Ir sācies tas laiks, kad ārā vairs īsti nav ziema, bet nav jau arī pavasaris. Ko ar to domāju? Ārā vakaros vēl ir gana tumšs, īpaši tagad, kad sniegs nokusis. Tikai, protams, tumsa neiestājas tik agri kā ziemā – tagad tas notiek ap septiņiem astoņiem vakarā.
Tālajā 1952. gadā «Daugavas Vanagu» organizācija trimdā noteica 16. martu par Latviešu leģiona atceres dienu. Dienu, kad bijušie leģionāri kopā ar tuviniekiem pieminēja kritušos, bez vēsts pazudušos, gūstā kritušos un soda nometnēs ieslodzītos cīņu biedrus.
Vakcinācijas birojs kalpo kā zibens novedējs – tā vai mazliet citādi formulējumā veselības ministrs Daniels Pavļuts diezgan bieži komentē mediju pārstāvju jautājumus par struktūrvienības atlaišanu. Tagad nolemts to reorganizēt, lai tā būtu «tuvāk» nozarei. Tie bijuši komunikācijas misēkļi, kas kavē vakcinācijas norisi, tomēr vai esam gatavi to darīt masveidā?
Bieži ziemeļu kaimiņus pieminam kā labo piemēru: skat, kādas igauņiem algas, bērnu pabalsti un paskat, kā viņi attīstās. Taču šobrīd viņi seko mūsu piemēram – «slēdz visu iespējamo». Kamēr Latvijā ir vērojams samazinājums saslimstībā ar Covid-19, tikmēr Igaunijā ir straujš pieaugums.
Latvija arī vakcinēšanas tempos patlaban mums jau pierastajā vietā starp pārējām Eiropas Savienības valstīm.
Ilgu laiku neviens neko nerunāja par Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, kas notiek jau kopš 1960. gada un Covid pandēmijas ierobežojumu dēļ no 2020. gada tika pārcelti uz šīgada vasaru.
Pagājušajā nedēļā deviņdesmito dzimšanas dienu atzīmēja cilvēks, kuram Latvijas valsts var lielā mērā pateikties par savu atjaunoto neatkarību, lai arī pats šis cilvēks nedz Latvijai, nedz vēl kādai citai no kādreizējās PSRS republikām nekādu neatkarību piešķirt negrasījās. Runa, protams, ir par PSRS KP CK pēdējo ģenerālsekretāru Mihailu Gorbačovu.
Daudzdzīvokļu nami Valmierā ir būvēti tajā laikā, kad vienas mājas pagalmā parasti atradās dažas automašīnas, līdz ar to visiem pietika vietas.
Iepriekšējā nedēļā starp ziņām par slimībām un valdības ministru sacensībām deķīšu stīvēšanā viņiem vien zināmu interešu virzienā pavīdēja arī šķipsniņa informācijas, kuras dēļ, kā man teica paziņas, bijis vērts televizoru ieslēgt.
Nu, rau, arī pie mums tomēr kaut kas notiek uz labu! Tā, medijos padzirdot prieka pilno vēsti par kosmētikas ražotāja zīmola «Dzintars» atdzimšanu un lasot izdevniecības «Santa» 3. marta žurnālā «Ieva» publicēto optimisma pilno interviju ar uzņēmuma jauno vadītāju Anastasiju Udalovu, droši vien iesaucās ne viens vien «Dzintara» produkcijas īstenais fans.
Līdzšinējā valsts komunikācijas stratēģija par pandēmiju esot sevi izsmēlusi, šonedēļ paziņoja Ministru prezidenta pārstāve. Tulkojot latviski: valdība vairs nezina, kā tai runāt ar tautu. Iespējams, ne tikai par kovidvīrusu.
Lai kādi pretpasākumi būtu pieņemti, kovids joprojām brīvdienas nav paņēmis. Nedaudz – tikai procentuāli no pārbaudītajiem, bet ne kvantitātē – piebremzējis Latvijā, toties kaimiņvalstī šobrīd dušī igauņus ne pa jokam, un tad jau tepat blakus pie Valkas un Ainažiem vien ir. Protams, tagad būtiski samazinājušies pārrobežu kontakti, taču Covid-19 vīruss ir ļoti viltīgs un var pielavīties negaidīts no jebkuras puses!
Kā nule savā redaktora slejā uzsvēris Dienas Biznesa jaunais galvenais redaktors Romāns Meļņiks, «ja ir problēma uzņēmējiem (ne kādam vienam, bet daudziem), tad tā ir problēma valstij.
Ja cilvēkam ir salauzta roka, tad viņš iet pie ārsta, veic rehabilitāciju. Diezgan loģiski. Tomēr, ja cilvēks iekšēji jūtas slikti, netiek galā ar savām emocijām un vēršas pēc palīdzības pie atbilstoša speciālista, bieži nākas saskarties ar līdzcilvēku neizpratni, pat nosodījumu.
Latvijā, tieši tāpat kā visās pārējās Eiropas Savienības (ES) valstīs, šobrīd ir izveidojusies situācija, kad vienlaikus ir gan radīta nepieciešamā struktūra, lai vakcinētu iedzīvotājus pret Covid-19, gan pastāv gana liela vēlme vakcinēties. Galvenā problēma tikmēr ir vakcīnu piegādes.
Ko tur liegties, tāpat skaidrs, ka lielākā daļa cilvēku ir noguruši no pandēmijas, no ierobežojumiem. Cilvēku komentārus par kovidlaiku bieži dzirdu veikalā, piemēram, aizvakar kāda kundze jautāja pārdevējai: «Kad šis murgs beigsies?» Pārdevēja raustīja plecus un atteica: «Nezinu, kad, bet dod, Dieviņ, mums visiem izturību!» Aizdomājos, ko tad es atbildētu kundzei...
Pirmdienas rītā, pārrunājot nedēļas nogales sporta notikumus, kolēģis Guntis bija norūpējies par mūsu peldētāju startiem, jo aizvadītajās Latvian Open sacensībās Ķīpsalas baseinā labākus rezultātus par Latvijas izlases dalībniekiem sasniedza Baltkrievijas un Igaunijas sportisti – vai tad viņiem kas citādāks nekā mūsējiem?
Facebook ir tāda grupa «Māja meklē cilvēku», līdz šim tur ir bijuši visdažādākie piedāvājumi no visas Latvijas. Mājas gan pilnīgi jaunas uzceltas, gan jau teju sagruvušas. Tomēr manu uzmanību pievērsa viens piedāvājums Mazsalacas pusē.
Nokļūšana «tai pašā kamerā, kur pirms 14 gadiem» (delfi.lv) nav gals, pat pieturpunkts Aivara Lemberga un viņa apkarotāju cīņā. Kļūs arvien interesantāk – varbūt tik ļoti, ka izmisīgi gribēsies dzīvot garlaicīgos laikos.
Gribu izteikt savas domas par 24. februāra Liesmā publicēto viedokli Bezatbildīgi vai maksimāli atbildīgi?, kurā izteikta kritika par CSDD rīkotajām drošas braukšanas dienām.