Gada nogalē Valmieras teātra kafejnīcas telpās tikās ilgtspējīgas modes un vides draugi, bija foto izstādes atklāšana un lekcija par ilgtspējīgu modi. 

Šāds lūgums vecākiem agrāk vai vēlāk jāpiedzīvo gandrīz katrā ģimenē, un vecāki, nespējot izturēt bērna lūdzošās acis, piemēram, Ziemassvētkos šo dzīvo dāvanu savai atvasei sagādā, nereti pat neapzinoties, cik šāds solis ir atbildīgs.

Noteikti Valmieras teātra aizvadītās sezonas labākie mākslinieki un izrāde.

Gada nogalē Valmieras teātrī norisinājās ikgadējā teātra balvu pasniegšanas ceremonija, kurā tika sumināti aizvadītās sezonas labākie mākslinieki un izrāde. 

Vakarrīt, nākot uz darbu, satiku kādu paziņu. Apskāvāmies, novēlējām viena otrai gaišus Ziemassvētkus, par spīti jau vairākus mēnešus visapkārt depresīvi valdošajai krēslai un tumsai. Paziņa teica: «Galvenais, lai tumšajā laikā melnums nebūtu sirdī!» Nospriedu, cik labs ir šāds vēlējums.

Šogad 14. augustā – Svētā Meinarda dienā – Rīgas Domā ordinēja LELB jaunos mācītājus. Arī EDGARU GRAUDIŅU, kas kopš septembra Svētā Bērtuļa draudzē Rūjienā, kā arī Staiceles un Mazsalacas draudzēs kalpo par palīgmācītāju.

Pārgājienu takās, kas vijas cauri tuksnešiem, satiekas līdzīgi domājošie un jūtošie. AGNESE KALNIŅA pāri Izraēlai gāja mēnesi. Tur bijis viss: priežu meži, klinšaini pauguri, jūras krasts un 400 kilometri Negeva tuksnesī. Un atziņas, kādas citviet neiegūt.

Manā nu jau tālajā bērnībā pēckara gados, kad ziemās vēl bija ne vien sniegs, bet pat pamatīgas kupenas, tik greznu, krāšņu Ziemassvētku eglīšu rotājumu, kādi tagad vai ar velšanos veļas no veikalu plauktiem, gan nebija. Eglītes tad greznojām ar īpaši šai dienai saglabātiem ābolēniem (lieliskākie bija sīpoliņi), strupi sārtiem burkāniem, no meža atnestiem brūnganiem vai zaļiem čiekuriem. Tos lieliski kopā saistīja un ap egli apvīt ļāva pamatīgie, pat pāris metru garie staipekņi. Mežos mūsu māju tuvumā to bija daudz, un tajos gados neviens mums netika teicis, ka šis starp ogulājiem un veciem ciņiem uz visām pusēm ložņājošais zaļai šņorei līdzīgais augs ir saudzējams, tātad neplūcams un mājā nestiepjams.

Kā jau tas izskanējis citos masu medijos, AS «Latvijas valsts meži» arī šogad atļauj katram iedzīvotājam no tās apsaimniekotajiem mežiem pārnest mājās savu Ziemassvētku eglīti, gan ne garāku par 3 metriem. To drīkst cirst meža ceļu un grāvju malās, uz stigām, zem elektrolīnijām vai pieaugušā mežā zem lieliem kokiem. Kategoriski nedrīkst cirst jaunaudzes un aizsargājamās dabas teritorijās, par kurām vēsta ozollapas zīme.

Aizejošais gads Latvijā iezīmīgs ar trim galvenajiem notikumiem – janvārī parlamentā tika apstiprināta Krišjāņa Kariņa valdība, maijā noskaidroti tie astoņi deputāti, kuri turpmāk pārstāvēs mūsu valsti Eiropas Parlamentā, un jūlijā ievēlēts jaunais Valsts prezidents Egils Levits.

Sanāk tā, ka gadu pēc gada būs vairāk jādomā par Ziemassvētku baltumu sirdī, jo tik izsenis zināmais pantiņš, ka gads ir no abiem galiem balts un pa vidu zaļš, vairs neiztur kritiku. Šajās dienās mēs burtiski varam justies kā vēlā rudenī, un tikai tie, kas tic veiksmei, vēl prognozē, ka gan jau arī šajā svētku reizē debesu jums par rūķiem apžēlosies un nebūs viņiem jābrien pa dubļiem, bet varēs pie maziem un lieliem bērniem atsteigt pa sniegotu taku.