Reiz kāds dziļi sirdī par kaut ko aizvainotais, gribēdams tīri latviski nolamāt sabiedrībā augsti godātu personu, publiskā vietā tai uzjautājis: «Vai jūs neesat liels cūka?» Uzrunātais pārskaities un steidzis jautātāju tiesā iesūdzēt par goda aizskaršanu. Taču tur iesūdzētais attaisnojies: «Kāda tur goda aizskaršana, vai tad pajautāt vairs nedrīkst? Būtu kungs atbildējis, ka viņš nav cūka, mēs katrs paliktu ar savu godu.»
Zolitūdes drupās mirušie un sakropļotie cilvēki vairs netraucē mūsu sabiedrībai «Maxima» logo iekļaut Latvijas mīlētāko zīmolu desmitniekā. Kā dzejnieks teica, vēders – draugs vistuvākais...
Latvijas inteliģence un uzņēmēji mudina uzņemties privātas rūpes par bēgļu ģimenēm. Sakot, Latvija ir liela un varena, tauta nebūt nav nabaga, šie ļaudis kā reklāmas rullītī aicina mūs katru aizdomāties: kāda ir mana personiskā nostāja bēgļu jautājumā. Būtībā jau labu laiku ir pavisam greizi sev taujāt: vēlos vai nevēlos, lai citas kultūras, valodas un tradīciju cilvēki ienāk manā zemē (to joprojām dara arī politiķi, un tas ir vēl dubultā muļķīgi), ir jājautā: ko viņi šeit darīs, kāda būs mana personiskā attieksme pret svešo, jutīšu ieinteresētību uzklausīt, būs vēlme atbalstīt vai izturēšos kā pret kaut ko nevajadzīgu, uzspiestu, atbaidošu? Nākamais jautājums — kādi būs pašu bēgļu pienākumi? Vai viņiem no pirmās dienas būs jāmācās valsts valoda, jāinteresējas par darba iespējām, vai bērniem būs obligāta izglītība, kā to nodrošināsim?
Nupat satikos ar kādu rosīgu vietējo privātuzņēmēju, kurš, sākot no nulles, nu jau paguvis i Latvijas tirgū nostabilizēties, i savu produkciju uz tuvākām un tālākām ārzemēm ar panākumiem dabūt. Viņš mani pārsteidza ar vēsti, ka esot Igaunijas e-pilsonis!
Uz Eiropas Savienību (ES) turpina plūst bēgļi, un aizvien aktuālāks kļūst jautājums, par kuru sākotnēji tika mēģināts nerunāt – bēgļu krīzes ietekme uz ES nākotni. Ja nekas nemainīsies, tad ieceļotāju būs daudz, lai neteiktu, ka ļoti daudz. Tā dēvētā ES ārlietu ministe Frederika Mogerini ir minējusi skaitli –12 miljoni cilvēku, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans – 30 līdz 35 miljoni, bet atsevišķi eksperti (gan saistīti ar ir izteikti nacionālām aprindām dažādās Eiropas valstīs) – pat 50 un vairāk miljoni cilvēku.
Līdz šim pavasarim Valmierā darbojas trīs ragu orķestri — Valsts ģimnāzijas Si bemol, Mūzikas skolas mācību un kultūras centra Signāls. Pēdējais maijā nosvinēja savu pirmo pusgadsimta pastāvēšanas jubileju ar neiztrūkstošajām apsveikuma runām par orķestra īpašo lomu pilsētas kultūras panorāmā, savukārt Si bemol spoži pārstāvēja Valmieru XI skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkos.
Svētdien ar Spānijas izlases triumfu Francijas pilsētās Lillē noslēdzās Eiropas basketbola čempionāts, kurā astoņu spēcīgāko izlašu vidū iekļuva arī Ainara Bagatska trenētā Latvijas valstsvienība. Rezultāts labs, tomēr arī šoreiz Latvijas sporta medus mucā neiztika bez darvas piliena – pēdējās spēles, kuras likme bija tik liela, cik graujošs bija beigu rezultāts.
Arī es jubilejās esmu saņēmis apsveikumus no nepazīstamām personām un nobrīnījies, kur tās dzimšanas datumu uzzinājušas. Atbilde gan nav tālu jāmeklē, jo mūsu dati tiek pieprasīti daudzviet: sākot ar ar nodokļu maksātāju reģistru un beidzot ar policijas sastādīto administratīvo protokolu par saulespuķu sēkliņu spļaudīšanu pašvaldības pagalmā. Galvenais ziņotājs par mūsu galvenajiem datiem ir personas kods. Šajā vienpadsmit ciparu virknē pirmie seši cipari norāda dzimšanas datumu, mēnesi, gadu. Arī 7. skaitlim aiz svītriņas ir vēstījums — 0 stāsta, ka starp mums ir vēl kāds 19. gadsimtā dzimušais, 1 norāda uz 20., bet 2 uz 21. gadsimtu.
Pašvaldību un valsts sniegtais atbalsts sociāli neaizsargātajiem iedzīvotājiem — trūkumā nonākušajiem, bez darba palikušajiem — ir makšķere, kas palīdz izkulties no bedres. Tā tam vajadzētu būt, taču, parunājot ar vīriem, kuri, paši būdami kārtīgā žvingulī, azartiski atbalstīja Valmieras maratona dalībniekus, nācās saklausīt: kad naudiņa iekrīt kabatā, tad ejam uz veikalu, kad nav, tad pie draugiem. Galvenais, lai kādam ir apinītis! Bez stiprinātā alus diena nevar ne labi sākties, ne beigties.
Ziņa, ka Rīgā policija pirms nedēļas aizturēja ārzemju uzņēmējus nolaupījušu noziedznieku bandu, mums nepielūdzami atgādina: ja medijos nav lasāmas kriminālvēstis, tas nenozīmē, ka valstī nav noziedznieku. Latvijas preses un visas žurnālistikas optimizācijas rezultāts ir sabiedrības maldīga pārliecība, ka mūsu valstī bez Briseles vēl nesarēķinātās Sīrijas patvēruma meklētāju kvotas un skolotāju algu «jaunā modeļa» nav vairs citu nopietnu problēmu. Ja nu vienīgi pedofilija...
Jaunākā ziņa: «Norvēģu ekstrēmists Anderss Bērings-Breivīks, kurš šobrīd izcieš 21 gada cietumsodu par 77 cilvēku noslepkavošanu, ir tik prasīgs cietumnieks, ka viņa nemitīgās prasības sākušas nogurdināt cietuma personālu... Atrašanās seju pret seju ar Breivīku cilvēkam kaut ko nodara. Tā izsūc spēkus, norāda Norvēģijas Cietumsargu un probācijas darbinieku arodbiedrības vadītāja Ingeborga Kivle. Cietuma pārstāvji sūdzas, ka Breivīka sūdzību un vēstuļu izskatīšana prasa lielākus cilvēkresursus, nekā šobrīd ir cietuma rīcībā.»
Lai bērni, kas paliek bez vecāku gādības, varētu augt ģimeniskā vidē, sabiedrību uzrunā kļūt par audžuvecākiem, aizbildņiem vai adoptētājiem. Nesen Labklājības ministrija izplatīja informāciju, ka šogad pieaug Latvijā adoptēto bērnu skaits, bet audžuģimeņu skaitam reģionos diemžēl ir tendence sarukt.
Vakar Valsts prezidents Vējonis, uzklausījis Saeimas frakciju viedokļus patvēruma meklētāju krīzes sakarā, uzdeva premjerministrei Straujumai&Co ar bēgļu jautājumiem tikt skaidrībā divu nedēļu laikā. Manuprāt, būtiski, lai šis algoritms — kurus, kur un kā Latvijā izvietot — attiektos nevis uz sākotnēji solītajiem 250 patvēruma meklētājiem, bet uz šīs ieceļotāju kategorijas ļaužu parādīšanos mūsu valstī vispār. Jo, kā rāda situācija pasaulē, viņi šurp brauks, un viņu būs daudz!
Jau septīto gadu Latvijā svinēja Tēva dienu, tādējādi godinot tēva lomu ģimenē un sabiedrībā. Pirmo reizi tā tika svinēta 1910. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs, lai pievērstu uzmanību tēva lomai bērnu audzināšanā. Lai gan svētku dienas datums atšķiras, tomēr gadsimta laikā šos svētkus atzinušas par nozīmīgiem ļoti daudzas pasaules valstis.
Ņemot vērā, ka mēs visi maksājam par izglītības sistēmu (nu, vismaz tie, kuri maksā nodokļus), ir tikai loģiski, ka mēs visi arī varam izteikt pretenzijas par to, kas par šo naudu tiek pirkts, kā arī — ka mēs atkal un atkal atgriežamies pie jautājuma: vai tiešām nopērkam kvalitatīvu produktu (un vai mēs iegūstam labāko, ko par šo naudu var nopirkt)?
Pēdējo dienu laikā vairāki Latvijas proeiropeiskie politiķi ir iedarbinājuši smago artilēriju attiecībā uz jautājumu par nepieciešamību uzņemt bēgļus. Savukārt smagā artilērija Latvijā jau pēdējos vairāk nekā divdesmit gadus sastāv tikai no diviem apgalvojumiem: ja mēs to neizdarīsim, tad pirmkārt — Eiropa mums nedos naudu (agrāk teica vienkāršāk — Eiropa to nesapratīs), un otrkārt — atnāks krievi.
Apdomāties tādās reizēs laika tikpat kā nav. Ir jābūt tevī jau no nezin kā ieaudzinātai apņēmībai — palīdzēt, glābt nelaimē iekļuvušo. Tu uzdrošinies mesties ugunī un iznes no mājas bērnu, tu steidz pie slīkstošā un centies viņu vismaz noturēt virs ūdens, kamēr citi nāk palīgā, tu pagūsti no grāvī ieskrējušas automašīnas izraut pie stūres sēdošo, pirms mašīna uzliesmo...
Spriežot par bēgļu problēmu, Latvijai, kas ir ES dalībvalsts, bet joprojām suverēna un neatkarīga, būtu jāvadās pēc starptautisko tiesību normām un humānisma principiem.
Skolā mācīja, ka Blaumaņa Raudupiete ir tik ļauna, ka, vēloties būt Kārļa mīlēta, upurē savu dēlu Matīsiņu. Kļūstot pieaugušam, tu uz šo sievieti jau raugies kā nelaimīgu, pārgurušu, reizē kaislību plosītu sievieti, kura ir dziļi apjukusi un bērnu atstāj novārtā. Neviens jau Raudupieti neattaisno, jo bērna novārtā pamešana, atstumšana ir viens no vardarbības veidiem, kas šajā gadījumā noved pie puišeļa bojāejas, bet savu roku bērnam viņa nepieliek. Viņa ir arī māte, kura pēc bērna nāves pārjautā iekārotajam vīrietim: «Vai tu saproti, ka man tagad ir jāmirst?» Un Blaumaņa Raudupiete metas zem pajūga riteņiem.
Nupat nesen kādā paziņojumā par kārtējo bojā gājušo uz ceļa bija traģēdijas aculiecinieku fiksētais, ka lielā ātrumā traucošās automašīnas vadītājs, pirms trāpīt kokā, esot runājis pa mobilo. Ko padarīsi, nevar divas nopietnas un uzmanību paģērošas lietas darīt vienlaikus. Šo aksiomu ignorējot, zvanam mobilajā telefonā mēdz sekot arī kapu zvans...