Man negribas neko. Sestdienās gribas gulēt līdz atdurei, kā vecai plaušai. Darba nedēļas nogurums spiež uz leju, acis kļūst blāvākas, mati taukaināki, bet drēbes burzīgākas. Diemžēl darbs nav vilks, uz mežu nemūk. Darbs dara darītāju, un mani tas dara gurdu. Gada nogales pelēkums iekrāso pasteļtoņos ne tikai debesis, bet arī manu seju. Jānomaina vannas istabā apgaismojums, pārāk spilgtā gaisma izgaismo nepārprotamas novecošanas pazīmes. Negribu.
Vai valdība būtu jāveido (tikai) no Saeimas deputātiem? Atbildi uz šo Latvijai vienmēr nozīmīgo jautājumu, kaut valdība jau strādā, otrdien publiskās debatēs Vidzemes Augstskolā kopīgi centās atrast tās studenti un Rīgas viesi — politiķi un eksperti.
Gan lasot, gan klausoties, ko saka Jānis Vanags un Zbigņevs Stankevičs, allaž mani pārņem prieks, ka luterāņu un katoļu saimes mūsu valstī ir kārtīgu Mātes Latvijas dēlu vadībā. Jāatceras, ka ģimene, laulība un ticība ir tie mērķi, uz kuriem bez mitas šaus un metīs kultūrmarksisma un liberālisma apoloģēti, tamdēļ jo īpaši svarīgi ir, lai šo mūsu tautas vērtību ierakumu aizsargus komandētu gudri un erudīti ģenerāļi.
Kad vērtējam nebūšanu ķēdi, kas noveda līdz traģiskajiem notikumiem ar Maximu Zolitūdē, arvien biežāk dzirdama atziņa, ka vaina esot Sistēmā. Kas šī Sistēma ir, kādas tai ir detaļas, konkrētāka analīze gan seko reti, lai nu mēs katrs saprotam pēc sava prāta, vai vaina ir likumos, birokrātijā vai pat visā mūsu pašreizējā valsts sistēmā.
Kā tas mēdz gadīties ar Eiropas Savienību (ES), kārtējo reizi tās darbi ir izrādījušies atšķirīgi no vārdiem un Latvijas piensaimniekiem solīto 20 miljonu eiro vietā tiks piešķirti tikai 7,7 miljoni eiro. Zaudējumus, kas radušies Krievijas noteikto pretsankciju rezultātā, protams, nesegtu arī 20 miljoni, taču tas jebkurā gadījumā ir vairāk par 7,7 miljoniem. Teorētiski trūkstošo vairumu varētu kompensēt valdība, taču tai naudas kārtējo reizi nav (pareizāk — nepietiek), un lauksaimnieku prasīto 73 miljonu vietā nākamgad un 70 miljonu — 2016. gadā tiks šķiņķoti vien attiecīgi 51 un 26 miljoni eiro.
Izcilais krievu padomju pedagogs Antons Makarenko bija pedagogs ar lielo burtu. Absolūts savas profesijas misijas un aicinājuma izpratnes pilns. Cilvēks, kas darbam ir ziedojis visu, arī dēlu, kuru nogalināja viņa audzēkņi. Pedagoģijā Nobela prēmiju nesaņemsi, sabiedrības atbalstu arī ne, bet skolēnu pateicība, iespējams, nāks tikai ar gadiem. Katrai maizītei sava garoza, neba pedagogiem tā biezāka un raupjāka.
Pagājušās nedēļas nogalē gandrīz katrs medijs uzskatīja par pienākumu rādīt, stāstīt, atcerēties traģēdiju, kas pirms gada burtiski aprija Latviju, nesaprotot, kā Zolitūde pie mums varēja notikt. Šķiet, uz jautājumu, kā un kāpēc tas notika, gada laikā būs nonākts, un gribētos domāt, ka pavisam drīz tiks saukti arī vainīgo uzvārdi, jo sabiedrības spiediens ir pārāk liels, lai atļautos palikt pie tā, ka vainīgas vien neīstā izmēra skrūves vai galu galā paši cilvēki, kas tobrīd bijuši veikalā un nav to pametuši, dzirdot trauksmes skaņas.
Lielbritānijā no aptaukošanās ciešot jau trešā daļa bērnu vecumā līdz sešiem gadiem. Latvijā šis skaitlis tuvojas 20% slieksnim. Eiropas Savienībā vairāk nekā puse iedzīvotāju ir ar lieko svaru. Un tā tālāk. Šī ir mūsu laikmeta epidēmija. Bet neveiksmīgā vēršanās pret to atgādina cīņu ar vējdzirnavām.
Kad pēdējo reizi jūs kādu iepriecinājāt? Vienalga, kad un kāpēc palīdzi, ja vien tie, kam paveicies mazāk, kļūst laimīgāki. Labdarība ir darīt labu, tā ir mīlestības izpausme, kas vienlaikus iepriecina gan tās saņēmēju, gan pašu devēju. Turklāt ir viegli mīlēt tos, kuri mīl mūs, kuriem mēs dzīvojam blakus, bet mīlestību izrādīt «citiem» mazliet grūtāk.
Pēcsvētkos galvaspilsētā dzīvojošo un strādājošo sarunās dzird priecīgu izbrīnu: cik iespaidīgs un patiesi svinīgs šogad izvērties 18. novembris, cik daudz pacilātu cilvēku pulcējās ielās, laukumos un Daugavmalā. Ceru, ka šādu prieku jūt arī Valmierā un novados.
Parazītisms ir starpsugu mijiedarbības veids, kad viena suga (parazīts) izmanto citas sugas (saimnieka) resursus.
Apmēram tā var teikt par Latvijas valsts svētku priekšvakarā notikušo sardzes maiņu Satiksmes ministrijas pārziņā esošā valsts akciju sabiedrībā — starptautiskajā lidostā Rīga. Ar sliedēm te sakars vien līdzībās. Ievērības cienīga ir lidostas Rīga valdes maiņa, kas šoreiz — netipiski Latvijā ierastajam mehānismam — notikusi gluži vai mērkaķa ātrumā. Kurš lai zina, kas bija īstais iemesls tam, ka iepriekšējā lidostas valde pavisam negaidīti 11. novembrī atkāpās teju pilnā sastāvā (valdes priekšsēdis Aldis Mūrnieks, locekļi Olita Augustovska, Andis Damlics un Raimonds Rožkalns), savā vietā paliekot vien valdes loceklei Ilonai Līcei, kuras atlūgumu satiksmes ministrs nepieņēma.
Latvijas televīzijā ir jauns raidījums, kurā «dīvāna eksperti» vērtē televīzijā redzamo, īpaši to, kas rādīts pirms gadiem desmit, divdesmit. Būtība tāda: parastais televīzijas skatītājs analizē to, ko redz, bet kameras no malas filmē, kādas emocijas viņu pārņem, kādi komentāri seko. Visai interesanti sajust, kā paskrējis laiks, kā mainās notiekošā izpratne un arī vērtības.
Īsi pirms valsts svētkiem darbu uzsākusī 12. Saeima iepriecināja vēlētājus ar divu parlamentāro izmeklēšanas komisiju izveidi. Viena no komisijām izmeklēs pirms gada notikušo traģēdiju Maxima lielveikalā Zolitūdē, bet otra — valstij piederošo bankas Citadele akciju pārdošanas darījumu. Abi šie notikumi, pirmais vairāk, otrais mazāk, turpina satraukt Latvijas iedzīvotāju prātus, un jaunās Saeimas opozīcija gatavojas atbilstoši reaģēt uz publikas pieprasījumu.
Ja runājam par tehnoloģisko parku Valmierā vai piepilsētā, sajūtas ir duālas. Pirmais, kas mani uztrauc kā uzņēmuma vadītāju un kas, visticamāk, nepatiktu, — ja mums te atnāktu kādi konkurenti metālapstrādē, kas sāktu bradāt pa Valpro speciālistiem.
Pavisam nedaudz dienu palicis līdz Adventa laikam, Ziemassvētkiem. Šajā gada nogales tumšajā laikā mēdzam dedzināt svecītes un, to liesmiņās raugoties, kļūstam mierīgāki, sentimentālāki, tādi kā labāki.
Vienmēr ir grūti stāstīt par savu dzimtenes mīlestību. Gluži tāpat kā skaidrot mīlestību vispār un citas tikpat pašsaprotamas lietas. Turklāt vēl grūtāk klājas tad, ja teicējam nav kur sprukt. Atkal pienācis brīdis, kad tieši man dāvāts gods Tevi, lasītāj, uzrunāt pirmssvētku numurā, bet prātu pārņem jūtu mulsums.
Mūsu laiks ir nogrieznis starp diviem punktiem: dzimšanu un nāvi. Mēs izkūstam kā lāstekas, pārvēršoties ūdenī kā jaunas dzīvības avotā. Gribētos izkust lēnām un skaisti.
Lai Latvijā stiprinātu partiju sistēmas stabilitāti un ilgtspēju, Valsts prezidents Andris Bērziņš, uzrunājot 12. Saeimu, solījis jau šomēnes iesniegt likumdošanas iniciatīvu palielināt partiju dibinātāju minimālo skaitu no pašreizējiem 200 līdz 500, kā arī prasību, ka Saeimas vēlēšanās kandidātu sarakstus varēs iesniegt tikai partijas, kas izveidotas vismaz gadu pirms vēlēšanām.
Tā sanāca, ka vasaras nogalē un rudens sākumā ar dažu nedēļu starpību bija izdevība izbaudīt divus dabas tūrisma objektus tepat Latvijā un Igaunijā. Ciemos atbraukušos viesus aizvedu apskatīt Sietiņiezi, bet kopā ar kolēģiem pa ceļam uz Pērnavu uzkāpām 18 metru augstajā Rannametsa skatu tornī, no kura uz vienu pusi redzama jūra, uz otru — Tolkuse purvājs. Abu apmeklēto dabas tūrisma vietu infrastruktūra ir tik kliedzoši atšķirīga, ka te un tur redzētais joprojām neiziet no prāta.