Viedokļi

Nu jau esam pieraduši, ka teju vai ik dienu pa kādam politiķim pamanās iekulties skaļākā vai klusākā skandālā, dodot vielu pārsvarā bezjēdzīgiem viedokļu līderu spriedelējumiem par godaprātu, ētiku un dubulto morāli. It kā paši būtu kristālskaidri vai vismaz balti un pūkaini. Pirms kādu karināt pie lielā zvana, vajadzētu atcerēties, ka politiķis ir tāds pats mirstīgais ar saviem niķiem, stiķiem un vājībām, tikai kā publiskai personai tam uzkrauts daudz lielāks atbildības slogs, padarot viņu daudz neaizsargātāku un ievainojamāku. Un šajā kontekstā daudz taisnīgāk būtu runāt nevis par amatpersonu, bet par sabiedrības dubulto morāli.

Pirms svētkiem tik daudz sanāca rakstīt par stipriem cilvēkiem,  labu domu domātājiem un labu darbu darītājiem. Priekšā advente, Ziemassvētki, un atkal cilvēkos gribēsies meklēt gaišumu. Tumšs laiks, kas tūlīt tiks ietīts vismaz mākslīgās gaismiņās, un cilvēkos modīsies domas par iespējamām pārmaiņām, ja ne šodien vai rīt, tad nākamajā gadā. Galu galā decembris vienmēr ir tas atskaites slieksnis, kad gribas cerēt, ka viss reiz mainīsies uz labu. Pats mainīsies, un tad arī viss pārējais. Taču, ja vakar man bija lepnums par cilvēkiem un valsti, tad šodien salasījos par tiem, kas liek tikai kaunēties un nesaprast: kā visa šī draza iespējama Latvijā? Cilvēki, vēlot iepriekšējās Saeimas, gribēja dzīvot sakārtotā, tiesiskā valstī, kur tiešām būtu tas viens likums un viena taisnība visiem. Naivi, vai ne?

Gulta žēli iečīkstējās, un vīrs pielika kājas pie vēsajiem grīdas dēļiem. Rīts tikko svīda un vāri izgaismoja priekšmetu aprises. Zvejas diena. Desmitiem gadu kalpojušais tīkls rūpīgi bija satīts uz žuburiem, noplukušie pludiņi augšā, svina bumbas apakšā. Liekača salāpītais tēls glabāja senus zvejnieku stāstus, zvejnieku lielmanību un ikdienas traģēdiju raupjās rētas. Noglaudījis gulošā dēlēna nepakļāvīgo matu ērkuli, vīrs noteica: guli, vēl agrs! Uzāvis garos zābakus, laika zoba nesaudzēto jaku un uzmetis kapuci, zvejnieks atspieda piebriedušās durvis. Aiz durvīm rudens vējš iespļāva sejā sīka lietus šalti. Vīrs aplaizīja lūpas un nodomāja: pāries, nu vismaz vajadzētu pāriet, kā  nepārliecinoši ziņoja zvejnieka pieredze.

Rīt kārtējā jubileja Latvijas valstij, un mūsu galvenie vīri un sievas kāps tribīnēs un teiks skaļus vārdus: solīs, pārliecinās, jā, vajadzības gadījumā arī biedēs. Lielīsies ar citu padarīto, atrunāsies ar objektīviem apstākļiem par savu neprasmi, negribēšanu, divkosību... Kā jau pie mums ierasts.

Līdzīgi kā daudzās citās Eiropas valstīs, arī Latvijā ASV republikāņu nestandarta kandidāta Donalda Trampa ievēlēšana par Savienoto Valstu nākamo prezidentu ir radījusi paniskus noskaņojumus politiskās elites vidū. Gandrīz visiem šķiet, ka Trampa ievēlēšana nozīmē, tautas valodā izsakoties, ziepes, tikai nevienam nav īsti skaidrs, kādas.

Savu vectēvu, mammas tēvu Frici Upesleju neesmu redzējusi. Viņš jau sen atdusas dzimtas kapos «Čāpātājos» Saldū, kur 11. novembrī — Lāčplēša dienā — svecīti viņam aizdedz mana māsīca. Man, dzīvojot Latvijas otrā pusē, nekas cits neatliek, kā šajā dienā iedegt sveci logā vai arī Valmieras Pilsētas kapos pie baltajiem krustiem.

It kā vajadzētu pieturēties pie sena ieteikuma: par aizgājējiem teikt tikai labus vārdus vai vispār neteikt neko. Taču Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieks Jaroslavs Streļčenoks pēc piecgades šajā amatā no tā aizies vēl tikai pēc pāris dienām, 17. novembrī. Cerību, ka viņš tajā tomēr varētu palikt, reāli pat nav, tāpat cerības, ka šajā postenī vēl varētu atgriezties kaut kad nākotnē, vien teorētiskas. Arī Streļčenoks taču bija viens no 10 kandidātiem, kuri cerēja uz KNAB vadītāja posteni un kuru visu kandidatūras konkursa komisija, atradusi katram kādu neatbilstību, nepalaida pat tālāk uz konkursa otro kārtu.

Ne reizi vien gadās novērot, kā pircēji rokas pa augļu stendiem, meklējot gatavāku vai mazāk gatavu, izskatā glītāku, nebojātu vai citādi pievilcīgāku mandarīnu, hurmu, vīnogu ķekaru vai  bumbieri. Tiesa, lai arī augļu izskats apmierinās, to kvalitāte, mērojot ceļu uz Latviju un izejot caur noliktavām un pēc apstrādes ar dažādām vielām, kas pagarina šo dabas velšu derīguma termiņu, tik un tā ir apšaubāma. Pie tam, jau atrodoties veikala plauktā, augļi pēc to vairākkārtējās apčamdīšanas ar, maigi izsakoties, ne vienmēr tīrām rokām diemžēl iegūst arī pievienoto vērtību.

Mūsu ziemeļu kaimiņu parlaments uzskatāmi pierāda, ka zirgošanās par «bremzēm» ēstipoisiem ir melīga impēriskās propagandas klišeja: valdības krīze tur norit, atvainojos par prastību, mērkaķa ātrumā.

Polittehnoloģiju bukmeikeri šogad aplauzušies divas reizes. Tā viņi neticēja, ka Lielbritānijā referendumā varētu uzvarēt Brexit piekritēji, tā viņi šorīt ar apmulsumu sejās bija spiesti uzņemt ziņu, ka ASV prezidenta vēlēšanās uzvarējis republikānis Donalds Tramps, nevis līdz tam it kā nelielu pārsvaru gandrīz visās iespējamajās aptaujās un pat dažādu dzīvnieku — pareģu izrādēs rādošā demokrātu partijas kandidāte Hilarija Klintone.

«ASV vēlētāji ir nobalsojuši par radikālām pārmaiņām, paužot neapmierinātību ar esošo politiku. Šāds sentiments nav svešs arī Eiropā un Latvijā. Mums jāsaprot, ka ASV, iespējams, vairs nebūs tāda kā līdz šim. Vienlaikus jaunievēlētā prezidenta pirmā runa liecina, ka tomēr amats varētu pārņemt Trampu, nevis Tramps amatu.

Kāpēc esmu ieinteresēts ASV prezidenta vēlēšanās? Tāpēc, ka tā ir lielvara, kas neapšaubāmi kontrolē politiskos un ekonomiskos procesus lielākajā pasaules daļā. Arī Latvijā. Mēs esam brīvprātīgi ASV vasaļi apmaiņā pret militārās drošības garantijām, lai tiktu pasargāti no absolūti neprognozējama un bīstama kaimiņa austrumos. Par to mēs maksājam — atbalstām ASV ģeopolitiskās, ekonomiskās intereses, demonstrējam lojalitāti viņu vērtībām un integrējam tās savā kultūrtelpā.  Daudz par daudz, bet tā jau ir pašu lokanā mugurkaula vaina. Viņu intereses un vērtības bieži vien ir pretējas mūsējām, un mēs tās norijam kā rūgtas zāles, kas šķietami nepieciešamas, lai amerikāņu armija trauksmes gadījumā nāktu mūs sargāt. Teiksim tieši — mēs izvēlējāmies rāpot, lai nebūtu beigti, un laikam tā ir pareiza izvēle, jo no rāpus stāvokļa vienmēr pastāv iespēja piecelties, bet, ja esi beigts, tad: āmen!

Nezinu, vai šobrīd ir jēga par to runāt, bet izteikšu savu viedokli par skolas formām Valmierā. Neuzskatu, ka formu vienīgais uzdevums ir padarīt bērnus vienlīdzīgus vai attīstīt viņos ērtības sajūtu. Tāpat negribētu piekrist, ka formas visiem obligāti jāvalkā ikdienā, ja tās mazajam cilvēkam nepalīdz sevi izcelt. Uzskatu, ka apģērbs jeb materiāls, bez kura nu nekur, arī veido mūsu identitāti, mūsu domas pašiem par sevi. Caur apģērbu, tāpat kā caur spēju sevi kopt, izveidot savu frizūru, redzam atgriezenisko saiti — kas mēs esam citu acīs, ko varam panākt. Te nerunāju par pārspīlējumiem, taču šī saite ir jāveido. Ja prasmei izvēlēties sev apģērbu tiek piegriezta maza vērība, un, valkājot skolas formas arī ikdienā, tam nav daudz laika (pēc mācību stundām skolēns iet arī uz pulciņiem, kur tad pārģērbsies), tas gandrīz nav iespējams.

Iepriekšējās nedēļas nogalē Rīgā notika 16+1 sadarbības formāta valstu vadītāju sanāksme. 16+1 — tas ir tāds formāts, kur ar vieninieku tiek apzīmēta Ķīna, bet ar skaitli 16 — Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis, kuras piedalās skaistumkonkursā par iespējām kaut ko nopārdot Ķīnas valstij vai tās lielajām korporācijām. Tiesa, skaistumkonkurss ir tāds visai savdabīgs, jo, lai arī minētais sadarbības formāts pastāv jau četrus gadus, ķīnieši tā īsti nevar neko nopirkt, jo austrumeiropieši nav spējīgi tā īsti kaut ko pārdot.

Sarkanbaltsarkanās lentītes atkal ir pie mūsu ikdienas apģērba. Mēs šoreiz pa pavisam baltām ārēm ejam pretim Latvijas dzimšanas dienai. Sniegs patriotu nedēļā sen nav snidzis, taču apņemšanās izdarīt ko labu ne tikai Ziemassvētku laikā, bet arī valsts svētku mēnesī bijusi vienmēr. Patriotisms ir savas valsts mīlestība. Mīlestība ir atbildība, labi darbi un jūtas. Nupat kādā sarunā man jauna sieviete, kura vairākus gadus nodzīvojusi ārzemēs, teica: zini, tik tiešām ceriņi tur tā nesmaržo kā Latvijā!  Un viņa nesen atgriezās mājās. Uz palikšanu. Bez tā, kuru mīli, ir vienkārši grūti dzīvot, viņa teica nevis par savējiem, mīļajiem, bet par Latviju.

Nevalstiskās organizācijas un uzņēmēji Latvijā ceļ trauksmi — uz darba devēju un darbinieku rēķina valdība īsteno sociālus eksperimentus, kas veicinās iedzīvotāju izceļošanu no valsts un vispārēju tiesisko nihilismu.

Varētu domāt, ka tikai pasakās vai tālā vēsturē dzīvo stāsts par dižu celtņu būvēšanu: to, ko apņēmīgi ļaudis pa dienu augšā slējuši, kāds nelabais vai pat pats velns pa nakti nojaucis. Tā turpinājies, kamēr dižbūvētāji nav  sapratuši, ka ir  kaut kas jāupurē, lai nelabais vairs celtnei netuvotos.

«Mums vairāk jāuzrunā pilsoņi, bet diemžēl to sasniegt ir ļoti grūti, jo nemaz nav tik daudz to, kuri interesētos par nacionālo politiku, — tikai tajā brīdī, kad tā tieši ietekmē maka saturu, veselību vai bērnu izglītību, bet caurmērā lielie jautājumi ir pilnīgi abstrakti. Piemēram, sankcijas. Latvijā lielākajai daļai cilvēku sankcijas liekas nepareizas, taču to būtība ir pilnīgi pretēja, jo statistika parāda, ka sankcijas darbojas un arvien pamatīgāk. Un, ja mēs uzskatām drošību par mūsu vissvarīgāko jautājumu, un to parāda aptaujas, sankcijas ir ļoti cieši saistītas ar drošību un attiecīgi valsts aizvešanu pie normālu sarunu galda. To ir parādījušas sankcijas piecpadsmit vai pat septiņpadsmit gadu garumā pret Irānu, kurai beidzot bija jāsēžas pie šī sarunu galda. Bez tā nekad nebūtu apturēti kodolreaktori un daudz kas cits, tā ka sankcijām ir vajadzīga pacietība.

«... Bet cik šie notikumi prasīja no cilvēkiem, kas tos piedzīvoja? Tas ir pats mazākais, ko varu darīt, — iedarbināt savu iztēli tik tālu, lai šos notikumus spētu izdzīvot filmā,» Mājas Viesa žurnālistei intervijā saka Jaunā Rīgas teātra aktrise Baiba Broka, atbildot uz jautājumu, cik viņai būtiski bijis piedalīties filmā Melānijas hronika. Un akcentē būtisko: «Mēs dzīvojam ārkārtīgi sarežģītā laikā, kritiskā situācijā. Tālab gribu sev un citiem atgādināt, ka mums vajag būt pateicīgiem un ļoti novērtēt to, kas ar mums ir noticis — mums ir sava valsts, esam atguvuši neatkarību. Ja par šīm vērtībām daudz runā, tās var nonivelēt.

Par to «Liesmai» stāsta pieredzējušais aitkopis, šķirnes saimniecības SIA «Ances» īpašnieks un biedrības «Latvijas Aitu audzētāju asociācija» biedrs KASPARS KĻAVIŅŠ.