Pēc visa spriežot, kārtējo reizi ar neko beigsies šoreiz no Zemkopības ministrijas (ZM) nākušais ierosinājums no 21% līdz 5% samazināt pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmi daļai par primāriem uzskatītiem pārtikas produktiem. Valdošās koalīcijas partneri (ZM atrodas Nacionālās apvienības pārziņā) pret ieceri ir noskaņoti skeptiski, kas nozīmē – vismaz pārskatāmā nākotnē nekāda samazinājuma nebūs.
Nesen Latvijas televīzijas raidījuma «Panorāma» pielikumā «Šodienas jautājums» juriste, tiesību zinātniece un pašlaik ES Tiesas tiesnese Ineta Ziemele, runājot par 10. maija notikumiem Rīgā, Uzvaras parkā, un vairāku tur klātesošo paustajiem agresīvi naidīgajiem izteikumiem pret Latviju un Ukrainu, pauda viedokli, manuprāt, ar ļoti dziļu jēgu.
Pagājušajā nedēļā koalīcijas partneru un arī premjera gandrīz vai ultimatīvi izteiktos pieprasījumus par pāris ministru nomaiņu politisko norišu vērtētāji uzskata par visnopietnāko krīzi Krišjāņa Kariņa valdības laikā.
Valsts policija (VP) atrodas nepieciešamu un neatliekamu pārmaiņu priekšā, un svarīgi ir šīs pārmaiņas īstenot mērķtiecīgi un sasniegt tālejošus rezultātus. VP iecirknim jebkurā Latvijas teritorijā būtu jākļūst par nosacītu «policijas sirdi», maksimāli nodrošinot visu resursu koncentrēšanu tieši iecirkņos, ne reģionālajā un valstiskajā līmenī.
Aprīļa beigās bija lielā talka, kad cilvēki kopīgiem spēkiem apvienojās un centās padarīt tīrāku mūsu Latviju. Tika sakoptas gan ceļa malas, gan meži, gan dažādas atpūtas vietas. Katrs kopa, ko nu varēja.
Ministru prezidentam jābūt gluži vai pateicīgam Nacionālajai apvienībai par tās ultimātu. Partijas prasība aizvākt Mariju Golubevu no valdības ļāva Krišjānim Kariņam izrādīt sabiedrībai viņa eleganci politiskos risinājumos un veselīgu humora izjūtu.
Aiz loga balts ķirsis un tūlīt ābeles būs ziedos, un Gaujas malā zied ievas, jā, droši vien tāpēc drēgnums pieturas. Veci ļaudis teica, ka, ievām ziedot, vienmēr kādas aukstākas dienas.
Gribot negribot jāpiekrīt, ka Krievija ir valsts, kuru «ar prātu saprast nevar». Vēsturē pēc būtības var būt atšķirīgi viedokļi, taču fakti paliek fakti.
Nelabvēļi melš, ka miljonārs Uldis Pīlēns sacerējies kļūt par nākamo Rīgas pils iemītnieku. To zina vien pats arhitekts-būvuzņēmējs – bet vai viņš to skaidri teiks? Taču tas daudz ko izskaidrotu.
Pēc 9. un 10. maija notikumiem Rīgā pie tā sauktā Uzvaras pieminekļa par atkāpšanos no amata paziņoja iekšlietu ministre Marija Golubeva (Attīstībai/Par!). Savas, ja sauc lietas īstajos vārdos, kļūdas, nespējot nodrošināt atbilstīgu kārtību minētajos datumos, bet, ja raugās plašāk, tad arī nepiemērotību amatam ministre, protams, neatzina, savā demisijā vainojot Nacionālās apvienības (NA) «šantāžu».
Šogad «mājokļu jautājumā» ir ienākušas divas nozīmīgas novitātes, kas mainījušas ierasto skatu: sen nepieredzēts cenu kāpums un neskaidrība par rītdienu. Abu šo faktoru ietekme ir un būs jūtama, taču vienlaikus ir laba ziņa – mājokļu projektēšana, būvēšana, iegāde un finansēšana turpinās un turpināsies.
Mēdz teikt: «Ja ievas zied, kaut kas siltāks jāvelk mugurā!» Arī šis lēni un negribīgi nākošais pavasaris nav izņēmums ar salnām. Atkal salstam!
Beidzot notiks tas, kam bija jānotiek jau pirms gadu desmitiem – tiks novākts par Latvijas okupācijas gadiem atgādinošais, Latvijas otrreizējo okupāciju slavinošais Rīgā Uzvaras parkā 1985. gadā uzslietais 79 metrus augstais betona un metāla veidojums.
Kamēr ukraiņi izcīna uzvaras un zaudē dzīvību kara laukā, mēs cīnāmies ar metāla un betona zaldātiem un netiekam ar tiem galā. Ir kauns. Gājuši gadi neatkarīgā valstī, un ikreiz par 9. maiju bija zināms, kurš pie okupācijas pieminekļa Rīgā ies, un noprotams, kas tur skanēs.
Būtu Ministru prezidentam – un Krišjāni Kariņu balstošajam valsts galvam – vairāk dūšas, viņam vajadzētu pieņemt Nacionālās apvienības ultimātu: «Lūdzu, Dzintara kungs, tur ir durvis! ZZS, nāc iekšā!»
Laikam esmu pagalam draņķīgs valmierietis, bet man patiess prieks, ka finālā starp Daugavpili, Liepāju un Valmieru par 2027. gada Eiropas kultūras galvaspilsētu tika nominēta Liepāja, kurā tiešām ir ko redzēt – Baltijas jūra, senā un modernā arhitektūra, Kūrmājas prospekts ar pilsētas himnas teksta bronzas tēliem, stalti dievnami ar skanīgām ērģelēm, uz kurām muzicējis viens no dižākajiem latviešu mūzikas klasiķiem Alfrēds Kalniņš, koncertzāle Lielais Dzintars ar Liepājas simfonisko orķestri un leģendārais brīvdabas koncertdārzs Pūt, vējiņi!, Latvijas rokmūzikas slavas aleja ar mūziķu plaukstu nospiedumiem, jā – arī sakārtota un attīstīta sporta infrastruktūra, bet pašā dvēselē, kā dzied Līvi – Rožu laukums, kurā, izpildot dzejnieka vēlēšanos, kaisīti dziesmas vārdu autora Aivara Neibarta pelni.
Iespējams, aizvakar, kad galvaspilsētā Pārdaugavā visas dienas garumā joprojām nerimās diskutablās uzvaras dienas 77. jubilejas svinēšanas mēģinājumi no Kremļa asiņainā pundura gigantomānijas pašmāju stutētāju puses, bet Eirovīzijas fani atkal jau kārtējo reizi gaidīja astoto pasaules brīnumu – Citu zēnu iekļūšanu konkursa finālā, sabiedrības lielākajai daļai bez ievērības paslīdēja garām kāds, manuprāt, ļoti būtisks triju politisko spēku paziņojums.
Jau tā nevajadzīgas uzvaras parādes vietā 9. maijā Maskavā notika iekarotāju, nogalinātāju, zagļu un meļu parāde. Asprātīgākie jau raksta, ka Hitlers pirms 77 gadiem gribēja sarīkot lielo izgājienu Sarkanajā laukumā un tas beidzot ir sekmējies, jo «atbrīvotājs», kas vienmēr bijis uzbrucējs, iekarotājs, pakļāvējs un okupants, to savām rokām kā fašists un rašists izdarījis.
Kaislības, kādas valdīja apkārt 9. maijam kā Krievijā ar vērienu svinētās uzvaras II Pasaules karā (vai Maskavas traktējumā – uzvaras Lielajā Tēvijas karā) dienas, un šī datuma vērienīgas izmantošanas Krievijas politiskā kursa slavināšanas un pirmkārt jau iebrukuma Ukrainā attaisnošanas mērķiem, vienlaikus kļuva arī par atgādinājumu, ka 9. maijs Latvijā nu jau 18 gadus oficiāli ir Eiropas diena.
Ar apkures risinājumiem allaž mazāk problēmu bijis tiem, kas siltumu un karsto ūdeni saņem centralizēti.