Viesis

Vitāla sieviete ar stipro Māras vārdu. Šķiet, MĀRA GRĀVELE gan pati nes enerģiju, gan spēj dot to citiem. Sibīrijas rūdījums? Iespējams, bet ne mazāk — interese par dzīvi. Dzīvot ir skaisti, viņa saka.

Mana sarunas biedrene ir Latvijā dzimusi kundze, kura jau 26 gadus dzīvo Austrālijā. Viņas vizītkartē rakstīts garš amata nosaukums — Pasaules Brīvo latviešu apvienības (PBLA) priekšsēža vietniece, Latviešu apvienības Austrālijā un Jaunzēlandē priekšsēde. KRISTĪNE SAULĪTE pašlaik ir otrā augstākā amatpersona latviešiem, kuri dzīvo ārpus savas tēvzemes. Valmierā viņa ir pirmoreiz mūžā, skolasbiedra Ronalda Rusmaņa aicināta, ieradusies uz Vidzemes Uzņēmēju dienām 2016. Mūsu saruna gara, vairāk par personisko un latvisko tradīciju kopšanu tālumā. Vēl citureiz — par sadzīvi un Latvijas biznesa iespējām Austrālijā.

«Es eju pa savu iemītu taku un stabili eju. Grāvji malās mani nebiedē, un, kamēr vien varēšu, es to darīšu. Mana priekšniece teikusi: galvenais ir saprast, kas vecākiem darās galvā, un reizēm cilvēkiem ir arī jāiemāca: tā domāt nav normāli. Es viņai piekrītu,» sarunā ar «Liesmu» sacīja Valsts Bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas (VBTAI) Bērnu tiesību aizsardzības departamenta galvenā inspektore Valmierā RENĀTE ALBERGA.

INGAI APINEI šis ir devītais gads Valmierā. Pirmajās sezonās apliecinājusi, ka ir strādīga un precīza režijas uzdevumu izpildē, viņa pirms gadiem četriem burtiski uzspridzināja savu «kārtīgās meitenes» tēlu, nospēlējot Žanetu Viestura Meikšāna izrādē Vīns un nezāles — nesmuko, kompleksu un fobiju mākto skuķēnu, ko dzen zemē «amerikāņu skaistuma» klišejas un mātes «pozitīvā domāšana». Togad Valmieras režisori viņai vienprātīgi piešķīra savu nule iedibināto balvu kā sezonas pārsteigumam. Līdz ar to Inga bija nemanāmi, bet pašsaprotami ieņēmusi savu vietu teātra «spicē» kā aktrise, ar kuru var un vajag rēķināties. Šobrīd viņa spēlē divas lomas latviešu padomju laika dramaturģijā — Annu Gunāra Priedes savulaik aizliegtajā lugā Smaržo sēnes un Laumu Harija Gulbja Medību pilī. Gluži dabiski par mūsu sarunas galveno tēmu kļūst laiks un aktieris tajā.

Šodien ar Valmieras Viestura vidusskolas 12. klašu izlaidumu sākas skaistais, bet arī mazliet smeldzīgais izlaidumu laiks. Savējiem —  pirmajai audzināmajai vidusskolas klasei, mīļajai 12.a — tās audzinātāja IVETA UPĪTE, atgādinot par satikšanos, attiecībām, savstarpējo pieķeršanos, mīlestību, izdošanos, arī par slinkumiņu un vienaldzību, novēl: tā ir dziesma, kas paliek — katram jums vēlu uzkāpt savā kalnā, lai varētu ieraudzīt pasauli un atrast sevi tajā!

Tā kā visās malās afišas aicina uz grupas Zeļļi jubilejas festivālu 11. jūnijā Valmieras estrādē, nekas cits neatlika kā aicināt uz tikšanos grupas dalībniekus JĀNI VĒJIŅU, RAITI TREIJU un IGORU KRILOVU, lai uzzinātu, cik tā jubileja apaļa vai kantaina.

«Mans vecvectēvs Jānis Šurma 50 gadus bija brīvprātīgais ugunsdzēsējs, un arī mans vectēvs un tēvs bijuši brīvprātīgie ugunsdzēsēji, arī — Jāņi. Es dzimtā esmu ceturtais Jānis, un ģimenē jau aug piektais,» ar šāda interesanta fakta atklāsmi sākās mūsu saruna ar šīs nedēļas nogales viesi — Valsts Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta Valmieras daļas ugunsdzēsēju glābēju JĀNI ŠURMU.

ILONA JUHŅEVIČA ir  ziedu veikala «Amarillis» floriste. Šajā arodā viņa ir jau divpadsmito gadu. Ilona ir arī brīvprātīgā darbiniece biedrībā «Kristīgais žēlsirdības centrs». Tur viņa Dienas centra bērniem māca darināt neierastas lietas un iejusties skaistuma pasaulē.

Ciešanu mocīts cilvēks, vēlēdamies cieņpilnu aiziešanu, lūdz ziedot līdzekļus, lai varētu veikt eitanāziju Šveicē. Latvijas likumdošana to nepieļauj. Pie mums runā par to, ka jāattīsta paliatīvā aprūpe, bet pakalpojums joprojām ir nepilnīgs. Būt blakus slimībā, veselībā un aiziešanas brīdī — tāda ir Vidzemes slimnīcas Paliatīvās un īslaicīgās sociālās aprūpes nodaļas kolektīva ikdiena. Saruna ar nodaļas virsmāsu INTU SĪKU.

Par Latvijas mežkopjiem biju dzirdējusi: tā ir īpaša brālība. Šī pārliecība vēl vairāk nostiprinājās, viesojoties pie viena no Lauksaimniecības akadēmijas Mežsaimniecības fakultātes 1955. gada absolventiem — VIĻA KRŪMIŅA. Bijušie kursa biedri no laika gala stingri turējušies kopā. Vēl tagad esot zināms, kur katrs ir, ko dara, kā dzīvo.

Valmieras Viestura vidusskolas pasniedzēja LĪVIJA KRAUKLE ir skolotāja, kura gadu gaitā iemantojusi cieņu skolēnu acīs, vienmēr smaidīga un dzīvespriecīga. Līvijai ir vairāk nekā 40 gadu pieredze skolotājas darbā. Visu savu pedagoga karjeru viņa pavadījusi vienā skolā — Viesturos.

Šogad Valmieras Mākslas vidusskola svin četrdesmit gadu jubileju. Savā vēsturē skola piedzīvojusi dažādus laikus. Reiz pat bijusi tuvu slēgšanai. Vislielākās pārmaiņas ir notikušas pēdējos trijos gados. Skola iekārtojusies plašākās telpās, un no 2013. gada skolai ir jauns un idejām bagāts direktors — EDGARS BOGDĀNS.

Svētdien, 8. maijā, Valmierā, Leona Paegles ielā 10, visas dienas garumā ar bezmaksas pasākumu Atvērto durvju diena atklās Vecpuišu parka vēsturiskā paviljona atjaunoto ēku un tās galveno ieguvumu — multifunkcionālo koncertzāli «Valmiera». Iespaidīgo dāvanu Latvijai un vispirms jau visu paaudžu valmieriešiem ir sarūpējis MAIKLS BRAISS, kuru vairākus gadus zinājām kā vienu no mūspuses lielākajiem graudkopjiem.

Gadam izskanot, teātrī skatītāju klātbūtnē tiek paziņoti Gada laureāti. Tā ir daudzu gadu tradīcija, kas kolektīvā novērtēta pat kā nozīmīgāka par Spēlmaņu nakts balvu, jo teātra sezonas laureāti tiek noskaidroti kolektīva iekšējā balsojumā. Un kurš gan vislabāk spēj novērtēt kolēģa, ar kuru diendienā sastopies kā uz skatuves, tā praktiskā sadarbībā, veikumu.

Balvas Gada labākais tehniskais darbinieks 2015 īpašnieks ir MĀRIS LOPATKO.

Tā man sola sarunu biedrs. Puisis, kurš kreklā ar 13. numuru šo basketbola sezonu sāka kā Valmieras/ORDO kapteinis. Diemžēl pirms gadu mijas nopietna kājas trauma...  Tomēr viņš jau drīz pēc operācijas atkal pie komandas, ikdienā dala ar džekiem gan priekus, gan bēdas, pamazām pošoties atkal cīņām basketbola laukumā. Allaž visnotaļ pozitīvi lādēts jauneklis ar latvisku, taču neierastu uzvārdu — Kārlis, kopā ar vārdu HARALDS KĀRLIS.

JANUSAM JOHANSONAM 19. aprīlī paliek 60. Kā jau pirms tādām jubilejām gadās, prātu aizņem viena galvenā domā — vai līdzšinējais mūžs maz bijis ko vērts. 

Cēsu Jaunā sākumskola —  nosaukumā rodams kods: jauns, progresīvs, citādāks, individuāls. Jauna, vērtējoša pieeja bērniem, viņu vajadzībām, un jaunas ir arī domas par izglītības jēgu un pedagoga lomu.

Pirms dažiem gadiem, ieraudzījis pieredzes bagāto mūzikas pedagogu LEONU KUDIŅU džeza dziedātājas Ingas Bērziņas koncertā restorānā Parks, nodomāju, ka Leons pēc ciemošanās Smiltenē pie Ingas tēva atceļā uz Jūrmalu vienkārši nolēmis paklausīties labu mūziku, taču pēc kāda laika biju pārsteigts, viņu sastopot jau orķestra Signāls mēģinājumā. Atklājās, ka Jūrmalā atzīšanu un slavu iemantojušais Leons Kudiņš, māju atstājis dēla kungam, klusi un nemanāmi kļuvis par valmierieti un tagad, skolas vadības un dzīvesbiedres Laimdotas pierunāts, reizi nedēļā māca pūšaminstrumentu spēli dzimtajos Jaunburtniekos. «Viņš ir atgriezies pie savām saknēm,» saka Laimdota, ar ko Leons septiņus gadus mācījies vienā klasē, tad dzīves ceļi šķīrušies līdz 2010. gadam, kad abi zaudējuši savas otrās pusītes un pēc kāda klases salidojuma lēmuši palikt kopā.

Soli pēc soļa atdzimst Sēļu muiža. Mazajā miestā ik pārnedēļas notiek kāds radošs pasākums. Pusotru gadu pagasta kultūras dzīvi rīko INĀRA BLŪMA, kuras saknes dzītas Abrenes apriņķī, bet dzīvošana rit blakus Salacai.

LTV1 kulinārijas šova «Īstās latvju saimnieces» sezonas noslēguma sērijā Beverīnas novada Kauguru pagasta «Vīnkalnos» ne vienu vien skatītāju patīkami pārsteidza namamāte ZANDA ŽENTIŅA. Iznesīga. Taisnu muguru pie galda. Vieglu soli tautas dejā. Emocionāla (patiesām asarām acīs!). Saskarsmē ar šova māsiņām — sirsnīga. Lauku sētā starp savējiem — starojoša.