Darba dienu rītos mēdzu noskriet pāris kilometrus, izvingroties un nopeldēties Lucavsalā. Tā nesteidzīgi veltīt laiku sev un pašapzināšanās procesam ir liela bagātība, kas nav izmērāma nekādās mērvienībās. Paralēli redzu sastrēgumus uz Salu tilta centra virzienā. Autovadītāji steidzas, cits citam agresīvi signalizē un cenšas paspēt laikā, jo mums taču nekad nav laika. Nav laika atpūsties, satikt draugus, aiziet uz treniņu un pat paēst mums laika nav!
Stundu agrāk vai vēlāk (pat ja šīs nedēļas nogalē tomēr atkal bīdīsim pulksteņa rādītājus par stundu atpakaļ), bet neapturami tuvojas tieši 100 gadi, kopš 1918. gada 18. novembrī pusastoņos vakarā toreizējā II Rīgas pilsētas teātrī (tagadējā Latvijas Nacionālajā teātrī) sākās Tautas padomes sēde, kura pasludināja, ka ir tapusi Latvijas valsts.
Valsts prezidentam nu ir iedota tik retā izdevība uzrādīt savu varēšanu un gribēšanu Latvijas tautai – ar viņa personu ne vienmēr īsti apmierinātajai un jau tagad īgnai par pašas sabalsoto rezultātu –, tās pilnvarotajām partijām un masu medijiem. Protams, ja vien Raimonds Vējonis pats ir brīvs no ilūzijām par savu atkalievēlēšanu nākampavasar.
«Vecāki, plānojot, rīkojoties un darot, varēs savu bērnu dzīvi mainīt uz labu,» pirms pāris mēnešiem sarunā ar «Liesmu» teica mazsalaciete Vita Rusmane, kura piecpadsmit gadus zina, kā ir audzināt bērnu ar nopietnu invaliditāti. Sāp ne tikai mammas sirds, kad sabrūk sapņu stāsts, kas bijis mammas priekšstatos, kāds izaugs, ko darīs un varēs viņas bērns.
Pavisam nedaudz laika atlicis līdz mūsu valsts nozīmīgajai jubilejai – simtajai gadadienai. Patiesībā to esam sākuši svinēt jau gada sākumā, Latvijai sarūpējot dažādas – lielākas un mazākas – dāvanas, katrs pēc savām iespējām. Lai tā būtu kāda sakārtota vai no jauna izveidota teritorija, kāda uzvara sporta vai kultūras arēnā, kāds atklājums zinātnē vai sasniegums ekonomikas jomā.
Nevarētu teikt, ka ar 13. Saeimas vēlēšanu rezultātiem 6. oktobra vakarā es būtu bijis ļoti apmierināts. Ja atgriežamies pie visām pirmsvēlēšanu prognozēm, tad bija absolūti skaidrs, ka būs kaut kas dīvains...
Kā jau to varēja paredzēt, 13. Saeimas sastāvs padevies gana raibs, pie tam vietas parlamentā saglabājusi vien trešā daļa no iepriekšējā sasaukuma. Tas ir tikai likumsakarīgi, jo paaudžu maiņai agrāk vai vēlāk bija jānotiek, ko gan nevar teikt par 13 krēslus ieguvušo nacionālo apvienību Visu Latvijai!/TB – LNNK, Zaļo un Zemnieku savienību ar 11 vietām un visvairāk mandātu (23) ieguvušo Saskaņu, kuru rindās notikušas pavisam nelielas pārmaiņas, ko par jaunām asinīm nu nekādi nenosauksi.
Pašlaik, kad sāk rimties priekšvēlēšanu kaislības, rodas arī iespēja paraudzīties uz aizvadītajām 13. Saeimas vēlēšanām savā ziņā no malas. Tostarp mēģinot rast atbildi uz jautājumiem, kamdēļ reizi pēc reizes samazinās vēlētāju aktivitāte un kamdēļ reizi pēc reizes ar apbrīnojamu neatlaidību tiek atbalstīti tādi politiskie spēki, par kuriem jau sākotnēji ir skaidrs, ka nekas labs no viņu aktivitātēm nav gaidāms.
Veselīga uztura speciālisti ne vienā vien medijā un ne vienā vien veselīga dzīvesveida lekcijā joprojām piekodina un mudina mūs savās ikdienas paražās ievērot galvenokārt divas būtiskas lietas: pēc iespējas vairāk patērēt vietējos dārzājus un augļus un, to darot, ievērot sezonalitāti. Tātad galdā jāliek tas, kas attiecīgajā laikā ir raksturīgs mūsu reģionam.
Aizvadītajā nedēļā Vaidavā notika starptautisks forums «Sociālās uzņēmējdarbības iespējas Kocēnu novadā». Tajā piedalījās cilvēki ar invaliditāti, uzņēmēji, kas izskata iespēju attīstīt sociālo uzņēmumu, pašvaldību pārstāvji, arī Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs Romāns Naudiņš («Visu Latvijai!» – «Tēvzemei un Brīvībai»/LNNK), kurš uzsvēra, ka valsts un pašvaldības iestādēs pirmkārt ir jārod iespēja strādāt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām.
Saeimā atkal 100 tautas priekšstāvji savēlēti. Vai nu būs labāki, par to vēl politoloģijas eksperti – i jaunajā Latvijā izauguši, i ar kompartijas smaciņu zem šlipsītes – strīdas, vai tikai citādāki, to rādīs viņu darbi. Katrā ziņā šis Jēkaba ielas darba ņēmēju 13. iesaukums solās būs gana jestrs, un gan jau mēs viņu likumdevēju iemaņu un vēlmju izpausmes vēl dabūsim izjust katrs uz savas personīgās ādas!
Laikā, kad 13. Saeimas vēlēšanās vairs tikai 30 procenti vēlētāju ir balsojuši par līdzšinējo valdību veidojušo Saeimas frakciju (Vienotība, ZZS, VL - TB/LNNK) deputātiem un 6. novembrī uz pirmo sēdi pulcēsies jaunos mandātus ieguvušie, ir diezgan liels paradokss, ka vēl daudz ko izlemt savās sēdēs steidz Saeima.
Vēlēšanas šajā slejā jau ir kolēģu raženi aprakstītas, bet vai tad es varēšu noturēties, savas piecas kapeikas nepiemetis? Nu ko, šoreiz Latvijas tauta – ar sev maizi, labklājību un sociālo drošību ārzemēs pelnošo pilsoņu uzsvērtu līdzdalību – «laimi atrada suņubūdā».
Pēdējā laikā ir nācies gatavot vairākas publikācijas, kuru centrā nonāk cilvēki ar īpašām vajadzībām, viņu skatījums uz dzīvi un tiešām vārdos formulētas un objektīvas vajadzības. Negribas pat lietot jēdzienu īpašas, jo cilvēku un ģimeņu minētais nav nekas īpašs: pieauguši cilvēki, kuriem dažādu iemeslu dēļ iestājusies daļēja vai jau pagalam nopietna darba nespēja, vēlas būt līdzcilvēkiem noderīgi un tomēr atrast vietu, kur strādāt, lai būtu ne tikai invaliditātes pensijas, bet arī darba algas saņēmēji, ģimenes vēlas, lai bērni saņemtu labu izglītību un valstī ne tikai uz papīra, bet dzīvē tiktu realizēts stāsts par iekļaujošu izglītību un atbalstošu sabiedrību.
13. Saeimas vēlēšanas aizvadītas. Sestdienas un svētdienas «gaidīšanas svētki» beigušies. Kā tika prognozēts, jaunajā Saeimā iekļuvuši septiņu politisko spēku pārstāvji.
Pirmsvēlēšanu batāliju lielgabalu zalves un ložmetēju tarkšķi pilnīgi noslāpēja, manuprāt, ļoti būtisku un apaļu gadskārtu – nule 30 gadus atzīmēja Latvijas Tautas fronte. Protams, bija šim vēstures pagriezienam mūsu valsts dzīvē veltīta kupli apmeklēta konference Rīgā, taču tur zālē faktiski bija vien savējie – vīri un sievas ar sirmām galvām.
Pretēji daudzu vēlētāju cerībām, nu jau aizvadītās 13. Saeimas vēlēšanas diezin vai atrisinās Latvijas sasāpējušās problēmas. Drīzāk gan otrādi – var gadīties, ka problēmu kļūs tikai vairāk.
Kā 13. Saeimas vēlēšanu rezultātus futbola terminoloģijā raksturoja kāds sportisks Latvijas pilsonis – šoreiz nu jau bijusī valdošā koalīcija ir saņēmusi no vēlētājiem dzelteno kartīti. Kā zināms, pie otrās dzeltenās jau reizē tiek pacelta arī sarkanā, diskvalificējošā.
Kad iepriekšējā nedēļā visai vieglprātīgi apsolījos uzrakstīt nelielu komentāru šai viedokļu lappusei, nedomāju, ka to būs tik grūti izdarīt. Tagad, ticiet vai ne, šīs rindas velku kā vezumu kalnā. Ne es vienīgā pēc nule notikušajām 13. Saeimas vēlēšanām jūtos kā paģirās. Morālās!
Manuprāt, BMX augstu sasniegumu galam, tas ir junioru vecums un pēc tam arī elites grupa, ļoti sliktu darbu izdarīja astoņmetrīgais starta kalns, milzīgās, lielās trases, milzīgie lielie lēcieni, milzīgās PRO sekcijas un tamlīdzīgas lietas. Jo situācija pašlaik ir apmēram tāda, ka praktiski no desmit cilvēkiem – nu, tādiem, kas ir piecpadsmit vai sešpadsmit gadus veci, – plus mīnus tikai divi ir spējīgi normālā līmenī braukt no astoņmetrīgā starta kalna. Pārējie astoņi ir labi BMX braucēji, viņi var ļoti labi braukt pa parastajām trasēm, bet tur, augšā, tajā astoņmetrīgajā starta kalnā ir vajadzīgs pilnīgi cits širmis... Un braucēji ļoti atsijājas. Tā ir ne tikai Latvijā, bet arī visā pasaulē.