Kad valsts izlases komandas basketbolā, hokejā vai pat futbolā sāk startu pasaules vai Eiropas mēroga čempionātos, sporta kafejnīcās, klubos, pat uz ielām izvietotos lielos ekrānos līdzjutējiem tiek dota iespēja sekot līdzi sacensību gaitai. Tad gluži vai kā klātienē spraigākos momentus var pulciņā emocionāli pārdzīvot, pat komentēt.
Valmieras pašvaldība pašlaik strādā pie jaunā pilsētas attīstības plāna. Ir skaidrs, ka attīstība nav iespējama, neradot papildu darba vietas. Automatizācija, robotronika samazina strādājošo skaitu ražotnēs, tāpēc nepieciešami arvien jauni ražotāji. Nevar noliegt, ka Valmierā jau ir daudz spēcīgu uzņēmumu, kuru darbība arī jāstiprina, taču, ja vēlamies piesaistīt jaunas ražotnes, ieinteresēt uzņēmējus, kas varētu nodrošināt lielāku darba vietu skaitu, ieguldīt daudz lielākas investīcijas, nonākam pie problēmas, ka Valmierai ir ļoti ierobežota teritorija. Pašvaldībai patiesībā ir tikai viens, piecus hektārus liels, uzņēmējdarbībai piemērots zemes gabals. Pārējie varētu ieinteresēt tikai pavisam nelielu ražotņu attīstītājus. Ir, protams, brīvas privātās teritorijas, taču nevaram būt pilnībā pārliecināti par to īpašnieku plāniem. Jārēķinās arī, ka ģeopolitiskā situācija jebkurā brīdī var kardināli mainīties, tāpēc pašvaldība uzskata, ka jāpaļaujas uz savām iespējām.
Saeimas pēc skaita nu jau 12. vēlēšanas ir aizvadītas, deputāti zvērestus nodevuši, jauna vecā valdība tūdaļ tiks apstiprināta, Saskaņai joprojām ir lielākā frakcija Saeimā, tomēr Maskavas spalvainā roka pie varas svirām tā arī nav tikusi, Latvija nākamā gada sākumā kļūs par Eiropas Savienības (ES) prezidējošo valsti, un varētu šķist, ka pilsoņiem nebūtu īpašu iemeslu neapmierinātībai. Tomēr ļaudis, kas tiek dēvēti par politisko eliti, ne tikai publiskajā telpā, bet arī kuluāros jau sākuši izvērst diskusijas par to, ka nepieciešams ko nebūt iesākt ar plusu un svītrojumu sistēmu vēlēšanās.
Nupat, runājoties ar tikko atvērtā Valmieras pagasta bērnudārza Burtiņš vadītāju Vitu Lelli, uzzināju priecīgu ziņu — te gaida ierodamies arī divus latviešu bērniņus no Īrijas, kurus vecāki pieteikuši šajā modernajā pirmsskolas izglītības iestādē. Izrādās, tieši mazuļu augšana un attīstība normālā latviskā vidē ir gana spēcīgs arguments tiem, kas ekonomiskajā trimdā devušies, iespējams, vien normāla atalgojuma meklējumos. Tērēt to ikdienas vajadzībām un kaut ko arī iekrāt vai arī lielumu svešumā nopelnītā novirzīt pašu iekrāto parādu dzēšanai — tā jau ir katra aizbraukušā privāta lieta.
Šodien 12. Saeimas pirmās sēdes darba kārtībā paredzēts būtisks jautājums, kas jebkurā gadījumā varētu noteikt svarīgākās norises Latvijā vairākos gados — par jaunā Ministru kabineta apstiprināšanu. Akcepts valdības sastāvam vēl nevienā reizē pēc neatkarības atgūšanas nav tapis viegli un vienkārši, bez kaislībām un batālijām, un varam vien sevi mierināt, ka citās valstīs nav labāk.
Intereses pēc palasījos internetā, cik daudz kaķu audzētavu ir Latvijā un cik dažādu šķirņu pārstāvjus tās piedāvā iegādāties potenciālajiem kaķu mīļotājiem. Ja par šķirnēm, tad iespējams noskatīt vismaz 40 dažādības, un lielākā daļa samīļojama arī pie mums. Sakiet, kāpēc šķirnes kaķu audzētāji atļaujas būt tik bezkaunīgi, ka kaķu izstādi reklamē lieliem un maziem, bet rezultāts ir tāds, ka aizvadītajā sestdienā Valmieras Kultūras centra lielajā zālē burtiskā nozīmē četrās rindās bija apskatāmi desmit kaķi un vēl daži mazie ņaudētāji, kurus izstādes rīkotāji tikpat izmisīgi vēlējās pārdot.
Tēlaini izsakoties, eirokomisārs saņems Triju Zvaigžņu ordeņa II šķiras mazo zvaigzni no tām pašām rokām, kas viņam pērnā gada 27. novembrī ielēja glāzi konjaka, lai samierinātu ar nepieciešamību atkāpties no valdības vadītāja amata.
Līdz šim pa šaušalīgai ziņai, ka kādā skolā galvenokārt jau pusaudžu vecuma puisietis ar no mājām paņemtu šaujamo sarīkojis asinspirti saviem vienaudžiem un skolotājiem, ik pa brīdim saņēmām no aizokeāna, pēdējo vēl pavisam nesen. Kopš pirmdienas pēcpusdienas piederīgie sēro arī Igaunijā — no mums netālajā Vilandē 15 gadus vecs 9. klases skolēns nošāvis savu vācu valodas skolotāju.
Nupat Latviju atkal skāris kāds likteņa pirksts. Savā ziņā to pat varētu nosaukt par kāda skeleta iegrabēšanos Satiksmes ministrijas galvenā kabineta skapī. Lietuviešiem par prieku Eiropas tiesa atļāvusi arestēt lidostas Rīga un mūsu valstij piederošās lidsabiedrības airBaltic īpašumus. Tieši to jau kopš 2008. gada vēlējusies un attiecīgi lēmusi Lietuvas tiesa, aizstāvot nu jau bankrotējušo leišu aviosabiedrību flyLAL. Kaimiņi no sākta gala apgalvo, ka viņu gaisa biznesam kloķi ielikuši tieši latvieši, savas galvaspilsētas gaisa ostā nepieklājīgi lielas atlaides piemērojot pašmāju kompānijai airBaltic.
Mēdz teikt, ka svešas sarunas noklausīties nav labi, tomēr gadās atsevišķas situācijas, kad šādu sarunu nenoklausīšanās iespējama, vienīgi aizbāžot ausis. Arī turpmākais dialogs ir noklausīts veikalā, un ja nu kāda no dialoga dalībniecēm atpazīst sevi, lūgums neļaunoties – šo rindu autoram nebija pie rokas nevienas apkārtējo skaņu pasauli bloķējošas mūzikas atskaņošanas ierīces, un ja arī būtu, tad domājams, ka viņš kavētos to izmantot.
Vakar kļuva zināms, ka viena no joprojām galvenās varas partijas «Vienotība» līderēm, faktiski nu jau bijusī parlamenta spīkere Solvita Āboltiņa arī jaunajā Saeimas sasaukumā tomēr turpinās atrasties varas gaiteņu pašā epicentrā. Atsaucoties uz kādu noslēpumainu darbu ārzemēs, no mandāta atteicās gados jaunais Saeimas deputāts Jānis Junkurs.
Laikam tomēr esam aitas — apcirptas aitas rudens drēgnumā. Vismaz arvien vairāk tā varam sākt justies. Kā gan citādi noformulēt sajūtas pēc tā, kad 4. oktobrī, apzinīgu jūtu pret dzimto valsti vadīti, devāmies izpildīt savu pilsoņa pienākumu — atdot balsi par kādu no politiskajām partijām cerībā uz taisnīgu un godīgu šīs partijas pārstāvniecību Saeimā. Vilkām krustiņus un svītrojām, domājot, ka šie tintes vilkumi atbalsosies godīgas spēles principā.
Kāda valmieriete, visnotaļ slavējot dažādām precēm bagāto gadskārtējo Simjūda gadatirgu, tomēr aicināja uz šo kupli apmeklēto pasākumu palūkoties, tā teikt, no ķēķa jeb, precīzāk, tualetes puses. Viņas ģimene tieši tirgus laikā uzņēmusi viesus no Anglijas.
Kamēr vēl nav skaidrības, vai 4. novembrī, 12. Saeimas deputātu pirmajā kopānākšanas dienā, mums būs jauna valdība, jau 1. novembrī darbu sāk jauna ES valdība — Žana Kloda Junkera vadītā Eiropas Komisija. Esmu gan dzirdējis viedokļus, ka Latvijas vienkāršo iedzīvotāju (dīvains iedalījums) maz interesē, ko lemj Strasbūrā vai Briselē. Taču šī varas maiņa ir pietiekami nozīmīga, lai mēģinātu saprast, vai no tās var iegūt arī vienkāršais.
Viens no jautājumiem, kas pēdējās dienās saviļņojis ja ne gluži visu sabiedrību, tad vismaz to cilvēku daļu, kura seko līdzi politiskajiem procesiem, ir jautājums par nepieciešamību celt (vai necelt) ministru algas. Ierosmes atbalstītāju motivācija ir gana cēla — krīzes laikā atalgojums pazemināts tiks ļoti, ka trūkst nozaru profesionāļu, kuri būtu gatavi strādāt par tik nožēlojamiem grašiem. Ierosmes kritiķi tikmēr norāda, ka pie varas esošās partijas profesionāļus no ministru krēsliem tur šāviena attālumā, bet amatus savā starpā sadala plaša profila politiskie speciālisti, kuri pat esošo algu saņem tikai tādēļ, ka ir labākie starp sliktākajiem.
Otro nedēļu sestdienas rītos TV3 telekanāls piedāvā noskatīties raidījumu «Suns meklē mājas». Tā sižeta īss atstāsts: ģimene, kurā aug pamatskolas vecuma bērni, no patversmes uz testēšanas periodu — vienu dienu — uz mājām paņem vairākus suņus, vēro un vērtē, līdz noslēgumā tiek izvēlēts viens no viņiem, kamēr pārējie nonāk atpakaļ patversmē.
Pilnīgi noteikti ir viens atslēgas vārds, ar kuru Latvija atšķiras savās domās un, galvenais, darbos starp visām trim Baltijas valstīm — neizlēmība, arī visdažādākās šī vārda variācijas. Starp citu, tā raksturīga mūsu valstij ne tikai kapitālisma apstākļos, arī attīstītajā sociālismā mūsu ziemeļu un dienvidu kaimiņi pamanījās daudzas lietas izdarīt, nevis tikai par tām parunāt. Diemžēl nekas daudz nav mainījies arī pašlaik. Veidojot jauno valdību, par vadmotīvu Latvijas attīstībai atkal tiek piesaukts mistiskais un bez skaidrojošās vārdnīcas vienkāršam mirstīgajam brīžiem netveramais Nacionālās attīstības plāns (NAP), kuru nupat Dombura studijā, komentējot Latvijas darba devēju konfederācijas pirmās dāmas Līgas Meņģelsones jūsmīgi nolasīto NAP citātu, režisors Viesturs Kairišs skarbi atļāvās salīdzināt ar Jehovas liecinieku solījumu bukletu...
Šodien visas dienas garumā Rīgā Gaismas pilī notiek Eiropas amatniecības konference «Amatu prasmes ilgtspējīgas ekonomikas veidošanai», kuras dalībnieki meklēs atbildi arī uz jautājumu: vai tiešām amatniecība Latvijā sāk izzust?
Nenoplokošas kaislības un strīdiņi 12. Saeimas vēlēšanu rezultātu sakarā atkal liek atcerēties romiešu gudrību, ka labāk ir būt ciematā pirmajām nekā Romā otrajam. Tā jau pēc vairākām iepriekšējām Saeimas vēlēšanām bija attiecināma arī uz Valmieras iepriekšējiem mēriem un citiem mūspuses cilvēkiem. Te viņi bija par goda vīriem uzskatīti, bet Rīgā, par deputātiem vai ministriem kļuvuši, drīz vien tika pataisīti par gandrīz lielāko aplamību darītājiem — peļamiem, pat peramiem zēniem.
Valdības veidošana jau šķiet pabeigta — palikuši daži nesadalīti portfeļi vai tiem vēl meklē nēsātāju. Valsts prezidents priekšlaikus izrāda labvēlību līdzšinējai premjerei un apmierinātību, ka kopumā jaunā valdība būs tā pati vecā. Kāpēc gan tāda steiga?