Valdis Jēgers, «Valmieras Namsaimnieka» valdes priekšsēdētājs
Par ūdeni un skaitītājiem: ir pieņemts lēmums, ka starp pievada skaitītāju un dzīvokļu skaitītājiem starpība jāsamaksā tiem, kas vai nu nav nodevuši rādītājus, vai kuru skaitītāji nav laikus pārbaudīti un nav kārtībā. Cilvēkiem pašiem ir jāseko līdzi, kas notiek ar viņu skaitītājiem, un jāpārbauda, vai plombas ir kārtībā un uz tiem nejauši nav nokrituši kādi magnēti.
Pēdējo gadu notikumi kā Eiropā, tā pasaulē kopumā — ekonomiskā krīze, bēgļu straumes, terorisms, mantiskās nevienlīdzības pieaugums daudzās pasaules valstīs un virkne citu negatīvu parādību — ir noveduši pie jūtama vairāk vai mazāk radikālu politisko spēku popularitātes pieauguma.
Picērija Čili Pica, manuprāt, ir viena no demokrātiskākajām ēstuvēm Valmierā. To novērtējušas daudzas ģimenes, gan brīvdienās, gan ikdienā tur iegriežoties kopā ar bērniem. Kamēr jāpagaida pasūtītais ēdiens, mazie apmeklētāji viņiem speciāli iekārtotajā stūrītī var pazīmēt vai, nelielajā garderobītē pārģērbjoties, pārtapt kādā tēlā. Bērniem picērijas apmeklējums ir kā mazi svētki, vecākiem iespēja kopā ar dēliņiem un meitiņām atpūsties.
Radikālie islāmisti savu ir panākuši. Eiropas acīs var redzēt bailes, nesapratni, neuzticēšanos, nedrošību, dusmas un jautājumu. Jautājumu: vai tas viss tiešām notiek ar mums? Par ko? Eiropas deklarētās humānās vērtības ir bezspēcīgas pret karojošā islāma doktrīnu. Demokrātijas visatļautības galējās formas, mīkstmiesīgā tolerance, samiernieciskums un cilvēku tiesības bez atbildības sadursmē ar reliģisku fanātismu zaudē vienos vārtos. Politkorektā murmulēšana Eiropas Savienības publiskajā telpā, politiķu neizlēmība un bezdarbība, nevēlēšanās atzīt kļūdas un labot tās ir novedušas pie kara. Tas nav pēkšņs uzbrukums, karu Islāma valsts pieteica jau sen, tikai mēs Eiropā to neuzņēmām nopietni.
Lieldienu stāsts nav garīdznieku runāšana no kanceles, tas ir Dieva stāsts.
Vakar Eiropa piedzīvoja kārtējo radikālo islāmistu uzbrukumu — šoreiz terora akti notika pašā apvienotās Eiropas sirdī — Briselē. Nu jau diemžēl regulārais terors parasti tiek skaidrots ar teroristu pretdarbību cīņai pret terorismu, tomēr uzbrukumu saknes lielā mērā ir meklējamas arī citur.
Pa ceļam uz orķestru skati Ogrē un no tās, laiku īsinot, atmiņā cilājām senus un ne tik senus notikumus, atceroties arī estrādes un vokāli instrumentālo ansambļu tarifikācijas skates, kurās visai nopietna žūrija vērtēja, vai attiecīgā muzikantu brigāde tiesīga uzstāties visas republikas vai sava rajona teritorijā, vai tikai vietējā kluba apmeklētājiem. Gadījās, ka spriedums bija bargs un nepielūdzams — vēl gadiņu jāpaslīpē meistarība mēģinājumos. Protams, paši dalībnieki bieži vien par savu instrumenta spēles māku un dziedāšanu bija krietni augstākās domās nekā vērtētāji, taču neatceros, kad kāds būtu centies vēlreiz pierādīt savu varēšanu iegūt augstāku kategoriju citai — taisnīgākai — žūrijai kaimiņu rajona skatēs.
Vēl gan nav zināmas visas detaļas par iepriekšējā nedēļā Briselē notikušo samitu, kurā Eiropas Savienības valstu līderi ir panākuši vienošanos ar Turciju, lai tā ES palīdz risināt bēgļu krīzi. Nav arī ziņu, vai šo pasākumu ievadīja Eiropas Savienības himna, Bēthovena komponētā «Oda priekam». To gan nu bieži atskaņo bez Fridriha Šillera vārdiem, jo laikā, kad daudzas ES valstis burtiski «kratās vaļā» no bēgļiem — kara nelaimēs ierautiem cilvēkiem, nav godīgi dziedāt: «Visi ļaudis brāļi būs.../ Visiem labiem, visiem ļauniem/ Rozēm kaisīts prieka ceļš.../ Cietu gribu lielās bēdās,/ Palīdzību cietējiem,/ Zvēresti lai mūžam spēkā,/ Taisnīgums pret visiem viens!»
Tāda nu ir mūsu politiķu daba — nemainīties. Sevišķi spilgts apliecinājums tam ir aktīvā darbošanās izglītības reformas ieviešanā. Mainās ministri, solījumi dzīvi, bet vezums nekust ne no vietas. Kārtējais ministrs nāk ar savu uzstādījumu, piemēram, vispirms izskan paziņojums, ka reformas sakarā tiks likvidēts konkrēts skaits mazo skolu un daudzi skolotāji, visdrīzāk tie, kam tuvojas pensijas vecums, zaudēs darbu. Protams, ir satraukums. Pēc maza brītiņa jauna ziņa — atgriešanās pie izdienas pensijām. Kam bija vajadzīga jauna spriedze, vai tad nebija zināms, ka top lēmums par izdienas pensijām?
Cukura diabēts nozīmē, ka dzīvnieka organismā ir paaugstināts cukura līmenis. Diemžēl jāsaka, ka to cilvēki pamana tikai tad, kad tas ir visai augsts. Diabetes mellitus ir endokrīna slimība, kuras obligātais patoģenētiskais faktors ir relatīvs vai absolūts insulīna deficīts.
Nacionālās apvienības politiķiem aizvadītā leģionāru atceres diena sagādāja mieles — nākas apzināties, ka ikgadējais pasākums, ko uzskata gluži vai par partijas publicitātes monopolu, draud viņiem «izslīdēt no rokām». Arvien uzstājīgāki kļūst sīki radikāļu grupējumi un šaubīgi ārzemju «viesi» — lūgti un nelūgti.
IRĒNA ZELČA konkursā Lai skan! ne tikai diriģēja Valmieras Mūzikas skolas kori SolLaRe, bet arī klausījās pārējo dalībnieku sniegumu.
Vēsturnieki saka: bijušie leģionāri un it sevišķi viņu priekšniecība teikusi, ka esot cīnījušies pret boļševikiem, pret PSRS, nevis kā šodienas politikāņi saka: pret krieviem un Krieviju. Kurzemes katlā bija viena no abām leģionāru divīzijām — 19., un tā bija kāda 20. — 30. daļa no visa ielenktā Vācijas armijas grupējuma. Leģionāri padevās gūstā kopā ar pārējām Vācijas karaspēka daļām. Protams, leģionāri un vācu kareivji centās izvairīties no gūsta un bēguļoja pa mežiem.
Vakar trāpījās interesanta lasāmviela — laikrakstā Dienas Bizness publicētais Baltijas lielāko uzņēmumu pirmais simtnieks, ņemot vērā to neto apgrozījumu 2014. gadā. Protams, gribētos šo statistiku par vienu gadu svaigāku, taču par to laikam varam vien sapņot — statistikas veidotāju aparāts laikam vienlīdz smagnēji (cerams, ka te atkal neesam vienīgais akmens pie triju Baltijas valstu jostas) strādā i Latvijā, i Lietuvā, i Igaunijā. Tāpēc jāiztiek ar to, kas ir.
Kā zināms, Latvijā piena un cūkkopības nozare turpina saskarties ar nopietnām tirgus problēmām. Rezultātā piena iepirkuma cena, salīdzinot 2016. gada janvāri ar 2014. gada jūliju, ir samazinājusies par 26%, bet cūkgaļas iepirkuma cena par 20%.
Viena no populārākajām tēmām kā Latvijas, tā pasaules presē pašlaik ir Latvijā ražotais, vēl PSRS laika posmā izgudrotais medikaments mildronāts un tā sastāvā esošā aktīvā viela meldonijs, kuru Pasaules Antidopinga aģentūra (WADA), sākot ar šo gadu, iekļāvusi sportistiem aizliegto vielu jeb dopinga sarakstā.
Pat ienaidnieki apglabā savu pretinieku karavīrus. Karavīra kaps ir svētvieta. Nāve nešķiro, nāves priekšā visi vienādi — sāpju un dzīvotgribas pārņemti. Vienu karavīru atdusas vietas rotā pieminekļi un granīta apmales, citus smilgas un uzraksts «Nezināms». Nezināms kareivis ir tikai apbedītājam, citiem viņš ir dēls, tēvs, brālis vai līgavainis. Cik latviešu karavīru atdusas vietu ir bez vārda, uzvārda un dzimšanas gada? Tūkstošiem.
Netīšām ieskatījos Latvijas Nacionālajā attīstības plānā 2014. – 2020. gadam, kas definēts kā «sabiedriskais līgums» starp valsti un sabiedrību, kā konceptuālais dokuments, kas nosaka uz cilvēku centrētu Latvijas izaugsmes modeli. Tā kā valsts iedzīvotāju veselības aprūpe, viens no cilvēkiem nepieciešamākajiem pakalpojumiem, nonākusi krīzes situācijā, uzmanību pievērsu attiecīgajai Nacionālā attīstības plāna sadaļai. Lūk, rīcības virzienā ar nosaukumu «Vesels un darbspējīgs cilvēks» uzburta 2020. gada vīzija: «... ir uzlabota veselības aprūpes pieejamība. Pastiprinās ģimenes ārstu loma slimību profilaksē un uzraudzībā. Ģimenes ārsts palīdz rūpēties par veselīgu dzīvesveida paradumu nostiprināšanos, uzlabo veselību un nodrošina savlaicīgu diagnostiku un ārstēšanas uzsākšanu. Ir labi attīstīts ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu tīkls, kas strādā ciešā sadarbībā ar ģimenes ārstiem. Neatliekamā medicīniskā palīdzība ir pieejama visiem un savlaicīgi.
Dažas pāri robežai uz Krievijas pusi brīvi palaistas Vācijā vai citur zagtas automašīnas, no tās puses it kā nepamanīti Latvijā ievestie cigarešu tūkstoši tāds sīkums vien rēgojas salīdzinājumā ar vairāk nekā 1,7 miljonu eiro PVN izkrāpšanu. To, kā nu kļuvis zināms, organizējusi kāda ļoti zinoša VID darbiniece. Vienkāršu ļaužu uzskatos negodīgie muitnieki vai robežsargi vien mēģinājuši uztaisīt savu biznesiņu, godīgajiem nodokļu maksātājiem acīmredzamu skādi nesagādājot. Bet gudrā Agnese kompānijā ar četrām ieinteresētām personām pastiepusi roku pēc naudas, kas jau bija iekrājusies valsts budžetā. Tādēļ Agneses nodarījums ir pārāk nesmuks gan pret pensionāru mazajām pensijām, gan finansējumu medicīnai, skolotāju algām.
Darbs, māja, bērnudārzs, pa starpai veikals — tas ir dzīvošanas modelis, kuram piekrīt mazu bērnu mammas. Viņas lasa gudru speciālistu teikto: neaizmirstiet par sevi, atvēliet laiku sev, un nereti spriež: cik tai padomdevējai pašai ir bērnu? Ko dara viņas vīrs? Kāda ir tā atbalsta komanda — māsas, brāļi, omes, opji, aukles, kas ir blakus, lai laikā, kamēr bērns ir vēl pirmsskolas vecumā, mamma varētu būt tur, kur ir viņas intereses? Sakāt, laika plānošana...