Joprojām aktuāls jautājums ir iekšējās kārtības noteikumu neievērošana skeitparkā. Pašvaldības policijas patruļdienests regulāri apseko šo atpūtas un sporta objektu, un daudzkārt ir konstatēts, ka netiek lietoti velobraucēju aizsargelementi un aizsargķiveres. Regulārie apsekojumi tomēr devuši manāmus rezultātus — arvien vairāk jauniešu sākuši lietot aizsargķiveres. Kopīgi ar bērnu vecākiem strādāsim, lai stāvoklis arvien uzlabotos.
Oktobrī veikta vecuma pensiju kārtējā indeksācija. Katra pensija, kuras apmērs nepārsniedz 311 eiro, pieaugusi vidēji par četriem eiro. Latvijas Pensionāru federācija ir pārliecināta, ka jau nākamajā gadā indeksācijai ir jābūt lielākai un 2016. gadā jāpiedzīvo citas pārmaiņas, kas kaut nedaudz celtu pensionāru labklājību.
Kapusvētku svinēšana ir kristietības ieviesta tradīcija, un pirmoreiz pavisam oficiāli tie svētīti Vietalvas draudzē, savukārt svecīšu vakari esot padomju laiku tradīcija, kad šķībi vajadzējis raudzīties baznīcas virzienā, tāpēc izdarīts tā, lai bezmaz vai katrā pilsētas un lauku kapsētā tie notiek atsevišķās nedēļas nogalēs — oktobrī, novembrī.
Dzirdot par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) rosinājumiem atsākt administratīvi teritoriālo reformu, gandrīz vai gribētos nodziedāt populāras dziesmas rindiņu: «...Un sākas viss no gala».
Daudzi, mani satiekot, vaicā, vai, ziemai un lopu ziemošanas periodam nākot, ir kaut nedaudz uzlabojusies situācija piena lopkopībā, kurā jau vairāk nekā gadu ES sankciju pret Krieviju un Krievijas atbildes — pārtikas embargo dēļ lopkopjiem nākas strādāt smagas krīzes apstākļos.
Neilgā laikā veselības ministrs Guntis Belēvičs ir paguvis izdarīt dažas politiskās pašnāvības: aizmirsa deklarēt miljonu; mēģināja savā amatā «sakārtot» dēla pārziņā nodotās aptieku biznesa lietas; gvelza muļķības par savām attiecībām ar ministra biroja vadītāju; piedraudēja liegt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus katram, kurš ārstējas privātmedicīnas iestādēs utt. Mūsu acu priekšā latvju jaunbagātnieks pārtop visuzskatāmākajā ilustrācijā teicienam «āzis par dārznieku».
Nav ne jausmas, vai atkal tuvojas kāda valstiski nozīmīga cīņa par iekļūšanu labos krēslos, vai kādam(iem) jāceļ kārtējie reitingi, bet pastkastē pēc ilgāka laika iekritis izdevums ar zaļas krāsas akcentu. Kā pierasts — kārtējā pašslavināšanās: redziet, cik mēs labi un kā domājam par tautu, — avīze vai, tā sakot, kārtējā atskaite, ko varētu vien iesniegt attiecīgajiem priekšniekiem un naudas devējiem... bet, ko darīsi, dikti jau gribas padižoties un paspoguļoties cilvēkos.
Nupat Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija publiskojusi galaziņojuma projekta galīgo versiju, to cer apstiprināt 12. oktobrī ar vismaz 7 no 12 komisijas locekļu balsīm.
Nesen nācās uzklausīt pārmetumus, ka savā publikācijā biju uzdrošinājies tiešā tekstā citēt kādas personas teikto par topošo māmiņu, kura, kārtējo mazuli gaidot, smēķē, ar vaicājumu samērā kategoriskā formā, vai es to varu pierādīt, un aizrādījumu: avīzēs par tādām lietām neraksta!
Kamēr uzmanības centrā atradās bēgļi un Sīrija, Latvijas Republikas Saeima klusi un bez trokšņa noraidīja grozījumus likumā «Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu».
Katrs noteikti ir piedzīvojis, ka publiskā vietā garāmejot tev rokā iespiež informatīvu lapelīti. Noteikti šādiem lapiņu dalītājiem esam apmetuši slaiku līkumu, pat nevēloties zināt, ko piedāvā šodien, ar ko jāiepazīstas, kam jāiepatīkas.
Pagājušajā nedēļā Latviju pāršalca ziņa par problēmām kādā Rīgas ģimnāzijā, kur latviešu valodas un literatūras skolotāja saņēma aizrādījumu par mācību darbā lietotu dzejoli ar vairākiem asākiem vārdiem. Tikmēr starptautiska mediju aizsardzības organizācija «Komiteja žurnālistu aizsardzībai» («Committee to Protect Journalists») ziņoja, ka Eiropas Savienībā ir problēmas ar preses brīvību.
Par darba drošības tehnikru visbiežāk aizdomājamies tad, kad jau kaut kas ir noticis. Labi, ja viss vēl beidzies ar minimālu izbīli, minimālu asiņu zudumu un pēc tam atgūstamu veselību, bet gadās arī skarbāk.
Kad kaut kas tiek salaists grīstē, ārišķīga grēku nožēla un sevis šaustīšana nepalīdz tikt galā ar problēmu. Taču šīs izdarības spēj aizkustināt publiku ar mīkstāku sirdi, liekot ļaudīm samierināties, ka viņus apgrūtinošā neizdarība tā arī paliks nelabota. Tieši uz šādu tautas reakciju vakar Saeimā cerēja likumdevēju un ierēdņu algu «iesaldētāji».
Arī šoruden 1. oktobrī VAS «Latvijas Pasts» sāk preses abonēšanas kampaņu 2016. gadam. Pie lasītājiem jau devies «Latvijas Pasta» jaunais abonēšanas katalogs, kura 40 lappusēs apkopots Latvijas drukātās preses izdevēju jaunākais piedāvājums.
Otrdienas «Liesmā» rakstīju par, pieļauju, pilsētas amatpersonu ausīm nu jau pierasto, vecākā gadu gājuma valmieriešu sūrošanos par soliņu trūkumu Valmierā. Izlasījuši publikāciju, nu apvainojušies tā saucamā stacijas gala seniori, kuru vārdā redakcijai piezvanīja Anna — soliņu trūkstot ne tikai Gaujas labajā krastā, bet arī, viņasprāt, pēdējos gados nepelnīti aizmirstajā upes otrajā pusē.
Necentīšos apgalvot, ka šonedēļ publiskotais bēgļu uzņemšanas Latvijā plāna investīciju projekts — divos gados 16 miljoni eiro — nav izraisījis sabiedrībā bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Cilvēki, kuri, pie pilnas saprašanas būdami, lieliski orientējas Latvijas cenās, pakalpojumu izcenojumos un daudzās citās ikdienas izmaksās, kuri lieliski zina, kurās jomās mūsu valstī jau hroniski allaž trūkst naudas, maigi sakot, ir neizpratnē par to, kā iespējams 776 patvēruma meklētājiem notērēt 16 miljonus.
Arvien aktuālāks kļūst tā sau- camo bēgļu jautājums, un latviešu tautas pretestība jauniem uzspiestu imigrantu plūdiem ir pamatota, loģiska un saprotama.
Šīs nedēļas sākumā televizoru ekrānos varēja vērot ainas, kuras vēl PSRS laika posmu piedzīvojušiem cilvēkiem nešaubīgi lika atcerēties gadus trīsdesmit un vairāk senu pagātni. Divu lielvalstu – ASV un Krievijas – prezidenti Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) sacentās diplomātijā un daiļrunībā, cenšoties pārliecināt citu pasaules valstu vadītājus, ka tieši viņu viedokļi virknē jautājumu ir vienīgie pareizie, savukārt satelītvalstu līderi centīgi piebalsoja, slavējot savējos un peļot svešos.
Līdz ar rudens iestāšanos lielākai daļai valmieriešu mazāk svarīga kļūst viena no pilsētas aktualitātēm — soliņu trūkums, jo diezin vai daudz būs tādu, kuri drēgnajā gadalaikā vēlēsies uz soliņiem meditēt, baudot skatu uz kailajiem kokiem. Tomēr gados vecākajiem līdzcilvēkiem ar pārvietošanās problēmām, garāku ceļa gabalu veicot, šī problēma pastāv neatkarīgi no laika apstākļiem.