Lauku attīstības plānā 2014. — 2020. gadam noteikts līdzfinansēt Latvijas lauku uzņēmumus, dažādām programmām paredzot 2,686 miljardus eiro. Finansēs gan liela mēroga investīciju projektus (nosakot katra pretendenta maksimālo ES atbalsta lielumu visam periodam), gan arī mazos un vidējos lauku uzņēmumus.
Fakts, ka vēsture mēdz atkārtoties, nav nekāds jaunums. Lietuvas ārlietu ministrs Jozs Oleks nesen norādīja, ka «hibrīdkarš mums nav nekas jauns, visas trīs Baltijas valstis savulaik tika okupētas tieši ar šāda kara palīdzību». Proti, notika tas pats, kas Krimā — tika iesūtīti spēki un sarīkotas viltus vēlēšanas.
Viņnedēļ, runājot ar kādas profesionālās izglītības iestādes vadītāju, abi nonācām līdz ļoti sāpīgai tēmai — kadriem. Lai arodskolas beidzējam sava profesija pēc filmās redzētā un varbūt atklāto durvju dienā uz vietas apskatītā pa mācību gadiem tā īsti iepatiktos, šī jaunā censoņa praktiskajam darbaudzinātājam jābūt reizē gan labam pedagogam, gan ļoti profesionāli zinīgam savā jomā. Ideāli, ja pasniedzējs, piemēram, elektrotehnikā, audzēkņos pārlej mācību vielu kopā ar praktiskām lietām nevis no savas divdesmit, trīsdesmit gadus senās personīgās prakses, papildinātu ar svaigi sarakstītā teorijas brošūrā izlasīto, bet stāsta par to, ko pats (un viņa padotie) šodien dara viņa uzņēmumā.
Latvijā kārtējo reizi uzvirmojušas diskusijas par tautas vēlēta prezidenta nepieciešamību, it īpaši saistībā ar faktu, ka prezidenta, gan ne tautas vēlēta, vēlēšanas vairs nav aiz kalniem. Vienlaikus šīs diskusijas aizēno citu ļoti svarīgu politiskās dzīves aspektu — vajadzību pēc tiešas līdzdalības.
Par Sajūtu parku Stāvajos krastos viedokļu izteikts daudz, arī strīdīgi. Taču laikam gan nevienu, kas to savām acīm skatījis, vienaldzīgu nav atstājuši saģērbtie koki. Jau aizpērnajā rudenī, atsaucoties uz parka veidotāju aicinājumu, to saģērbšanā ziemas aukstuma labākai pārciešanai iesaistījās Valmieras un apkaimes pirmsskolas izglītības iestādes, skolas, arī dažādi pulciņi, kas vien pieprot šūšanu, adīšanu, tamborēšanu vai citus rokdarbus. Saģērbto koku atvēršanas pasākumā ieraudzījām, ka mūsu izdomai nav robežu...
Brīžiem mums varbūt jāizvēlas, ko uz ceļa gribam redzēt. Svarīgi atcerēties, ka ziemas un vasaras ceļu uzturēšanas darbiem maks ir viens un tas pats! Ļoti populārs tagad teiciens: naudas ir tik, cik ir, par šo summu tad arī tiek veikta klientu jeb autobraucēju apkalpošana. Ja klients vēlas, viņš ziemā pakalpojumu var saņemt pat pakāpi augstākā līmenī, nekā pieņemts, taču drīz būs klāt pavasaris, un pēc šīs ziemas — ar biežiem temperatūras maiņas cikliem — tas mūs sagaidīs ar ļoti lielām bedrēm asfaltā. Veicot it kā vajadzīgo ceļu preventīvo kaisīšanu ziemā, var izrādīties, ka naudas vairs nav ne bedrīšu remontiem, ne atsevišķu grants ceļu posmu greiderēšanai. Atliks griezties pie valdības pēc papildu finansējuma ceļu uzturēšanai vasarā, arī cīnīties par tik derīgas lietas kā Autoceļu fonds atjaunošanu.
Strīdīgos Civillikuma grozījumus pagaidām neatbalsta
Bieži dzirdēts joks: «Kurš gan nezina, kā jāaudzina bērni?» Nu tad arī es par to pašu, tomēr citā griezumā — par vecāku atbildību, jo, kā zināms, cilvēka liktenis atkarīgs no tā, kāda bijusi viņa bērnība.
Esmu pastniece. Katru dienu pa lauku ceļiem vadāju avīzes un sūtījumus. Dienā man nākas nobraukt apmēram 100 kilometrus. Šoziem to izdarīt ir tik grūti kā nekad agrāk. Tā nav tikai mana, tā ir daudzu manu kolēģu problēma, jo: LAUKU CEĻI IR NEIZBRAUCAMI. Pa lielajiem, valsts nozīmes ceļiem vēl kaut cik rīta agruma sasalumā var uz priekšu tikt, bet, kā no tiem nogriezies uz tā saucamajiem vietējās nozīmes ceļiem, tā sākas vienas vienīgas šausmas. Uz pagastu tālākajām lauku sētām, līdz piemājas ceļa galā izliktajām pasta kastītēm ir neiespējami ar auto piebraukt.
Mēs, latvieši, nervozos brīžos kļūstam pavisam dīvaini savās runās un darbos: katru reizi, kad mums uzrodas starptautiskās problēmas un skaidrāk kļūst redzams pašu vājums, tiek skandētas arvien kareivīgākas runas. Tā vien šķiet, ka tagad daudzi politiķi un žurnālisti nevar vien sagaidīt, kad Baltijai tiks dota vēsturiskā iespēja beidzot mesties cīņā ar krievu lāci, un cenšas to pasteidzināt.
Suns jeb mājas suns (Canis lupus familiaris) ir suņu dzimtas (Canidae) suņu ģints (Canis) plēsējs, kas ir viena no pasugām pelēkā vilka (Canis lupus) sugā.
Pasaules ģeopolitika ir kā laimes liešana jaungadā. Nočūkst ūdens, un svina veidolus var sākt aplūkot sveču gaismā. Forma viena, bet interpretāciju daudz. Viens svina ķiņķēziņā saskata laivu, cits cepuri, trešais pusmēnesi, bet ceturtais nāves izkapti. Viss atkarīgs no skata leņķa un fantāzijas lidojuma.
Pirms pāris dienām politiskās partijas «Vienotība» Ētikas komisijas vadītājs Didzis Šēnbergs nāca klajā ar domu par sociālistisko (pareizi: sociālo — aut.) tīklu, konkrēti mikroblogošanas vietnes twitter.com, lietošanas nepieļaujamību partijas biedru komunikācijā ar sabiedrību.
Izglītības un zinātnes ministrija pašlaik aktīvi strādā pie jaunā pedagogu darba samaksas modeļa un vēlas to ieviest jau ar šī gada 1. septembri. Patīkami, ka tiek domāts par izglītības sistēmu un pedagogiem. Bet ir ļoti svarīgi, lai reforma tiek īstenota pārdomāti.
Latvijas plašsaziņas līdzekļos pašlaik nepelnīti maz uzmanības tiek veltīts vēl vienam Eiropas nosacīti «karstajam punktam» — Grieķijai, kurā pašlaik notiek procesi, kas noteiktas apstākļu sakritības gadījumā var sagraut visu eirozonu kā kāršu namiņu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Grieķijas jaunā valdība pašlaik darbojas pēc principa: «mums nav ko zaudēt, tikai mūsu važas».
Atļaušos vēlreiz par janvārī jau zelēto tēmu. Virsrakstu atšifrējot: pa ziemas ceļiem braucot, jāliek lietā gan personīgais prāts, gan prasme, kāda nu kuram ir, gan autobraucēja gados (protams, ja tādi ir) gūtā pieredze. Pārstāvu nepopulāro viedokli, ka mazāk jāvaino ceļu uzturētāji, vairāk katram jāskatās pašam uz sevi.
Gada nogalē, kad posāmies prezidentūrai Eiropas Savienības Padomē, dzirdējām par daudziem nodomiem, ko tieši Latvija rosinās un mudinās savas galvenās teikšanas sešos mēnešos. Bija solījumi vairāk rūpēties par cilvēku nodarbinātību, stiprināt ES lomu cilvēktiesību sfērā, pabeigt procesus ekonomiskās krīzes pārvarēšanā, pievērst uzmanību digitālā potenciāla izmantošanai. Šajos mēnešos tika plānots ap 1500 dažāda līmeņa sanāksmju Briselē un Luksemburgā, kā arī aptuveni 200 Latvijā, kuras, kā tas paredzēts prezidējošās valsts galvenajos pienākumos, jāvada Latvijas valsts galvenajām amatpersonām vai valdības ministriem.
Pagājušajā nedēļā kādā žurnālā izlasīju ziņu par cēsnieku Jāni Jansonu, kas pats sev radījis profesiju un būvē sniega parkus un trases tūristu apmeklētākajos Eiropas kalnos, kā arī tepat visā Baltijā, un no sirds nopriecājos: re, kā — latvieši atkal var! Līdzīgi pozitīvie piemēri atrodami arī tepat līdzās — lūk, olimpietis Artūrs Matisons ne vien uzbūvējis BMX trasi Mežaparkā, bet radījis datorspēli, kas guvusi piekrišanu visā pasaulē, vai arī vaidavietis Renārs Veličko, kas sevi atradis mūzikā un tāpēc nav bijis vajadzības strādāt iepriekš apgūtajā viesmīlības profesijā.
Nu ir skaidrs, ka valsts galvas raudzības atstās partijām plašas iespējas slēgt dažādas vienošanās par to, kam tiks amats un ko tieši atlīdzībā dabūs viņam pietrūkstošo balsu nodrošinātāji. Tas vien, ka «spēle» notiks atbilstoši ZZS vēlmēm, nevis abu valdības partneru iecerei, vēl nenozīmē, ka arī rezultāts būs garantēti tīkams zaļzemniekiem un — jo īpaši! — viņu kandidātam.
Politiķi dzīvo savu dzīvi, bizness — savu. Tomēr kaut kāda mijiedarbība starp abām pusēm notiek. Laikam jau nenāktos apšaubīt aksiomu, ka valsts labklājības pamatā ir uzņēmējdarbības vide, taču to var nodrošināt tikai pragmatiski, ļoti skrupulozi izsvērti un, vēlams, nepolitiski valstiski lēmumi. Jā, arī ilgspēlējoši, kas Latvijai pavisam nav raksturīgi.