Pediatres Jutas Karpovas tēvs pagājušā gadsimta sākumā vedis akmeņus Georga Apiņa laikā celtās slimnīcas būvei; vecākajos valmieriešos vēl saglabājusies leģenda par to, kā ēku Bastiona ielā no uzspridzināšanas kara beigās esot paglābusi kāda medmāsa. Kad 70. gados cēla jauno, tagadējo Vidzemes slimnīcu, arī radās stāsti. Kopš pašiem pirmsākumiem tā valmieriešiem (un ne tikai) ir viena no visnozīmīgākajām sabiedriskajām celtnēm.
LARISA PALKAVNIECE ir pedagoģe, Valmieras Mūzikas skolā strādājusi par klavierspēles pasniedzēju un direktora vietnieci mācību darbā no 1973. gada.
JURIS PALKAVNIEKS 50 gadus strādājis autoceļu būvniecības un uzturēšanas nozarē vadošā darbā vairākos uzņēmumos, Valmierā no 1971. gada.
Ingrīdas un Helmuta vecāki.
RIČARDS ŠTIBE ir Valmieras Pārgaujas Valsts ģimnāzijas 12. klases skolnieks. Viņš «Valmieras Jauniešu balvā 2019» tika apbalvots kā Gada jaunietis par iniciatīvu un nesavtīgo darbu skolā un dažādās jauniešu organizācijās Valmierā.
Ar ministra gādību
Stāstījumu par pirmskara Valmieras nozīmīgākajām būvēm pabeigšu ar skaistāko un iespaidīgāko no tām – tagadējo Vidzemes Apgabaltiesas ēku, agrāko tiesu namu, kuru svinīgi atklāja tieši pirms astoņdesmit gadiem, 1938. gada 1. novembrī.
Netiekam galā ar to, kas piedzīvots un izaug no mūsu tautas traģiskās pagātnes — tā pēc trim spraigām stundām, ko piepildīja vēsturnieku uzstāšanās, diskusija un jautājumi, Valmieras muzejā teica Dr. hist. Jānis Šiliņš.
Gadu projām iešana līdz šim bija ierasta ar tumšo laiku izteikti pārvarošu gaišumu, kad svaigi uzsnidzis sniedziņš vai pat pamatīgas kupenas ne vien ārēs un ceļmalās, bet arī Valmieras skvēros, pamežos, sētmalēs un citur sedza un nosedza ne vienu vien vēl sakopt nepagūtu šmucēšanu. Šogad šādu ainiņu (ar vai bez vainiņām) piesegšanu ziema ir pamatīgi nokavējusi. Tādēļ varam pat labāk izvērtēt, kā un cik patiešām izteiksmīgi un zibīgi ziboši rotātais pilsētas centrs joprojām kontrastē ar dažu aizmirstībā atstātu pilsētas nostūri vai briksni, kuru kopumā arvien vairāk un interesantāk sakoptajā Valmierā jau paliek tik maz, ka zobgaļiem un nebūšanas atgādinošajiem šanas rakstītājiem tematu ar katru gadu kļūst arvien mazāk.
Valmieras Drāmas teātra režisors Varis Brasla pašlaik teātrī mēģina Ernesta Hemingveja «Ardievas ieročiem». Pirm-izrāde spilgtu attiecību stāstam būs šopiektdien.
9. turpinājums. Iepriekšējais — 30. oktobra “Valmierieša” numurā.
Rēķināšanu laikam apguvu galvenokārt praktiski, kad izrēķināju, ko no kabatas naudas varu atļauties nopirkt. Visbiežāk tās bija smalkmaizītes, kuras skolā kopā ar tēju varēja nopirkt lielajā starpbrīdī. Mamma gan vienmēr deva līdzi sviestmaizes, bet vai gan tās varēja salīdzināt ar kafijas maizīti, kurai vidū bija ļoti garšīgs dzeltens pildījums! Tā sviestmaize palika neapēsta un kaut kur mājās tika noslēpta, visbiežāk ēdamistabā aizmesta aiz lielā skapja. Taču mamma to parasti atrada, un tad sekoja liels bāriens un izskaidrošanās.
Pirmo atmiņu gabalu par Valmieras minerālūdens atrašanu un grandiozajiem plāniem tā izmantošanā beidzām ar Otro pasaules karu, solot turpinājumā ieskatīties minerālūdens ceļos kaimiņpilsētā Cēsīs. No šīs domas neesmu atkāpies ne soli, tieši tāpēc novembra sākumā savā dzimtajā pilsētā apciemoju kādreizējo Cēsu alus darītavas jeb alus darītavas Cēsu alus direktoru KĀRLI TOMSONU.
ROBERTS CIPRUSS šobrīd mācās Valmieras Viestura vidusskolas 12. klasē, kā arī iesaistās ārpusstundu pasākumos, darbojas skolēnu pašpārvaldē, nodrošina gaismošanu pasākumos skolā un gan ārpus tās. Roberts dejo tautas deju kolektīvā «Sadancis» un ir aktīvs jaunietis, tāpēc vairākkārt viņš nominēts «Valmieras Jauniešu balvai 2019», arī šogad.
Pirms 90 gadiem Teju vai gadsimta garumā valmierieši pamatoti lepojas ar stalto un krāšņo Piensaimnieku sabiedrības namu. Jauno koppienotavu uzcēla pēc Latvijas Piensaimniecības Centrālsavienības izstrādātā projekta. Kopējās izmaksas sākotnēji plānoja ap 120 tūkstošiem latu. Pie plašām un gaišām telpām Rīgas ielas 41.b tika arī pilsētas bibliotēka un publiskā lasītava. Sapnis par modernu ražotni, kurā nonāktu vienuviet visas piena upes no apkārtējiem pagastiem, radās jau 1923. gada martā. Pārdesmit izlēmīgi zemnieki nodibināja Piensaimnieku sabiedrību. Pagāja vien pieci gadi, un, skat, pašiem sava kopā sanākšanas vieta!
Valmieras integrētajā bibliotēkā turpinoties novadpētniecībai, bibliotekāres un pētnieces Agitas Lapsas sarūpētais materiāls ļāva izzināt Limbažu ielas vēsturi un iedzīvotājus vairāk nekā gadsimta garumā.
Dzejas dienas ANDRIM AKMENTIŅAM joprojām turpinās. Arī todien, kad runājāmies, viņš savā bērnības un agrās jaunības pilsētā Valmierā bija vien uz pāris stundām pusceļā starp pasākumiem Cēsīs un Limbažos. Vidzemē, kas šogad izbraukta krustu šķērsu, viņu aicina un gaida — gan kā dzejnieku, gan kā interesantu un neparedzamu sarunu biedru.
Pagājušajā gadā, lielākoties par šo faktu pat neaizdomājoties, esam nosvinējuši 90 gadus Valmieras minerālūdenim, ko mūsu pilsētā atklāja vēl pirms Otrā pasaules kara – 1928. gadā. Cik tad nu vairs tālu līdz šī notikuma simtgadei 2028. gadā, tāpēc mēģināsim visi kopā atsvaidzināt informāciju par šo interesanto zemes dzīļu pienesumu Valmieras vēsturē. Nepretendēju uz visu te pieminēto lietu pirmatklājēja statusu, jo šim, ceru, interesantajam pastāstam pamatā ir 2013. gadā ar gala ziņojumu dokumentēts SIA Valmieras Ūdens pasūtīts pētījums Valmieras minerālūdens praktiskās izmantošanas komercdarbībā, kuru ar uzņēmuma valdes priekšsēdētāja Induļa Frišfelda laipnu gādību un uzņēmuma darbinieces Ingrīdas Kraukles palīdzīgu roku viņnedēļ saņēmu savā rīcībā.
Jaunajā valstī vēl mierīgi
1919. gada 30. septembrī Valmierā iznākošā laikraksta „Vidzemnieks” (Nr.31), kuru rediģēja rakstnieks un Valmieras apriņķa valdes priekšnieks Augusts Melnalksnis, pirmajā lappusē bija nopublicēti sveicieni tikko atklātajai Latvijas Augstskolai: „Esi sveicināta, alma mater Latviensis, no Valmieras! Esi sveicināta no Latvijas apvida, kur pret debesīm paceļas Zilais kalns ar saviem dievu kalniem, kur Gaujmalā par spīti vētrām un negaisiem stāv sirmie svētie upurozoli, kur Burtnieka ezers saulē vizuļo un Druvvalda pils par uzvarām ziņo, kur senlaikos staltā Beverīnas pils atradās, kur Tālivaldis valdīja, kur Jumeras ielejā Latviešu Indriķis hronikas rakstīja…”
Tā ir gudra, interesanta, skaista grāmata: BAZNĪCAS GAILIS IR VALMIERIETIS, Valmieras pašvaldības izdevums 2019. gadā, iespiests SIA Valmieras tipogrāfija Lapa. Ļoti valmieriska grāmata. Sakot paldies par veikumu, lai tomēr daža būtiska precizēšana.
Bija laiki un tāda noteikšana, kad par katru laikrakstos vai citos masu medijos izskanējušu kritizēšanu pašvaldībām, valsts iestādēm un vēl citām sevi kaut cik augstu vērtējošām anštaltēm septiņu dienu laikā obligāti bija jāsniedz publiska skaidrošana, kas tiek, tiks vai tomēr netiks darīts trūkumu novēršanā...
Valmieras novada fondā briest pārmaiņas: ilggadējais vadītājs ANSIS BĒRZIŅŠ ir ceļa jūtīs, gatavojas atgriezties dzimtajā Kurzemē un sākt jaunu darbu.
Kad pēc zvaigžņu mēneša augusta jautāju skolotājai Agritai Gruzdiņai, vai viņas mūžā bijusi zvaigžņu stunda, viņa smej: jā, tiešā un pārnestā nozīmē! Ķoņu kalnā piedzīvots zvaigžņu lietus (un es tik vēlos un vēlos, man pat pietrūka vēlēšanos...), bet ģimenes zvaigžņu stunda bijusi dēla Artura uzvara TV muzikālajā šovā X Faktors. Kopā ar vīru Uldi Agrita izaudzinājusi divus dēlus un meitu, visi trīs jau savā dzīvē, un ir vecmāmiņa mazajam Ernestam. Nupat Baltijas ceļa trīsdesmitgadē viņa vadīja koncertu Unguriņos pie Igaunijas robežas. Bet pirms Skolotāju dienas runājam ar Agritu par dzīvi un skolu, mūziku un stāstiem.
Patlaban valmieriešiem pazīstamajā pašmāju projektēšanas birojā SIA Ceļu komforts finišam tuvojas Ziloņu ielas būvprojekta izstrāde. Būvprojekta vadītājs ir Edgars Leitis, bet Valmierietim par galveno projektā pastāstīja tā arhitektūras daļas teritorijas sadaļas vadītājs Māris Šmits.