Valmierietis

1945. gada oktobrī atgriezāmies Latvijā no Vācijas bēgļu gaitām. Zvārtē bija ievākušies sveši cilvēki,  un nācās apmesties pie tēva Jura  māsas Pauķī. Tēvs bēguļoja, strādāja Salaspils dārzniecībā. Pauķī tēvu jau bija meklējis vietējais istrebīķeļs Polis. 1946. pavasarī pārcēlāmies uz Rencēniem pie mātes māsas Hermīnes, kur nodzīvojām gadu. Tēvs pieteicās milicim Ratniekam, un 1947. 20. martā izmeklētājs Celmiņš ar vēl diviem vīriem tēvu apcietināja. Pratināja Žuravļovs, 3. jūlijā tribunāls — 10 gadi lēģerī, 27. oktobrī nosūtīts uz Turinsku meža darbos, tad Vorkutā. Jau pavasarī māte Marta ar abiem bērniem, mani un māsu, pārcēlāmies uz 3 km attālajiem Vecdambīšiem, kur māte formāli saņēma 15 ha zemes. Tur nodzīvojām trīs gadus. Māsa gāja Rencēnu skolā. Dambīšos mans draugs bija Andris Jakubāns, vēlākais rakstnieks.

No maija līdz decembrim Valmierā, Naukšēnos, Ēvelē un Drabešos Vidzemes stāstnieku kopa īsteno projektu “Papīra teātris KAMIŠIBAI jeb skolēni  bērniem un stāstnieks pa vidu”.

Vienu pēc otras rādot uz galda novietotās dažādu laiku liecības, arheoloģiskās izpētes darbu vadītājs Rūdolfs Brūzis palīdz iztēloties, kā atradumi izskatījušies to lietošanas brīdī. Tos neskartus zem Valmieras pilsdrupām vairākus gadu simtus sargājis zemes slānis. Aizrokoties līdz 14. gadsimta slānim, liecības gūtas par Valmieras pils ziemeļrietumu korpusa pēdējo neizpētīto daļu.

ELZA OZOLA ir mūsdienīga un radoša meitene, uz Valmieru pārcēlusies no galvaspilsētas. Septiņos gados, ko Elza pavadījusi šeit, viņa pilsētu iemīlējusi un sauc sevi par šejienieti. Šogad meitene mācīsies Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas 12. klasē. Elza ir mērķtiecīga un daudzpusīga, tāpēc viņa interesantas prasmes apgūst pašmācības ceļā, iedvesmu gūstot youtube.com.

Laimīgs esot tas rakstnieks, ja kaut vienu no viņa darbiem pazīst vairāku paaudžu lasītāji. Patiesi, šķiet retais nespētu just līdzi Apsīšu Jēkaba „Bagāto radu” galveno varoņu Andra tēva un viņa sievas Ilzes traģiskajiem likteņiem. Tomēr ne visi zinās, ka autors, īstajā vārdā Jānis Jaunzems, vairāk nekā desmit gadus mācījis Kokmuižas pagasta skolas audzēkņus. Pirms tam dzīvojis Rūjienā. Darbojies Valmieras Latviešu biedrībā, vadījis tās kori. Dzīves garumā allaž pats ar lepnumu sevi dēvējis par lizumieti no augumu augumiem.  Jaunzemu dzimta ir bijusi stingri patriarhāla, ļoti dievbijīga. Tēvs Andrejs (Andrievs) bieži turējis mājiniekiem rīta pātarus. Ar mātes Majas (Maijas) palīdzību puisēns lasītprasmi apguvis jau sešu gadu vecumā. Bībeles lasīšana bērnībā vēlāk veidoja vien viņam, Apsīšu Jēkabam, piemītošo īpatnējo rakstīšanas manieri.

Tā nu sagadījās, ka viņnedēļ Miķelis pavisam agrā rīta stundā trāpījās Valmieras centrā automobiļu stāvlaukumā pie lielā tūrisma informācijas dēļa, kur čakli šīs jomas pieskatītāji gan bildes par pilsētas galvenajiem apskates objektiem salikuši, gan ļoti noderīgu informāciju sarakstījuši. Nezinātājam, kurš Valmierā ieradies pirmo reizi, tā teikt, labā nozīmē nokritis te no gaisa, daudz interesanta, ko palasīt, lai pēc tam aizstaigātu uz vietas apskatīt...

Visiem bijusi izvēle. Arī par dziedāšanu: ko jubilejā vai kādā citā notikumā dziedāsim? Vēl būtiskāka koru diriģentiem: kuru dziesmu konkursam izvēlēties?

18. jūnijā Edgars Egons Eiduks nelielā kompānijā nosvinējis savu 90. dzimšanas dienu. Viņš ir  joprojām vēl sprauns valmierietis, kurš savām acīm redzējis Valmieras attīstību vēl īstajos Ulmaņlaikos, pēc kara pats aktīvi piedalījies pilsētas dzīvē, kopš pagājušā gadsimta piecdesmito gadu sākuma dažādos atbildīgos amatos strādājot: 1951. gadā, kad ievēlēts par kolhoznieku brīvprātīgās sporta biedrības Vārpa rajona priekšsēdētāju, pēc pāris gadiem iecelts par rajona plānu komisijas priekšsēdētāju, pēc pāris gadiem atpakaļ Vārpā, tur kādi četri gadi, tad piena kombināts un tad – Valmieras stikla šķiedras rūpnīca, kurā valsts darbu viņš pabeidz 1988. gadā un sāk darbu kooperatīvā... Šodien tikai daži pieturas punkti Edgara Egona mūža ceļā.

SĀKOTIES Otrajam pasaules karam, 3772 ieslodzītos no Latvijas cietumiem aizved uz Krieviju. Viņu liktenis noprotams. Bet Baigais gads turpinās. Padomju drošības iestādes vēl paspēj aizturēt daudzus diversantus un kaitniekus. 1941. gada 27. jūnijā Rīgas Centrālcietuma pagalmā nošauj 62,  28. jūnija naktī vēl 36. Tādu atļauju dod Tautas komisārs Alfons Noviks. Vairums upuru no padomju Latvijas Valsts drošības komisāra Semjona Šustina saraksta ar viņa 1941. gada 26. jūnija rezolūciju: Ņemot vērā sociālo bīstamību, visus nošaut. Viņa paraksts. (Oriģināls Latvijas Okupācijas muzejā.) Nogalinātos aprok cietuma pagalmā. Vairāku vienīgais noziegums: Līgo svētku svinēšana. 1. jūlijā, kad Rīgā ir jau vācu armija, viņus izrok. Tiesu medicīnas ekspertīze konstatē, ka daudzi pirms nogalināšanas spīdzināti. Nošauto tautība: 79 latvieši, 7 krievi, 6 ebreji, 4 vācieši, 1 polis, 1 norvēģis, Vienu atrod vēlāk, tautība nezināma.

LĀSMA MEDNE ir absolvējusi Vidzemes Augstskolu un strādā veikalā-salonā «Kameja» par sabiedrisko attiecību speciālisti, kā arī nodarbojas ar mārketingu. Savus bērnības un skolas gadus pavadījusi Naukšēnu pusē, taču studiju laikā dzīvojusi nedaudz ārpus Valmieras — Lizdēnos. Studiju gados braukājot, viņai neesot sanācis tā pa īstam iepazīt Valmieru, taču nu jau vairākus mēnešus Lāsma sevi uzskata par pilntiesīgu valmierieti un dzīvo pilsētas centrā. Kā viņa pati atzīst, pa šo laiku viņa atklājusi sev daudz jauna par pilsētu un apskatījusi iepriekš nezināmas vietas.

Cildinās Gauju

1930. gads. Rīgas kinoteātra „Splendid Palace” īpašnieks Jemeļjanovs izsludina aktierfilmu scenāriju konkursu. No iesūtītajiem scenārijiem viņu ieinteresē tikai viens – par Gauju. Kinoscenārijs šķiet saistošs ne vien ar tematiku, bet arī daudzsološs finansiālajā ziņā. Trīs gadus vēlāk tiek panākta abpusēja vienošanās, ka filmas uzņemšanā piedalās režisors Kristaps Linde kopā ar Nacionālā teātra aktieriem.

Šīs vasaras dažādās satraukšanās  it sevišķi auto un moto braucējus ir papildinājusi vēl viena — pārvietojamā ātruma mērīšanas fotoradara parādīšanās Valmieras ielu malās. Tāds ne tik viegli pamanāms trijkājis viendien fiksē ātrbraucējus (pieļauju, ka vajadzētu fiksēt arī tos, kas brauc pārāk lēni un bremzē raitu satiksmi visā pilsētā) Rubenes ielā, Beātes ielā, tad jau Stacijas ielā un vēl citur. Pilsētā (ja vien nav īpašas zīmes) transports drīkst pārvietoties vien ar ātrumu 50 km/h, bet garākās un taisnākās ielās ne vienam vien tīk palaist straujāku riksi. Tā tas it īpaši ir ielās, kurās satiksmi regulē luksofori. Piemēram, Stacijas ielā ātrbraucējs, ticis pie zaļās gaismas pāri krustojumam ar Nākotnes ielu, pamana, ka priekšā zaļa uguntiņa vēl ir nākamajā krustojumā ar Brenguļu un Kauguru ielām. Tad nu, neskatoties pat uz to, ka  priekšā ir arī divas apzīmētas gājēju pārejas, tiek spiests pedālis grīdā, lai tikai pagūtu. Līdzīga joņošana, reizēm pat līdz 100 km/h, notiek arī otrā virzienā...

Iepriekšējos “Valmierieša”numuros ANDREJS BIRZGALIS dalījās dzimtu vēstures pētīšanas pieredzē. Šoreiz — konkrētāk par izzināto Birzgaļu senču dzīvesstāstos. 2017. gada 20. novembra “Valmierietī” Andrejs  sāgu aizsāka ar stāstu par sava tēva gaitām Pasaules kara laikā Valmierā. Tēva atmiņas viņš pierakstījis 1978. gadā.

Goda nosaukumu, balvu un titulu horeogrāfei IEVAI ADĀVIČAI ir daudz, tostarp vairāki — ansambļu vadītājas, Deju svētku virsvadītājas un Goda virsvadītājas zīmē, bet skaistākais no tiem ir valsts augstākais apbalvojums Triju Zvaigžņu ordenis. Iespējams, ka, to saņemot, viņa klusībā nodomāja ko līdzīgu mantrai Gods kalpot Latvijai, jo to viņa tiešām darījusi visu mūžu.

Nākamnedēļ Ieva ar savējiem — Valmieras pagasta kultūras nama jauniešu deju kolektīvu “Sadancis”, kurš pavasara skatē atkal ieguva augstāko pakāpi, — būs Dziesmu un Deju svētkos.

Foto no JDK “Sadancis”krājuma

DZIEDĀJIS tajos esmu no 1960. līdz 2013. gadam. Pirmajos svētkos ar Daumanta Gaiļa vadīto Latvijas Universitātes jaukto kori Juventus (tajā no 1957. gada, 1958. gadā arī Otrajos Baltijas studentu Dziesmu svētkos Gaudeamus Rīgā un Siguldā), kopš 1965. gada – ar Valmieras vīru kori Imanta. (Bet pēc Dziesmu svētku biļetēm rindā esmu stāvējis vienu reizi: 2013. gada 6. aprīlī, sestdienas rītā, pie Dailes teātra. Lai dabūtu kaut vienu biļeti uz noslēguma koncertu Mežaparka estrādē. Zinot arī: tie mani pēdējie svētki, tā izlemts).

Pilnīgi oficiāli tam nosaukums visai sarežģīts: Valmieras pilsētas Rietumu industriālās maģistrāles attīstība – Leona Paegles ielas savienojuma ar TEN-T tīklu izbūve. Iepirkuma konkursā par būvniecību piedalījās četri pretendenti, visi četri ar jau bijušu vai šobrīd esošu celtniecības pieredzi kādā no Valmieras pašvaldības objektiem. Izvēlēts tika otrs lētākais piedāvājums – par 3789975,47 eiro maģistrāli būvēs SIA Limbažu ceļi.

MĀRTIŅŠ RUDZĪTIS studiju laikā tā iemīlējis Valmieru, ka tagad to sauc par savām mājām. Iztiku viņš sev nopelna strādājot informācijas tehnoloģiju (IT) nozarē, bet lielu viņa dzīves daļu aizņem Tautas deju ansamblis «Gauja». Tāpēc XXVI Vispārējos Dziesmu un XVI Deju svētkus jaunietis gaida vairāk nekā savu dzimšanās dienu.

Pēdējo divu gadu laikā, pateicoties projektam Explore Hanza un Valmieras pašvaldības atbalstam, man kā Valmieras muzeja darbiniecei ir bijusi iespēja apmeklēt vairākus arhīvus Vācijā, kas devuši jaunas, unikālas ziņas par viduslaiku un jauno laiku Valmieru. Bet ne tikai.

Miķelim nesen Liesmā gadījās palasīt par valsts karogu – mazu, lielāku un patiešām bezjēdzīgi monstrālu Rīgā un vēl dažās svilpes vietās lokālajās pašvaldībās – būšanu Latvijā, kur vēl ierasts vai katrā otrajā kāršanas reizē sarkanbaltsarkanajam siet melno lenti klāt, un sirmajā karaļvalstī Zviedrijā, kur karogi pilda karogu funkciju bez papildus sēru opcijām.

Šķiršanās no kaut kā mīļa uz visiem laikiem ir sāpīga. Cilvēkiem tad mēdz teikt atvadu vārdus. Esmu lasījis arī zirgam, pat sunim uzrakstītu nekrologu. Šoreiz atvadīšanās vārdus gribu teikt diviem Valmierā Beātes un Andreja Upīša ielas stūrī  gadiem augušajiem, bet nu nozāģētajiem  bērziem. Viņus nogāza tajā pašā dienā, kad pirms Andreja Upīša ielas pārbūves dzīve izbeidzās vismaz 30 darbu zonā esošajām   liepiņām.  Pirms tam Valmieras pašvaldības Koku novērtēšanas komisija  bija secinājusi, ka lielākajai šo liepu daļai  pirms gadiem  gauži nepareizi galotnes nozāģētas. Tādēļ stumbros tieši  no galotnēm sākusies trupe, turklāt daudzas liepas bojātas arī  tīri mehāniski, jo  auga pārāk tuvu brauktuvei.