Saeima, tās deputāti – atslēgas vārdi, kurus izdzirdot daudziem rodas negatīvas asociācijas par institūciju un tai pakļautiem darbiniekiem, kuri satiekas reizi nedēļā, lai, nospiežot vienu no trim pogām («par», «pret» vai «atturos»), ieviestu jaunus (protams, nevajadzīgus un sabiedrībai kopumā regresu radošus) likumus. Tiesa, jāatceras divi fakti – politika ir kompromisu, nevis «atsēdēšanas» māksla, un par Saeimā ievēlēto deputātu darbīgumu esam atbildīgi mēs, vēlētāji, kuri viņus ir ievēlējuši un kuri iepriekš, kā jau par savas valsts labklājības palielināšanos un noteiktām nozarēm saistīto problēmu mazināšanos ieinteresētiem pilsoņiem pieklājas, ir pirms tam izpētījuši politisko partiju sarakstus, programmas ar paveicamajiem darbiem un deputātu kā personību atbilstību ieņemamajam nozīmīgajam amatam. Atzīstu – mazliet pārspīlēju, taču sekas – neapmierināts vēlētājs – ir vien mūsu pašu attieksmes rezultāts. Jāpiemin arī bijušās Latvijas Republikas prezidentes V. Vīķes-Freibergas teiktais: «Ja cilvēkiem klājas labi, viņi mīl savu valsti un politisko sistēmu; ja sākas grūti laiki, tad tiek meklēts kāds, ko vainot.»