Viedokļi

Kā jau gadiem dižās un mazāka mēroga vēlēšanās esam radināti, arī pirms Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām Latvijā lielākā daļa deputātu kandidātu no 16 partijām vēlētājiem līdzšinējo septiņu pasaules brīnumu vietā solīja Eiropā sliet augšā, veidot, stiprināt arī astoto vai pat devīto brīnumu. It kā paši bija piemirsuši, ka ES valstu 751 deputāta lielajā barā mūsējiem pat nav ļauts būt vairāk par astoņiem. Tik un tā pratīšot, mācēšot citus parlamentā iekļuvušos (dažuprāt ne pārāk gudros) deputātus pārliecināt, ar latviešiem vien zināmiem buramvārdiem tā apvārdot, ka vismaz piecus gadus (līdz nākamajām vēlēšanām) uz Latviju nu plūdīs tādas pašas dažādu fondu un finansējumu plūsmas kā Vācijai, Francijai vai Nīderlandei... (Pēc viena tāda Valmierā notikušā daudzsolīšanas pasākuma, EP jau pasēdējušo deputātu mudināts, es pat lielāku naudas maku nopirku, sak, kaut kur taču tā vairāk šurp plūstošā nauda būs jāglabā!)

Latvijas vēlētāji no piedāvātā kandidātu skaita atkal izlasīja – kā gardās rozīnes no glīzdaina kliņģera – tos dažus cilvēkus, kuri šķita vispiemērotākie savu atbalstītāju interešu īstenošanai ES «lielajā» politikā.  Turklāt Valda Dombrovska savāktais plusu skaits (88959; Sandrai Kalnietei – 60338; viņa oponentam Robertam Zīlem – 54883) padara lieku strīdu, kuram pienākas eirokomisāra portfelis. Cerams, arī paši koalīcijas partneri to saprot.

Valmierā, kā zināms, mīl biznesu, un ne velti gadskārtējās uzņēmēju dienās te spieto Latvijas politikas smagsvari, lai vietējos sasniegumus prezentētu kā savu veiksmes stāstu, tā teikt, turpiniet balsot par mums, un arī turpmāk jums viss būs – biznesa ērglis varēs celties vēl lielākos augstumos. Tā nu pilsētas malu malās notiek varena saimnieciskā rosība – top jaunais Jāņa Daliņa stadions un vieglatlētikas manēža, tikpat kā gatava jau BMX trase, kurā šovasar jānotiek Eiropas čempionātam, cauri Putriņu mežam tiek būvēta autostrāde kravas transportam, un beidzot sākta Kauguru ielas posma pārbūve – nu, vai nedzīvojam zaļi, kā teikts Valmieras jaunajā identitātē?

Jo mērogos lielāka, svarīgāka un sarežģītāka ir mūsu politiskā izšķiršanās, jo diemžēl pliekanāka ir ne tikai Latvijas balsotāju attieksme, bet arī mandātos it kā vitāli ieinteresēto partiju azarts.

Zemkopības ministrijas mājaslapā pašlaik aktuāla ir aptauja par to, kurš no nākotnes Kopējās lauksaimniecības politikas vides un klimata mērķiem jums liekas svarīgākais. Tā kā aptauja ir tikai nesen iesākta, tad pagaidām atbildes iesūtījis samērā neliels respondentu skaits, taču arī tas jau itin uzskatāmi parāda prioritāšu tendences. Pagaidām vairums aptaujas dalībnieku uzskata, ka saimniecībām laukos jāstrādā tā, lai saglabātu gan bioloģisko daudzveidību, gan arī tīkamu ainavu. Prieks par šādu nostāju!

Ja kādreiz, izejot no kino, teātra vai kultūras nama zāles, mēs nobalsojam ar kājām tāpēc, ka par dārgu cenu nopirkts pasākums kā kaķis maisā un negribas, ka plusā iztērētai naudai būs vēl nevajadzīgi iztērēts laiks, tad pustukša zāle profesionāļiem varētu vēstīt, ka radošas kvalitātes jautājums arī pie mazākas auditorijas un ārpus metropolēm ir svarīgs.

Nenoliedzami, viena no sarežģītākajām jomām Satiksmes ministrijas pārziņā ir pasažieru pārvadājumi. Tos organizēt valsts struktūrām allaž nav bijis vienkārši, jau ne pirmo gadu pasažieru pārvadātāji – auto transporta uzņēmumi ir spiesti savā ziņā kreditēt pakalpojuma pasūtītājus, lai pēc tam kaut kad saņemtu atpakaļ jau apēsto naudu. Šis bizness ir skarbs, tāpēc Latvijā no aprites sen pazuduši sīkie pārvadātāji, palikušas vien nosacīti lielākas zivis.

Ilggadēja pieredze, politikas notikumus vērtējot un prognozējot, liek man ciešāk (bet ne izmisīgi!) turēties pie SKDS veikto aptauju rezultātiem. Tāpat arī šī pētniecības centra vadītāja Arņa Kaktiņa lādzīgums un viņa privāto simpātiju neaizmiglotais skats uz latvju politikas ķēķi. Taču vienai otrai partijai, kuru izredzes uz eiromandātiem noliedz SKDS publicēti skaitļi, noteikti daudz tīkamākas ir citu sociologu veiktās aptaujas, kas tomēr cerības saglabā.

13. maijā Lietuvā vienlaikus ar valsts prezidenta vēlēšanu pirmo kārtu notika arī referendums par dubultpilsonības piešķiršanas iespēju paplašināšanu. Kaut arī ieceres atbalstītāju skaits izrādījās nepietiekams, lai veiktu grozījumus valsts pamatlikumā, tā ir viela pārdomām, tajā skaitā arī Latvijas politiķiem.

Bērni vislabāk apgūst jaunas lietas, ja metodes tiek dažādotas, stāsta Rūjienas vidusskolas direktora vietniece mācību darbā NELDA JAUNZEME. Viņa norāda, ka skolotāji mūsdienās nereti ir kā pēdējais bastions, kam jāspēj tikt galā ar daudzām lietām – ikdienā vispirms jārisina skolēnu emocionālie un savstarpējo attiecību jautājumi, pat sociālās problēmas, lai varētu nonākt līdz zināšanu apguvei. Tomēr šie izaicinājumi vienlaikus ir arī profesijas priekšrocības, jo skolotāja darbā nav divu vienādu dienu – no vilšanās par kādu neizdošanos līdz gandarījumam par paveikto laiks dažkārt mērāms ne stundās, bet minūtēs.

Starp dižiem un dažādiem notikumiem iepriekšējā nedēļā publiskajā telpā mazāk pamanīta palika Ministru kabineta (MK) 14. maija sēde. Taču tajā tika atļauts tālākripinājums daudziem pašvaldību vadītājiem ļoti nepatīkamajam strīdus ābolam – teritoriālajai reformai. Proti, akceptēja VARAM ziņojumu «Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli», dodot mandātu oficiālajām konsultācijām ar pašvaldībām un sabiedrības informēšanai par 35 pašvaldībām pašreizējo 119 vietā.

Maijs Latvijas pašu jaunāko laiku vēsturē ir nozīmīgs mēnesis, jo 4. maijā mēs atzīmējam Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas dienu. Tāpat 2004. gada 1. maijā Latvija pievienojās Eiropas Savienībai (ES), un šogad apritēja 15 gadu, kopš mēs esam šīs alianses dalībvalsts.

Šo vēlēšanu uzkrītoša iezīme ir normālām Latvijas partijām agrāk pilnīgi neiespējama lieta – no malas pieaicinātu cilvēku, «piepirktu spēlētāju», likšana triju it kā spēcīgu sarakstu galvgaļos. Tā ir dīvaina un nožēlojama īpaši tāpēc, ka šiem cilvēkiem nav ne kripatas politiskā darba pieredzes. Taču partijas izliekas neredzam šo absurdu un (it kā) pilnīgā nopietnībā taisās viņus «šaut kosmosā». Tā degradējas EP vēlēšanu svarīgums pilsoņu prātos, un daudziem tas šķiet kārtējais «skaistumkonkurss, kas manu dzīvi nekādi nemainīs».

Valdība sāk nervozēt – vēlētāju dāvātais uzticības mandāts ir nodilis, darbi īsti neveicas, visam trūkst naudas, uzrādāmu panākumu nav, Kučinska «prettautiskais režīms» publikai rādās arvien nostalģiski tīkamāks... Laiks meklēt iekšējo ienaidnieku, likt «galvām ripot»!

Administratīvi teritoriālā reforma Latvijā ir neizbēgama. Jautājums – kādai tai jābūt? Tā būtu tā kopējā gudrība, kā šīs lietas kopā salikt. Mūsu, nekustamo īpašumu darījumu, sfērā ir tā, ka mēs lēmumu sekas izjutīsim vēlāk. Tas ir neizbēgami. Pareizi tas vai nepareizi, ko tagad lemsim, mēs to jutīsim pēc diviem trim gadiem. To, ko mēs esam izdarījuši pirms diviem trim gadiem, mēs izjūtam tagad.

Labā ziņa Latvijas tautai ir tā, ka nākamā Valsts prezidenta vēlēšanas tomēr nenotiks pēc labākajiem padomju laika standartiem, kad uz galveno posteni bija tikai viens vienīgs pretendents. Process solās būt demokrātisks, jo Saeimas dokumentos piefiksēti trīs kandidāti – valdošās koalīcijas virzītais Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits, opozīcijas latviskās daļas, zaļzemnieku, pieteiktais tiesībsargs Juris Jansons un 13. Saeimas deputātu – aizbēgušo kaimiņu – grupiņas atbalstītais kolēģis no partijas KPV LV Didzis Šmits, kurš sevi pozicionē kā tautsaimnieku, taču vēl nesen neriskēja sēsties viņam piedāvātajā ekonomikas ministra krēslā. Par viņa izredzēm nav vērts pat runāt.

Tikko nosvinējām Latvijas neatkarības atjaunošanas dienu – šos neaizmirstamos laimes brīžus, šo brīnumu, kas toreiz 1990. gadā pārklāja mūsu zemīti un latviešos radīja cerības uz Brīvību pēc drausmīgajiem Krievijas okupācijas un turpmākajiem 50 kolonizācijas gadiem. Tieši šie – kolonizācijas gadi iznīcināja visu, kas bija sasniegts un dārgs latviešiem.

Pastaigājoties pa Valmieras nomalēm, privātmāju rajoniem, redzams, ka burtiski, kur vien pagriez skatu, tur notiek kādas privātmājas celtniecība. Reiz apstājos A. Upīša ielas tālajā galā, saskaitīju sešas jaunceltnes. Šāda aina atsauca atmiņā pirmskrīzes laikā piedzīvoto. Trekno gadu atgriešanās? Kādam pavisam noteikti.

Pētījumu aģentūra SKDS nesen publiskoja rezultātus iedzīvotāju viedokļu aptaujā par Latvijas vēlamo ārpolitisko orientāciju, no kuriem izriet, ka mūsu valsts vispār jau soļo ne gluži tajā virzienā, kādā vēlas doties pilsoņu vairākums.

Mūsu galvenā eiropartija «Vienotība», kas tagad dēvējas par «Jauno», atkal saskaras ar problēmu, kas citām būtu salds sapnis: vai dabūsim vismaz četrus mandātus? (Un eirokomisāra amatu Valdim Dombrovskim?)