Valmierietis

Tā Valmieru uzrunātu Valmieras (Valkas) skolotāju semināra pedagogs, Latviešu biedrības kora diriģents, mūziķis Eduards Zicāns. Dzimis pirms 135 gadiem Rīgas apriņķa Paltmales pagasta Jaunžīguros, 1884. gada 28. septembrī (10. oktobrī pēc j. st.). Vecāki, lauksaimnieki Jānis un Līze, kristībās puisēnam deva divus vārdus: Eduards un Rūdolfs. Klātesošie krustvecāki un radi pat nenojauta, cik dramatiskiem pavērsieniem piesātināta un notikumiem bagāta izvērsīsies zēna dzīve!

Šogad plaši tiek atzīmēta ekscentriskā un oriģinālā latviešu modernistu paaudzes mākslinieka Niklāva Strunkes 125 gadu jubileja. 11. jūlijā Latvijas Banka izlaida viņa radošajam mantojumam veltītu īpašas formas sudraba kolekcijas monētu. Monētas “Niklāvs Strunke” reversā atveidots viens no mākslinieka izcilākajiem darbiem – glezna “Cilvēks, kas ieiet istabā” (1927), kas ietverta Latvijas kultūras kanonā. Savukārt monētas aversā atveidots fragments no gleznas “Pašportrets ar lelli” (1921).

Divi braši puiši, kuriem blakus māmiņa izskatās maza —ILZI BRICI augusta nogales pēcpusdienā tādu varēja ieraudzīt feisbukā. Bieži jau tā nenotiek, bet tā bija dēla Raimonda 13. dzimšanas diena, un tad varēja samērīties un samīļoties, un draugiem atrādīties. Saziņa tīmeklī Bričiem ir ierasta lieta, jo īsti atbilst Ilzes atvērtajai, kustīgajai un dzīvespriecīgajai būtībai, turklāt viņa ir arī informātikas skolotāja. Tomēr viņu uzrunāju vispirms tādēļ, ka ļoti vēlējos atrast vienu no (cerams, daudziem) mūsu pilsētas pedagogiem, kuru mīl bērni. Pēc dažām dienām Ilze Brice atkal sāks jaunu mācību gadu kā 4. klases audzinātāja.

1919. gada maijā Eduards Brencēns nonāca skarbas izvēles priekšā – nāve vai bēgšana. Cirkulēja baumas, ka centīgie vietējās izpildkomitejas darbinieki izrādījuši pastiprinātu interesi par viņa uzskatiem. Draudēja iespēja nokļūt kara tribunālā un kļūt par lielinieku terora upuri. Pametis likteņa varā savas gleznas nelielajā darbnīcā Aleksandra ielā, netālu no Sv. Sīmaņa baznīcas, mākslinieks kopā ar diriģentu Artūru Bobkovicu paglābās Dikļu mežos. Tur tad arī pārlaiduši Valmieras bombardēšanu un visas kara briesmas. Pārnāca abi briesmīgi iesnaini  un tālā ceļa nokusuši, bet lepni un bramanīgi par ģeniālo ideju, rakstījis mūziķis Jānis Cīrulis.

...man nav ne goda diploma, ne paša parastākā Triju Zvaigžņu ordeņa. Kad Džemmu Skulmi ievēlēja ordeņu valdē, viņa gribēja mani ieteikt, bet es pateicu, ka neņemšu, atteikšos, jo visādi slepeni un atklāti Latvijas pretinieki jau bija paspējuši ordeņus sev izplēst. Es nevēlējos būt tajā kompānijā.

Pirms 85 gadiem

1935. gada 16. aprīlī Valmierā notika Meža dienu rīcības komitejas sanāksme, kurā lēma par plānotajiem pasākumiem pilsētas apzaļumošanai. Kā par to dažas dienas vēlāk informēja laikraksts Valmierietis (Nr. 295., 1935.g. 17.04.), – arī par vietējo ugunsdzēsēju dalību pilsētas jaunākā parka tapšanā. Minēto Meža dienu laikā, 1935. gada pavasarī, brašie liesmu savaldītāji patiešām arī uzsāka vērienīgus apzaļumošanas darbus ierādītājā teritorijā. Kad aicināti BUB biedri uz pirmo talku, un kas tieši stādīts, uzzinām no publikācijas „Ugunsdzēsēju parks – Gaujas Stāvajos krastos”: „Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrība Meža dienās apstādīs savu jauno parku Gaujas Stāvajos krastos, iedēstot apmēram 2000 kokus no 100 dažādām sugām. Ierīkos atsevišķus dārzu, liepu, rožu un citu koku un krūmu laukumus. Pēc projekta topošais parks savā koku bagātībā pārspēj Skrīveru botānisko dārzu. Jaunā parka apstādīšanas darbus uzsāks 5. maijā. Valmieras brīvprātīgo ugunsdzēsēju biedrības valde uzaicina visus ugunsdzēsējus ierasties 5. maijā pulksten 8 no rīta pie depo pilnos formas tērpos. Koku stādīšanas darbā mīļi aicināta Valmieras sabiedrība.”  (Valmierietis Nr. 297., 1935.g. 03.05.).

Latvijas un Igaunijas pierobežā dzīvojošiem vēl prātā lielā satraukšanās, pat satrakošanās, kad Igaunijā tika pazemināts akcīzes nodoklis alkoholam  (reizē ar to arī cena par visu pirkumu). Sākās klaigāšana, ka  igauņi, kuriem pašiem nu krietnie padzērieni būs lētāki, nebrauks to pirkt pāri robežai. Bez igauņu alkohola naudas bankrotēšanas priekšā nonākšot pierobežas pašvaldības un pat valsts budžetā sākšoties pamatīga roba ieciršana. Tad nu sekoja mūsu valdības superātrais lēmums grādīgajiem padzērieniem arī Latvijā vēl akcīzes nodokļus pazemināt. Grūti vēl spriest par igauņu un somu tā sauktajiem alkohola tūristiem, bet nav ko liegties, ka valdības sasteigtais lēmums vispirms ir tīkams arī   ikvienam vietējam vidēji mērenas iedzeršanas mīļotājam. Rēķini, cik cītīgi gribi, bet, kad tu  kompānijā mēnesī vismaz desmit puslitrus iztukšo, tad brīdī pirms algas dienas, kad parasti naudas makā vairs tikpat kā nav, tagad pēdējais no 10 traukiem taču tiks  iedots  gluži par velti. (Rēķināšana par bezmaksas pudeli gan būs pareiza tikai tad, ja  pirms tam 9  lētākās būsi nopircis.)

Iespējams, ne tikai Miķelis vien šovasar epizodiski Valmierā pamanījis ārzemniekus pa pilsētu dīkā slājam. Lielākoties tādus sportiskus bērnu un jauniešus, taču arī gana lielu pulku svešās mēlēs runājošas publikas. Vienubrīd, kad Māra Štromberga vārdā nosauktajā trasē notika Eiropas BMX čempionāts, Vidzemes industriālajā un arī sporta galvaspilsētā bija saspietojuši 25 dažādu valstu pārstāvji! Lielai daļai tā bija pirmā tikšanās ar Valmieru, tāpēc gan jau tika lielām acīm apkārt lūkots un arīdzan interesantas ainavas iz valmieriešu dzīves piefiksētas i viedtālruņu foto acīs, i parastajos fotoaparātos.

Viņš strādā neaptaustāmā, tātad nereālā profesijā. Visbiežāk šo trīsdesmitgadnieku var sastapt teātrī. Vēl var pamanīt pilsētas ielās un parkos kopā ar Nefertiti. Tagad par viņu dzird runājam, ka Hamlets izgājis pastaigā ar savu faraonu suni. Šim jaunajam vīrietim izdevies saskrubināt tūkstoš gabalos bebru aizsprostus kolēģes lauku īpašumā  un varbūt novembrī «Spēlmaņu naktī» viņu nosauks par aizvadītās sezonas Latvijas teātru labāko aktieri.  Viss ir iespējams, jo Valmieras drāmas teātra aktieris Mārtiņš Meiers ir gatavs izaicinājumiem. Izaicinājumi neļauj cilvēka domu un sajūtu pasaulei apsūbēt.

SINTIJAI KRISTĪNEI BRENCEI ir Vidzemes Augstskolā iegūts bakalaura grāds pārvaldībā un inovācijās. Pirms diviem gadiem viņa kā Iespējamās misijas sociālo zinību skolotāja sāka vadīt mācību stundas Rīgas Teikas vidusskolā. Paralēli tam pirms gada viņa uzsāka studijas maģistrantūrā projektu vadībā augstskolā RISEBA. Lai arī brīvā laika ir maz un darba nedēļa tiek aizvadīta Rīgā, Sintija Kristīne Brence Valmieru sauc par savu pilsētu.

Daudzi būs ievērojuši, ka Rīgas ielā, braucot galvaspilsētas virzienā, tieši pirms degvielas uzpildes stacijas Neste notiek aktīva būvniecība. Par šeit topošo Rimi hipermārketu Valmierietim pastāstīja Rimi Latvia hipermārketu tīkla direktors Gatis Pakalnieks:

Nupat viņš nosvinēja mūžā jau piecdesmit otros Jāņus, tāds spēcīgs vārds bijis viņa tēvam, vectēva brālim un tagad arī jaunākajam dēlam. Mūža pusi, ceru, ka labāko, JĀNIS BIERNIS ir valmierietis, jo šeit ieprecējies. Šobrīd viņš kā SIA LV&KV valdes priekšsēdētājs  vada vienu no retajiem nekustamo īpašumu jomas (bez tirdzniecības arī vērtēšana, apsaimniekošana un attīstīšana) reģionālajiem uzņēmumiem Latvijā, kas ir pilnīgi patstāvīgi darbā un ikdienā iztiek bez vadošiem norādījumiem no Rīgas.

Tāpat, kā tas bija maija Valmierietī, arī šoreiz man patiess prieks lasītāju vērtējumam un arīdzan diskusijai par dažādām ieceres niansēm piedāvāt jaunu privātmāju kvartālu. Šīs rūpnieciski gatavotās koka karkasa tipa mājas ražo SIA Pavasars ražotnē Raunas novadā, bet visu projektu attīstīt gatava firma LV&KV. Starp citu, uz jauno daudzdzīvokļu namu Georga Apiņa ielā, par kuru rakstīju Valmierieša jauno projektu sadaļā pirms mēneša un kur jau čakli strādā Aimasa celtnieki, jau pieteikušies pirmie divi pretendenti uz vienistabas dzīvokļiem! Protams, pirmajiem taču arī iespēja izvēlēties sev tīkamāko stāvu un debesu pusi...

Lauris Starikovs sirdī ir valmierietis autoskolas un valsts patriots. Pēc dažādiem dzīves līkločiem, viņš ir nonācis pie sava uzņēmuma - autoskola «Lauris». «Tas viss īstenībā ir smagi nācis!» tā viņš iesāk savu stāstu par to kā sakārtojušies dažādi notikumi, satikti īstie cilvēki, pieļautas kļūdas un sasniegti nospraustie mērķi. Viņa stāsts ir par mērķtiecību un par to, ko tas netieši prasa no cilvēka.

Mūsu mazā Gaismas pils šopavasar kļuva par Gada bibliotēku Latvijā. Sen to bija pelnījusi, — tā nodomāja ne viens vien no tiem tūkstošiem, kuriem Valmieras integrētā bibliotēka ir kaut kas vairāk nekā vienkārši ēka Gaujas krastā.

Valmieras puika 20. gadsimta virpulī

3. turpinājums. Sākums 27. II, 27. III un 24. IV numuros.

Ar prieku varu ziņot, ka pēc gandrīz 20 gadu dīkstāves atkal atsākušies darbi lielajā jaunbūvē Georga Apiņa ielā.

INESE VILCIŅA ir augusi Amatas novadā, dzīvojusi Rīgā, bet nu jau gandrīz gadu viņas mājas ir Valmierā. Ineses mamma, vecmāmiņa un vectētiņš bija skolotāji, bet viņa pati šīs profesijas izvēli nav apsvērusi: ieguva bakalaura grādu kultūras socioloģijā un menedžmentā Latvijas Kultūras akadēmijā. Dzīvē viss sakārtojas — Inese sāka strādāt ar bērniem kā auklīte, bet pirms diviem gadiem noslēgusi dalību izglītības programmā Iespējamā misija un tagad strādā Valmieras Pārgaujas ģimnāzijā.

Pirmā pasaules kara noslēgums Eiropā Latvijai nenozīmēja karadarbības beigas. Jau 1918. gada 22. novembrī, četras dienas pēc Latvijas Republikas izveidošanas – tās robežu šķērsoja Krievijas Sarkanā armija. Vēl pēc mēneša, 22. decembrī, padomju valdības karaspēka daļas ienāca Valmierā. Sākās pusgadu ilgs revolucionāro pārkārtojumu un politisko aktivitāšu piesātināts dramatisku pārmaiņu laiks. Turīgākie valmierieši bažījās par savu un tuvinieku drošību: par mantas konfiskāciju darbaļaužu vajadzībām jau bija parūpējušies vietējās Izpildu komitejas centīgie darbinieki, bet ne mazāk dedzīgi strādāja arī kara tribunāls, kurš pilsoņu lietas par kontrrevolucionāru darbību vai piederību pie baltgvardiem skatīja līdz pat 25. maijam. Par vienu no pēdējiem lielinieku terora upuriem kļuva Pauku māju saimnieka Zaķa vecākais dēls. Kauguru muižas nomniekam Jānim Zaķim (1861-1919) nāves sodu izpildīja tikai dienu pirms Valmieras atbrīvošanas no lieliniekiem, jo...esot simpatizējis Ulmaņa Pagaidu valdībai.

Rakstnieka Linarda Laicena vārds valmieriešiem nav svešs: ja ne vairāk, viņa vārdā nosaukto ielu zina katrs un viens no trim Valmieras puikām skulptūrā pie Vidzemes Augstskolas diezgan nepārprotami vaibstos līdzīgs viņam. Valmiera bija Laicena jaunības pilsēta, te viņš no 1903. gada mācījies Liepiņa proģimnāzijā, par piedalīšanos revolucionārajā darbībā 1904. gadā izslēgts un tiesāts (attaisnots kā nepilngadīgais), vēlāk pēc skolotāja tiesību iegūšanas 1917. un 1918. gadā bijis pedagogs trijās Valmieras skolās. Rakstnieka dzīves nogrieznī rakstīti gadskaitļi 1883-1937, arī 1883-1938, tomēr viņa mazmeita ANNA LAICENA, kas pētījusi vectēva dzīves ceļu, pēdējo skaitli apšauba.  Publicējam viņas stāstījumu, kas tapis 90. gados un publicēts laikrakstā “Latvija Amerikā”.