Iepriekšējās nedēļas nogalē Krievijas galvaspilsētā Maskavā tika nogalināts viens no zināmākajiem Krievijas opozīcijas politiķiem, vētraino 90. gadu cerību simbols Boriss Ņemcovs. Slepkavība izraisīja milzu rezonansi ne tikai Krievijā, radot lielu skaitu dažādu versiju un minējumu, it īpaši tādēļ, ka slepkavību apvij daudz neskaidrību, vēl jo vairāk tādēļ, ka nav atbildes (jācer, ka tikai pagaidām) uz jautājumu, kādi bijuši nozieguma cēloņi.
Tiesībsarga biroja eksperti veica apjomīgu izpēti par bērnu tiesību ievērošanu bērnunamos, monitoringa vizītēs apmeklējot 21 šādu institūciju. Monitoringa mērķis bija noskaidrot faktisko situāciju bērnunamos — cik ilgi bērni tajos uzturas, vai un kādēļ tiek ievietoti psihoneiroloģiskajās klīnikās, kā tiek nodrošināta izglītība un bērna saskarsme ar ģimeni. Skaudrus faktus atklāj arī no internātskolām un psihoneiroloģiskajām slimnīcām iegūtā informācija.
Pagātnes formā par Brīvības ielu Valmierā izsakās tie, kas salīdzina, kāda tā bija pērnvasar un kāda ir pašlaik. Ielai būtībā vairs nav asfalta seguma, jo vienā brauktuves pusē ir kaut kas līdzīgs grantij un oļiem, kas lietū pārvēršas putrā, otrā — tikai un vienīgi bedres. Sākoties salam, tie, kam pa šo ielu jādodas mājup, bieži teica: kaut nu beigtos tā rakšana! Leišu kompānija, kas veica ūdensvada rekonstrukciju, to darīja piecus mēnešus, un puišu ikrīta uzruna «Mi buģem sevodņja tut kapaķ» jau šķita anekdotes vērta.
Kā liecina aģentūras Latvijas fakti svaigākais pētījums, februārī populārākais politiskais spēks bijusi partija Saskaņa ar 18,1 % respondentu atbalstu, bet otrajā, trešajā un ceturtajā vietā aptaujātie ierindojuši attiecīgi Zaļo un Zemnieku savienību (12,7 %), Vienotību (9,8 %) un Nacionālo apvienību (7,7 %). Par Latvijas Reģionu apvienību balsotu 3,6%, par No sirds Latvijai — 3,4 % vēlētāju, savukārt 26,5 % aptaujāto nebija izlēmuši, par ko balsot, un 15,3 % apņēmušies vēlēšanās nepiedalīties.
Kolaboracionismu īsi var skaidrot kā sadarbību ar okupantiem, okupācijas režīmu. Savukārt par lienošo okupāciju lielākoties runājam, ja kāda valsts grib pakļaut otru un izmanto ne armiju, bet politiskas un ekonomiskas sviras. Šādi apzīmē arī Ukrainā notiekošo, tādēļ tas var nozīmēt kādas valsts pakļaušanu, izmantojot militāru ietekmēšanu, bet oficiāli karu nepiesakot.
Kaut pagājuši jau seši gadi, mums visiem vēl labā atmiņā tā laika finanšu ministra Ata Slaktera leģendārā intervija TV kanālam Bloomberg, kurā viņš visiem acīmredzami neapskaužamo realitāti, kādā bija nonākusi Latvija, iestājoties krīzei, nodēvēja par neko īpašu. Būtiski bija arī, kādā formā tas notika. Angļu valodas neprasme bija viņa klupšanas akmens, līdzās savdabīgajai izpratnei par valstī notiekošo tas viss kopā izskatījās pēc traģikomēdijas.
Kaimiņvalsts paziņojums, ka tā uz laiku — pieciem gadiem — atjaunos iesaukumu obligātajā karadienestā, pievērsa Lietuvai plašu Eiropas masu mediju uzmanību. Taču šķiet, ka vispārējas ievērības īsais mirklis būs vienīgais ieguvums valstij no šāda vairāk nekā dīvaina lēmuma pieņemšanas.
Lauku attīstības plānā 2014. — 2020. gadam noteikts līdzfinansēt Latvijas lauku uzņēmumus, dažādām programmām paredzot 2,686 miljardus eiro. Finansēs gan liela mēroga investīciju projektus (nosakot katra pretendenta maksimālo ES atbalsta lielumu visam periodam), gan arī mazos un vidējos lauku uzņēmumus.
Fakts, ka vēsture mēdz atkārtoties, nav nekāds jaunums. Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Oleks nesen norādīja, ka «hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību». Proti, notika tas pats, kas Krimā — tika iesūtīti spēki un sarīkotas viltus vēlēšanas.
Viņnedēļ, runājot ar kādas profesionālās izglītības iestādes vadītāju, abi nonācām līdz ļoti sāpīgai tēmai — kadriem. Lai arodskolas beidzējam sava profesija pēc filmās redzētā un varbūt atklāto durvju dienā uz vietas apskatītā pa mācību gadiem tā īsti iepatiktos, šī jaunā censoņa praktiskajam darbaudzinātājam jābūt reizē gan labam pedagogam, gan ļoti profesionāli zinīgam savā jomā. Ideāli, ja pasniedzējs, piemēram, elektrotehnikā, audzēkņos pārlej mācību vielu kopā ar praktiskām lietām nevis no savas divdesmit, trīsdesmit gadus senās personīgās prakses, papildinātu ar svaigi sarakstītā teorijas brošūrā izlasīto, bet stāsta par to, ko pats (un viņa padotie) šodien dara viņa uzņēmumā.
Latvijā kārtējo reizi uzvirmojušas diskusijas par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību, it īpaši saistībā ar faktu, ka prezidenta, gan ne tautas vēlēta, vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Vienlaikus šīs diskusijas aizēno citu ļoti svarīgu politiskās dzīves aspektu — vajadzību pēc tiešas līdzdalības.
Par Sajūtu parku Stāvajos krastos viedokļu izteikts daudz, arī strīdīgi. Taču laikam gan nevienu, kas to savām acīm skatījis, vienaldzīgu nav atstājuši saģērbtie koki. Jau aizpērnajā rudenī, atsaucoties uz parka veidotāju aicinājumu, to saģērbšanā ziemas aukstuma labākai pārciešanai iesaistījās Valmieras un apkaimes pirmsskolas izglītības iestādes, skolas, arī dažādi pulciņi, kas vien pieprot šūšanu, adīšanu, tamborēšanu vai citus rokdarbus. Saģērbto koku atvēršanas pasākumā ieraudzījām, ka mūsu izdomai nav robežu...
Brīžiem mums varbūt jāizvēlas, ko uz ceļa gribam redzēt. Svarīgi atcerēties, ka ziemas un vasaras ceļu uzturēšanas darbiem maks ir viens un tas pats! Ļoti populārs tagad teiciens: naudas ir tik, cik ir, par šo summu tad arī tiek veikta klientu jeb autobraucēju apkalpošana. Ja klients vēlas, viņš ziemā pakalpojumu var saņemt pat pakāpi augstākā līmenī, nekā pieņemts, taču drīz būs klāt pavasaris, un pēc šīs ziemas — ar biežiem temperatūras maiņas cikliem — tas mūs sagaidīs ar ļoti lielām bedrēm asfaltā. Veicot it kā vajadzīgo ceļu preventīvo kaisīšanu ziemā, var izrādīties, ka naudas vairs nav ne bedrīšu remontiem, ne atsevišķu grants ceļu posmu greiderēšanai. Atliks griezties pie valdības pēc papildu finansējuma ceļu uzturēšanai vasarā, arī cīnīties par tik derīgas lietas kā Autoceļu fonds atjaunošanu.
Strīdīgos Civillikuma grozījumus pagaidām neatbalsta
Bieži dzirdēts joks: «Kurš gan nezina, kā jāaudzina bērni?» Nu tad arī es par to pašu, tomēr citā griezumā — par vecāku atbildību, jo, kā zināms, cilvēka liktenis atkarīgs no tā, kāda bijusi viņa bērnība.
Esmu pastniece. Katru dienu pa lauku ceļiem vadāju avīzes un sūtījumus. Dienā man nākas nobraukt apmēram 100 kilometrus. Šoziem to izdarīt ir tik grūti kā nekad agrāk. Tā nav tikai mana, tā ir daudzu manu kolēģu problēma, jo: LAUKU CEĻI IR NEIZBRAUCAMI. Pa lielajiem, valsts nozīmes ceļiem vēl kaut cik rīta agruma sasalumā var uz priekšu tikt, bet, kā no tiem nogriezies uz tā saucamajiem vietējās nozīmes ceļiem, tā sākas vienas vienīgas šausmas. Uz pagastu tālākajām lauku sētām, līdz piemājas ceļa galā izliktajām pasta kastītēm ir neiespējami ar auto piebraukt.
Mēs, latvieši, nervozos brīžos kļūstam pavisam dīvaini savās runās un darbos: katru reizi, kad mums uzrodas starptautiskās problēmas un skaidrāk kļūst redzams pašu vājums, tiek skandētas arvien kareivīgākas runas. Tā vien šķiet, ka tagad daudzi politiķi un žurnālisti nevar vien sagaidīt, kad Baltijai tiks dota vēsturiskā iespēja beidzot mesties cīņā ar krievu lāci, un cenšas to pasteidzināt.
Suns jeb mājas suns (Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs, kas ir viena no pasugām pelēkā vilka (Canis lupus) sugā.
Pasaules ģeopolitika ir kā laimes liešana jaungadā. Nočūkst ūdens, un svina veidolus var sākt aplūkot sveču gaismā. Forma viena, bet interpretāciju daudz. Viens svina ķiņķēziņā saskata laivu, cits cepuri, trešais pusmēnesi, bet ceturtais nāves izkapti. Viss atkarīgs no skata leņķa un fantāzijas lidojuma.
Pirms pāris dienām politiskās partijas «Vienotība» Ētikas komisijas vadītājs Didzis Šēnbergs nāca klajā ar domu par sociālistisko (pareizi: sociālo — aut.) tīklu, konkrēti mikroblogošanas vietnes twitter.com, lietošanas nepieļaujamību partijas biedru komunikācijā ar sabiedrību.