Kādreiz kopā ar citiem jaunajiem kolēģiem mazliet apsmaidījām sirmos žurnālistus, kuri savu tekstu bieži iesāka ar vārdiem «atceros, ka…», tas mums nešķita labs stils un domājām, ka mēs gan nekad tā nerakstīsim. Tas ienāca prātā, tiklīdz grasījos iesākt savu sakāmo tieši ar tiem vārdiem.
Vakar premjerministrs Krišjānis Kariņš valdību veidojošo partiju sadarbības sanāksmē nāca klajā ar jau labu laiku gaisā virmojošu aicinājumu pārtraukt termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu Krievijas pilsoņiem.
Saeimas vēlēšanas ļoti riskē ar mazapmeklētību. Jaunajam parlamentam, tā veidotai valdībai un mums ikvienam tā var radīt vismaz divas smagas problēmas.
Nu ir sajūtas beidzot kā vasarā – saulīte lutina, es teiktu, ka pat nedaudz par daudz. Bet nesūdzēšos, jo dažubrīd sajūta kā tajā anekdotē, ka vasaras trešajā mēnesī aiz priekiem pat krāsni varētu iekurināt. Cilvēki peldas, ēd saldējumu un izbauda labo laiku. Veikalos saldējumu izvēle ir krietni sarukusi, jāņem tas, kas palicis, ja gribas atvēsināties, bet labi, ka vispār ir.
Uz Krievijas agresiju mēs līdz šim esam nereti raudzījušies kā piespiedu malā stāvētāji ar sasietām rokām: kā mēs, tik mazi un vāji, varam ukraiņiem palīdzēt? Nav mums savu tanku, ko viņiem atdot...
Ļaunais čigānu vēlējums – kaut tu lepns paliktu! – paredz, ka pēc tam, kad būs piedzīvoti dažādi iemesli kļūt lepnam – nauda, slava, vara vai kādi citi labumi, kuru dēļ paklups kāja, – ar tevi būs cauri, notiks krišana, kā to skaidro Bībele.
1920. gada 11. augustā Rīgā Latvija un Padomju Krievija parakstīja miera līgumu.
Es precīzi nezinu, cik māju iedzīvotāji met atkritumus konteineros pie ēkas, kurā es dzīvoju, bet tas šo situāciju nemaina.
Šonedēļ plašsaziņas līdzekļos parādījās interesanta statistika, kas liecina – Latvijas atjaunotās neatkarības pēdējos 27 gados par mūsu valsts pilsoņu pasu īpašniekiem naturalizācijas kārtībā ir kļuvuši 148,6 tūkstoši cilvēku.
Lai gan politiķu izteikumos allaž esmu ieklausījies piesardzīgi, nevaru nepiekrist Saeimas Tautsaimniecības komisijas priekšsēdētāja Krišjāņa Feldmaņa nesen televīzijā izteiktajam aicinājumam – pieejamo energoresursu apjomu un to strauji kāpušo cenu dēļ tomēr nekrist panikā.
Vilšanās ir daļa no pieaugšanas. Ja neesi smagi «sasities», tad vari uzskatīt, ka dzīvē neko neesi redzējis un neko neesi iemācījies. To sauc arī par pieredzi.
Jo tuvāk vēlēšanas, jo man sū... draņķīgāka jušana. Vairāk gan kā vēlētājam, ne politikas apskatniekam. Nē, es nežēlojos, ka «nav, par ko balstot». Tur jau tā nelaime...
Ir brīdis pirms septiņiem no rīta Rīgas autoostā. Parasts otrdienas rīts. Izkāpju no Valmieras autobusa un eju gar kanālmalu.
Otrdien, 2. augustā, noslēdzās kandidātu sarakstu pieņemšana 14. Saeimas vēlēšanām.
Kaut arī šajā pavasarī vārdu «karš» lietot neliekas korekti, tomēr cita apzīmējuma pašreizējai situācijai valsts finansējuma jomā inovatīvajām terapijām onkoloģisko slimību pacientiem es nevaru atrast.
Jau kādu laiku man ir robots putekļusūcējs, biju iedomājusies, ka tas atvieglos ikdienu – mājās ir divi kaķi un vilnas tik daudz kā dzīvnieku fermā.
Vakar noslēdzās kandidātu sarakstu pieteikšana 14. Saeimas vēlēšanām un kļuva zināms, ka uz vietām nākamā sasaukuma parlamentā kandidēs 19 politisko organizāciju pārstāvji.
Neviens nav imūns pret kiberuzbrukumiem, tostarp arī starptautiski un nacionāli uzņēmumi, kuriem viens no vērtīgākajiem aktīviem ir konfidenciāla informācija.
Dienās, kad politisko norišu vērotāji un daži vēlētāji galveno uzmanību pievērš sarakstiem ar nākamajā Saeimā iekļūt cerošajiem un pat ieteikuši vērtēt, kuras partijas vēlēšanu programma ir stulbākā, notiek gan arī vēl kas cits.
To, cik dzīve ātri skrien, redzam spogulī. Varbūt tikai līdz trešajam gadu desmitam cilvēkam ir iespējams dzīvot laimīgos maldos, ka viņš mūžam būs jauns, tomēr agrāk vai vēlāk atnāks nojausma, ka viņš ir tajā pašā dzīves ātrvilcienā, kur citi.