Viedokļi

Nekad neesmu slēpis savas antipātijas pret ļuļķētājiem. Nu, nav manī Radītājs ielicis vēlmi ik pa brītiņam izfiltrēt cauri plaušām nikotīna dūmus, ko lai dara...

Ikviens no mums, pat īpaši neizdomājoties, varēs nosaukt kādu vēstures notikumu, faktu. Iespējams, pat zinās attiecīgā notikuma gadu un datumu. Mēs zinām, ka 1918. gada 18. novembrī tika proklamēta Latvijas Republika. Tāpat skaidrs, ka 1919. gada 11. novembrī tika gūta uzvara pār Bermonta karaspēku Pārdaugavā.

Tik tikko paziņots tiesas spriedums Zolitūdes jeb Maxima traģēdijas krimināllietā, un, šķiet, katram ir ko teikt par šiem notikumiem, gluži tāpat kā Kristīnes Misānes lietā. 

Lai cik tas arī šķistu paradoksāli, var gadīties, ka Eiropas Savienības (ES) uzņemtais tā dēvētais Zaļais kurss sola problēmas minētās savienības pašai zaļākajai vai vismaz vienai no pašām zaļākajām valstīm – Latvijai.

Sabiedrībā raisījušās diskusijas par Valsts prezidenta Egila Levita ierosinājumu izveidot jaunu konstitucionālu institūciju Valsts padomi. Atbilstīgi iecerei šīs institūcijas galvenais uzdevums būtu valsts ilgtspējīgas attīstības nodrošināšana, tajā skaitā īpašu uzmanību pievēršot likumprojektu atbilstībai ilgtspējības interesēm.

Ja vien domās patinam filmu atpakaļ, tad redzam, ka iepriekšējā ES Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) plānošanas periodā (2014 – 2020) ne reizi vien sekojām līdzi Baltijas lauksaimnieku protestiem – vienotai rīcībai, lai, esot uz vietas Briselē, pieprasītu maksimāli taisnīgāku, vienlīdzīgāku ES finansiālo atbalstu lauksaimniecībai.

Valdības koalīcijai nostrādājot gadu, Ministru prezidents Krišjānis Kariņš to atzīst par rīcībspējīgu ķerties klāt nodokļu sistēmas uzlabošanai. Šajā mēnesī no Finanšu ministrijas tiek gaidīti pirmie piedāvājumi rīcībai. Premjera paziņojums, ka iedzīvotājiem no pārmaiņām nevajag bīties, gluži loģiski raisa satraukumu...

Šonedēļ māsai būs dzimšanas diena, un, protams, viņa uz jautājumu: ko tev uzdāvināt? – atbild: nezinu. Vienu brīdi jau domāju, ka uzdāvināšu viņai kastīti, kurā ielikšu lapiņu ar uzrakstu – NEZINU, lai tad saņem dāvanā to, ko pati vēlējusies.

Dzīve nebeidz pārsteigt pat tās krietni burzītos, varbūt pat pašu vellu redzējušos un tāpēc savos prātojumos viegli žultainos sabiedrības (ne)tikumu aprakstītājus. Izrādās, mēs, Latvijas iedzīvotāji, turpinām izmest atkritumos TREŠDAĻU saražotās pārtikas.

Nezinu, vai šobrīd politiķi Rīgā saprot, ka dzīvokļu nepietiekamība ir ļoti nopietna problēma, kas pie mums pienāks pēc pieciem, desmit, piecpadsmit gadiem.

Tēma, kas varbūt nav tieši saistīta ar visu mīlētāju dienu, bet pastarpināti jau ir.

Jau pērnā gada oktobrī, kad Izglītības un zinātnes ministrija pirmajā tiesu instancē bija zaudējusi tiesu par pagaidu noregulējumu Latvijas Universitātes rektora Indriķa Muižnieka jautājumā un kad tomēr ar dažu valdības ministru un arī paša premjera atbalstu tika nolemts spriedumu pārsūdzēt, Krišjānis Kariņš atzina, ka «viņš šai pārsūdzībai neredz pievienoto vērtību».

No sirds pateicos savai mammai, kura man lasīt iemācījusi jau kopš četru gadu vecuma. Atceros, ka grāmatas lasīju ļoti daudz, un turpinu to darīt. Manuprāt, grāmatas, kuras varam turēt rokās, ne lasīt internetā, tieši tās nekad nezaudēs savu vērtību, jo ticu, ka tās būs vienmēr aktuālas.

Šoreiz dalīšos ar Jums, lasītāj, pārdomās par partijām. Daudz par to runāts, diemžēl virspusēji, bez analīzes, bez secinājumiem. Daudzi pat nenojauš partiju patieso nozīmi. Kādas ir partijas, tāda taču ir Saeima, valdība, prezidents, arī visas citas valsts struktūras. Un ne tikai....

Šīs nedēļas sākumā Valsts prezidents Egils Levits izsludināja grozījumus Trauksmes celšanas likumā. Vienas no izmaiņām paredz piemērot naudas sodus par nelabvēlīgu seku radīšanu trauksmes cēlējiem vai to ģimenes locekļiem, savukārt otras – naudas sodus par apzināti nepatiesu ziņu sniegšanu, izmantojot trauksmes cēlēja ziņojumu.

Ļoti aktuāli ir runāt par profesionālās izglītības kvalitāti kopumā. Ja mēs sakām, ka jāceļ proporcija – profesionālajā izglītībā studējošie pret vispārējo izglītību apgūstošajiem, tad vai vienmēr un visos gadījumos...

Pagājušajā sestdienā organizētā grupā pabiju ekskursijā. Nekur tālu – tikai līdz Rīgai un atceļā pa Siguldas pusi. Šādi nelieli tūrisma firmu organizēti ceļojumi ir ļoti izdevīgi paslinkiem un paveciem cilvēkiem, kuri pa ceļam jau saņem informāciju par gaidāmo dienaskārtību un pie visiem apskates objektiem tiek pievizināti klāt.

Nu jau tālajā 1986. gadā, agrā 26. aprīļa rītā, Černobiļas atom-elektrostacijā notika avārija. Mūsdienās to klasificē kā lielāko negadījumu atomelektrostaciju izmantošanas laikā visā pasaulē.

Uz ielas ir redzēti visādi suņi – lieli un mazi, pūkaini un vispār bez spalvas, šķirnes un bezšķirnes. Katrs no tiem  savam saimniekam ir vismīļākais. Tomēr saprotams, ka paņemt sev bezšķirnes suni ir kā pirkt kaķi maisā. Neesi pārliecināts ne par to, kā suns izskatīsies, ne to, kāds viņam būs temperaments. 

Globālā sasilšana kaut kādā mērā ietekmē arī satiksmes drošību. Lai šoreiz paliek malā labi apmaksātie Grētas sapņi un vēlme redzēt satiksmē tikai elektromobiļus un tiem līdzīgus zaļus kustamvāģus, parunāsim par reālu problēmu, kas ir aktuāla Latvijā un Valmierā šodien un, kā liecina šī rudenīgi pavasarīgā ziema, kļūs ar katru nākamo gadu vēl aktuālāka: velosipēdistu un kājāmgājēju sadzīvošana uz vienas ikdienas trases.