Latvija strauji tuvojas brīdim, kad Saeimai nāksies izraudzīties augstāko amatpersonu, kura nākamos četrus gadus reprezentēs mūsu valsti starptautiskajā arēnā, kā arī centīsies uzstāties par šķīrējtiesnesi iekšpolitiskajos strīdos — Valsts prezidentu. Un kā vienmēr šādos gadījumos, nākamā Valsts prezidenta vārdu patlaban nezina pat absolūts vairākums Saeimas deputātu.
Neesmu nu gluži blondīne, bet nupat tāda sajutos. Zināju, ka no šī gada stājas spēkā elektroniskās darba (nodokļu) grāmatiņas, kas it kā cilvēkiem atvieglo pakalpojumu pieejamību, un es ar to «pieejamību» saskāros pilnā mērā. Man piezvanīja no Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras, ka es neesmu «ieklikojusi» savu nodokļu grāmatiņu Valsts ieņēmumu dienestā, par ko paši soci janvārī man neteica. Kad no darba izstājos un tur reģistrējos arī kā oficiāla bezdarbniece, man teica, lai paturot šo grāmatiņu kā suvenīru, jo tagad viss esot elektroniski.
Esmu dzirdējis atziņu, ka vēsture nav notikumu patiess atspoguļojums, bet ir ļoti subjektīva, jo bieži visu koriģē un jau kā patiesību pārraksta tie, kas visilgāk nodzīvo, vai arī notikumus traktē atbilstoši darba devēju politiskajām vajadzībām.
Runa būs par veselības aprūpes sistēmu un tās pakalpojumiem. Par sistēmu un cilvēku, kurš ne jau prieka pēc ver kādas ambulances, slimnīcas, ģimenes ārsta prakses vai zobārstniecības kabineta durvis. Labprātāk viņš negribētu to ārstu satikt, to izmeklējumu veikt, bet slimajam nākas pa tām durvīm ieiet, lai risinātu veselības ligu, kas radusies. Ne mazāk svarīgi pa durvīm iznākt uzklausītam, veselākam un, piedodiet, neapcirptam. Ir aitas, ir cirpēji nozīmē.
Lai uz to atbildētu, salīdzinu visus bijušos un esošos Latvijas Republikas Valsts prezidentus. Ar nožēlu secinu, ka mani pārliecinoši uzrunā tikai viens — Kārlis Ulmanis. Neskatoties uz dažādi noskaņoto kritiķu piedāvātajiem viņa personību noniecinošajiem argumentiem un uz aizdomu pamata radušamies nepierādītajiem nomelnojumiem.
Lai kā negribētos sarūgtināt līdzpilsoņu ticību paaudžu paaudzēs koptajam latviskajam darba tikumam, tomēr jāatzīst, ka latvietis ir tāds dīvains radījums, kas nespēj vienaldzīgi pieņemt citu izlēmību vai savādāku domāšanu.
Neizbēgama rutīnas pieskaņa ir sadzirdama ziņā par to, ka Drošības policija uzsāk kārtējo — šķiet, septīto vai jau pat astoto pēc skaita — kriminālprocesu par iespējamu balsu pirkšanu 12. Saeimas vēlēšanās. Par to vairs nebrīnāmies, nešausmināmies, nekaunamies.
Šogad vien Āfrikas cūku mēris Latvijā konstatēts 72 mežacūkām 10 novados un 20 šo novadu pagastos. Limbažu novada Umurgas pagasta mežu masīvā nesen piecām atrastajām mežacūkām saņemto laboratorisko analīžu rezultāti apstiprina ĀCM vīrusu. Līdz šim šis vīruss mežacūkām Umurgas pagastā nebija konstatēts. Šī ziņa nepārprotami liecina, ka ĀCM izplatība nebūt nemazinās, bet arvien turpinās un iet tālāk. Tas attiecināms arī uz vairākiem mūsu puses novadiem un pagastiem. Teritorijā no Valmieras līdz Valkai faktiski katru otro dienu atrod pa mežacūkai ar ĀCM vīrusu. Ļoti aktuāli tas pašlaik ir arī Burtnieku novadā.
Otrdien garajā TV intervijā, vaicāts par savu attieksmi pret termiņuzturēšanās atļauju Latvijā tirgošanu ārzemniekiem, viens no sakarīgākajiem mūsu valsts prātiem reālā uzņēmējdarbībā, pavisam nesen vēl lielā daudznozaru holdinga UPB valdes priekšsēdētājs Uldis Pīlēns, izteicās pozitīvi. Ar piebildi, ka šos ieguldījumus Latvijā no ārzemniekiem (galvenokārt, protams, tas attiecas uz Krievijas pilsoņiem, kuri savā ziņā kļuvuši par savas ambiciozās ģeržavas ķīlniekiem) vajadzētu obligāti novirzīt uz lauku rajoniem. Liepājniekam liela taisnība, jo lauvas tiesa uzņēmumu kapitālā ieguldīto ārvalstu investīciju, kā liecina Lursoft apkopotā statistika, nonākušas galvaspilsētā — tur pērn sastūķēti gandrīz 568 miljoni eiro. Tādas nelielas porcijas — ap 28 un 11 miljoniem eiro — attiecīgi tikušas Babītes novadam un Jelgavas pilsētai, vēl pa 9 miljoniem ar astītēm Dobeles novadā un Siguldas novadā, pārējās vietās valstī nekā tik nopietna, lai par to varētu gavilēt ārpus konkrētā uzņēmuma.
Arvien liekas, ka no teiciena «Cilvēks mācās no savām kļūdām» kilometriem tālu stāv lielākā daļa mūsu tautas. It kā pieredzējām situāciju, kurā nonācām pēc neadekvātas dzīvošanas pāri saviem līdzekļiem, bet nē — jau ceļoties uz kājām, ar mīļās valsts bezrūpību visā nu atkal slīkstam jau tik zināmajā purvā.
Veselības ministram Guntim Belēvičam, esot reģionālajā darba vizītē Vidzemē, visvairāk tika taujāts par to, kā pašlaik un, domājot par nākotni, ne tikai pilsētās, bet arī novados un pagastos nodrošinās pacientiem pieejamu primāro veselības aprūpi.
Tuvojoties 16. martam — leģionāru pieminēšanas dienai, kārtējo reizi raisās diskusijas par gājienu pie Brīvības pieminekļa. Visi argumenti par un pret tiek uzskaitīti jau sazin cik gadus pēc kārtas, tamdēļ tāpat ir skaidrs, ka oficiālā vara 16. martā ieslēgs plati «Eiropa mūs nesapratīs», savukārt patriotiskāk (vai nacionālistiskāk, kā nu kuram labāk tīk) noskaņoto sabiedrības daļu pārstāvošie politiķi nosauks varas nostāju par sejas pietuvināšanu Eiropas vietai, kur mugura zaudē savu cēlo nosaukumu, un dosies gājienā, lai ar kādām sankcijām viņiem arī tiktu draudēts. It īpaši tādēļ, ka draudi nav uztverami nopietni, jo draudēt ir kas viens, kamēr reāli vērsties pret politiķiem, kurus atbalsta ievērojama daļa sabiedrības, — pavisam kas cits.
Nesen lasīju kādu aptauju, kurā jaunieši, vidusskolēni joprojām bija atbildējuši, ka, izdarot savu nākotnes profesijas izvēli, raudzīsies tās augstskolas virzienā, kur iegūt jurista, sabiedrisko attiecību speciālista, informācijas tehnoloģiju speciālista izglītību. Jaunieši neieklausās, kuras profesijas ir pieprasītākas darba tirgū. Jo tā vien šķiet, ka iepriekšminētajās jomās ir jauno speciālistu pārprodukcija, un dilemma ir tāda: ja neesi labāks par labu, tad ir maz izredžu krāt visur tik prasīto darba pieredzi, sadarbojoties ar profesijā rūdītajiem.
Profesionālajā izglītībā savulaik valstī bija 85 skolas, tagad ir 32. Jārēķina gan arī apvienošanas procesi, taču vispārizglītojošu skolu jeb vidusskolu skaits palicis gandrīz nemainīgs, tur minimāli kaut kas likvidēts. Tai pašā laikā dažā labā vidusskolā devītajā klasē sēž varbūt tikai kādi seši skolēni... Nesaprotu, ko tas nozīmē un kā nauda mūsu valstī izglītībai tiek tērēta!
Daudzo Latvijas prezidentūras ES Padomē pasākumu drūzmā mazāku ievērību izpelnījusies iepriekšējā piektdienā Briselē notikusī ES Vides ministru padomes sēde, ko vadīja Latvijas vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards. Tajā pieņēma būtisku lēmumu — ES līdz 2030. gadam siltumnīcefekta gāzu emisiju samazināt nu jau vismaz par 40 procentiem salīdzinājumā ar 1990. gadu. (To pieņemts uzskatīt par industrializācijas laika sākumu. Jāatgādina arī, ka vēl spēkā ir 2008. gadā pieņemtie likumdošanas akti, kas prasa šo gāzu emisiju par 20 procentiem samazināt jau līdz 2020. gadam.)
Kā tas laiks skrien! Vēl pašam atmiņā, kad, pirmoreiz piesēdināts uzņēmējdarbības kursos pie datora, baidījos nepareizi nospiest taustiņu, jo šķita, ka viena misēkļa pēc sarežģītā un gan jau arī dārgā uzparikte tūlīt varētu, mazākais, iziet no ierindas uz ilgāku laiku. Tagad darba specifika jau paģēr portatīvā datora taustiņus klabināt i darbā, i mājās. Izrādās, nekas slikts ar datoru nevar gadīties, ja vien sliktie puiši neuzlaiž kādu jaunu un pret vīrusu ķērājprogrammām imūnu datorvīrusu, ja vien pats neuzgāz klavierei virsū (un iekšā) krūzi kafijas vai glāzi dzēriena...
Arī Igaunijā pieredzējušām partijām tomēr neizdodas sadalīt tikai savā starpā vēlētāju simpātijas. Gluži kā 12. Saeimā, blakus četriem politikas smagsvariem 13. Valsts Domē (Riigikogu) iespraucās divi neobligāti debitanti. Kas vēl mums kopīgs, kas atšķirīgs?
Kopš Krievijas Federācijas pārtikas embargo ieviešanas 2014. gada augustā piena ražotāji ir piedzīvojuši strauju iepirkuma cenu kritumu aptuveni par 38,5%. Ievērojama daļa piena ražotāju pagaidām turpina saimniecisko darbību, realizējot saražoto pienu pārstrādes uzņēmumiem zem pašizmaksas, savukārt, kā redzam, piena un piena produktu cenas mazumtirdzniecības veikalos nav būtiski samazinājušās. Rezultātā patērētāji turpina maksāt augstu cenu par produkciju. Biedrība «Zemnieku saeima» aicina tuvākajā laikā ieviest tiesisku regulējumu, lai godīgi tiktu sadalīta piena pārdošanas cena starp lauksaimniekiem, piena pārstrādātājiem un tirgotājiem.
Otrdien Latvijas valdība kārtējo reizi aktualizēja jautājumu, kas ik pa laiciņam tiek izcelts uz galda, sparīgi padiskutēts un... atkal nolikts dziļi atvilktnē. Gāzes tirgus liberalizācija. Iespējams, šoreiz viss patiešām būs pa īstam, jo ministri pieņēmuši lēmumu par dabasgāzes tirgus reformas tālāko attīstību un, pats galvenais, precīzi atrunājuši, kādas darbības tiks īstenotas, lai līdz 2017. gadam nodrošinātu dabasgāzes tirgus liberalizāciju Latvijā.
Pirmdien ar Beverīnas novada deputātu balsojumu par robežu maiņu ar Valmieru noslēdzies strīdu pilns posms jautājumā, kas būtiski var ietekmēt gan pilsētas, gan novada attīstību. Kas iegūts, kas zaudēts, parādīs turpmākā rīcība. Taču jau tagad varam vērtēt vismaz vienu ieguvumu — ilgi nebijušu sabiedrisko aktivitāti. Bija radies iespaids, ka kopš pašvaldības vēlēšanām beverīniešus lēnām pārņem darbīguma apsīkums, pat ideju un redzējumu trūkums novada reālai attīstībai. Tad nu Valmieras pieteikums atdot tai Kauguru pagasta 118 hektārus novada ļaudis burtiski pamodināja. Viņi pieprasīja skaidrot, pārbaudīt un skaidrot vēlreiz.