu pilsētas pedagogiem, kuru mīl bērni. Pēc dažām dienām Ilze Brice atkal sāks jaunu mācību gadu kā 4. klases audzinātāja.
1919. gada maijā Eduards Brencēns nonāca skarbas izvēles priekšā – nāve vai bēgšana. Cirkulēja baumas, ka centīgie vietējās izpildkomitejas darbinieki izrādījuši pastiprinātu interesi par viņa uzskatiem. Draudēja iespēja nokļūt kara tribunālā un kļūt par lielinieku terora upuri. Pametis likteņa varā savas gleznas nelielajā darbnīcā Aleksandra ielā, netālu no Sv. Sīmaņa baznīcas, mākslinieks kopā ar diriģentu Artūru Bobkovicu paglābās Dikļu mežos. Tur tad arī pārlaiduši Valmieras bombardēšanu un visas kara briesmas. Pārnāca abi briesmīgi iesnaini un tālā ceļa nokusuši, bet lepni un bramanīgi par ģeniālo ideju, rakstījis mūziķis Jānis Cīrulis.
...man nav ne goda diploma, ne paša parastākā Triju Zvaigžņu ordeņa. Kad Džemmu Skulmi ievēlēja ordeņu valdē, viņa gribēja mani ieteikt, bet es pateicu, ka neņemšu, atteikšos, jo visādi slepeni un atklāti Latvijas pretinieki jau bija paspējuši ordeņus sev izplēst. Es nevēlējos būt tajā kompānijā.
Pirms 85 gadiem
1935. gada 16. aprīlī Valmierā notika Meža dienu rīcības komitejas sanāksme, kurā lēma par plānotajiem pasākumiem pilsētas apzaļumošanai. Kā par to dažas dienas vēlāk informēja laikraksts Valmierietis (Nr. 295., 1935.g. 17.04.), – arī par vietējo ugunsdzēsēju dalību pilsētas jaunākā parka tapšanā. Minēto Meža dienu laikā, 1935. gada pavasarī, brašie liesmu savaldītāji patiešām arī uzsāka vērienīgus apzaļumošanas darbus ierādītājā teritorijā. Kad aicināti BUB biedri uz pirmo talku, un kas tieši stādīts, uzzinām no publikācijas „Ugunsdzēsēju parks – Gaujas Stāvajos krastos”: „Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība Meža dienās apstādīs savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos, iedēstot apmēram 2000 kokus no 100 dažādām sugām. Ierīkos atsevišķus dārzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Pēc projekta topošais parks savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu. Jaunā parka apstādīšanas darbus uzsāks 5. maijā. Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valde uzaicina visus ugunsdzēsējus ierasties 5. maijā pulksten 8 no rīta pie depo pilnos formas tērpos. Koku stādīšanas darbā mīļi aicināta Valmieras sabiedrība.” (Valmierietis Nr. 297., 1935.g. 03.05.).
Latvijas un Igaunijas pierobežā dzīvojošiem vēl prātā lielā satraukšanās, pat satrakošanās, kad Igaunijā tika pazemināts akcīzes nodoklis alkoholam (reizē ar to arī cena par visu pirkumu). Sākās klaigāšana, ka igauņi, kuriem pašiem nu krietnie padzērieni būs lētāki, nebrauks to pirkt pāri robežai. Bez igauņu alkohola naudas bankrotēšanas priekšā nonākšot pierobežas pašvaldības un pat valsts budžetā sākšoties pamatīga roba ieciršana. Tad nu sekoja mūsu valdības superātrais lēmums grādīgajiem padzērieniem arī Latvijā vēl akcīzes nodokļus pazemināt. Grūti vēl spriest par igauņu un somu tā sauktajiem alkohola tūristiem, bet nav ko liegties, ka valdības sasteigtais lēmums vispirms ir tīkams arī ikvienam vietējam vidēji mērenas iedzeršanas mīļotājam. Rēķini, cik cītīgi gribi, bet, kad tu kompānijā mēnesī vismaz desmit puslitrus iztukšo, tad brīdī pirms algas dienas, kad parasti naudas makā vairs tikpat kā nav, tagad pēdējais no 10 traukiem taču tiks iedots gluži par velti. (Rēķināšana par bezmaksas pudeli gan būs pareiza tikai tad, ja pirms tam 9 lētākās būsi nopircis.)
Iespējams, ne tikai Miķelis vien šovasar epizodiski Valmierā pamanījis ārzemniekus pa pilsētu dīkā slājam. Lielākoties tādus sportiskus bērnu un jauniešus, taču arī gana lielu pulku svešās mēlēs runājošas publikas. Vienubrīd, kad Māra Štromberga vārdā nosauktajā trasē notika Eiropas BMX čempionāts, Vidzemes industriālajā un arī sporta galvaspilsētā bija saspietojuši 25 dažādu valstu pārstāvji! Lielai daļai tā bija pirmā tikšanās ar Valmieru, tāpēc gan jau tika lielām acīm apkārt lūkots un arīdzan interesantas ainavas iz valmieriešu dzīves piefiksētas i viedtālruņu foto acīs, i parastajos fotoaparātos.
Viņš strādā neaptaustāmā, tātad nereālā profesijā. Visbiežāk šo trīsdesmitgadnieku var sastapt teātrī. Vēl var pamanīt pilsētas ielās un parkos kopā ar Nefertiti. Tagad par viņu dzird runājam, ka Hamlets izgājis pastaigā ar savu faraonu suni. Šim jaunajam vīrietim izdevies saskrubināt tūkstoš gabalos bebru aizsprostus kolēģes lauku īpašumā un varbūt novembrī «Spēlmaņu naktī» viņu nosauks par aizvadītās sezonas Latvijas teātru labāko aktieri. Viss ir iespējams, jo Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers ir gatavs izaicinājumiem. Izaicinājumi neļauj cilvēka domu un sajūtu pasaulei apsūbēt.
SINTIJAI KRISTĪNEI BRENCEI ir Vidzemes Augstskolā iegūts bakalaura grāds pārvaldībā un inovācijās. Pirms diviem gadiem viņa kā Iespējamās misijas sociālo zinību skolotāja sāka vadīt mācību stundas Rīgas Teikas vidusskolā. Paralēli tam pirms gada viņa uzsāka studijas maģistrantūrā projektu vadībā augstskolā RISEBA. Lai arī brīvā laika ir maz un darba nedēļa tiek aizvadīta Rīgā, Sintija Kristīne Brence Valmieru sauc par savu pilsētu.
Daudzi būs ievērojuši, ka Rīgas ielā, braucot galvaspilsētas virzienā, tieši pirms degvielas uzpildes stacijas Neste notiek aktīva būvniecība. Par šeit topošo Rimi hipermārketu Valmierietim pastāstīja Rimi Latvia hipermārketu tīkla direktors Gatis Pakalnieks:
Nupat viņš nosvinēja mūžā jau piecdesmit otros Jāņus, tāds spēcīgs vārds bijis viņa tēvam, vectēva brālim un tagad arī jaunākajam dēlam. Mūža pusi, ceru, ka labāko, JĀNIS BIERNIS ir valmierietis, jo šeit ieprecējies. Šobrīd viņš kā SIA LV&KV valdes priekšsēdētājs vada vienu no retajiem nekustamo īpašumu jomas (bez tirdzniecības arī vērtēšana, apsaimniekošana un attīstīšana) reģionālajiem uzņēmumiem Latvijā, kas ir pilnīgi patstāvīgi darbā un ikdienā iztiek bez vadošiem norādījumiem no Rīgas.