Viedokļi

Jau labu laiku masu mediju uzmanības centrā ir Igaunijas lēmums būtiski pazemināt akcīzes nodokli alkoholam un tam sekojošā Latvijas atbildes reakcija. Domāju, visi saprot, ka būtisku valsts budžeta ieņēmumu daļu veido akcīzes nodoklis. Latvijā to piemēro naftas produktiem, tabakas izstrādājumiem, alkoholiskajiem dzērieniem un alum. Tāpat papildus maksājam par dabasgāzi un kafiju, kā arī dažām citām precēm. Akcīzes nodokļa likmi nosaka katra valsts individuāli, un tā var būtiski atšķirties.

Nekad neesmu slēpis, ka Valmiera var vairāk. Vienkārši, skatoties tīri fiziski, cik Latvija jau tagad sadrumstalota, nu, nav mums vajadzīgs, lai Latviju pārvaldītu 119 pārvaldes! Lai mēs kaut kādā veidā konkurētu ar tiem pašiem igauņiem, lietuviešiem un visiem pārējiem, mēs esam par daudz sašķaidīti... Es no savas puses īpaši redzu to, ka mums ir ļoti izteikti liels darbaspēka deficīts. Mēs cīnāmies par vieniem un tiem pašiem projektu rakstītājiem, projektētājiem, attīstības un būvniecības speciālistiem, katrs mēģinām kaut ko pārpirkt... Bet faktiski, skatoties no tā pakalpojumu apjoma, kas ir, ja koncentrētu jaudas, būtu iespēja iegūt ļoti lielu ekonomiju, faktiski piesaistīt labākos speciālistus un šīs teritorijas attīstīt.

No malas raugoties uz «deušakovizētās» Rīgas domes dīvainībām, šķiet it kā aplami, ka līdz šim valdījusī koalīcija vēsā mierā gatavojas virzīt jaunu kandidātu pilsētas galvas amatam. Vēl nupat tās pārstāvis Dainis Turlais tika nosviests ar lielu blīkšķi, pabijis augstajā godā vien trijas nedēļas.

Nesen gadījās tā vairāk aprunāties ar kādu koka amatnieku, kurš jau vairākus gadus lepnā vientulībā cīnās ar savu biznesu. Sekmīgi cīnās, jo nupat vīram dažādu pasūtījumu jau tik daudz, ka uzņēmējs labprāt kādu palīgu ņemtu talkā. Tikai viena nelaime – nav īsti ko paņemt...

Iespējams, ka Latvijas enerģētikai lielākus zaudējumus šovasar būs nodarījušas nevis pāris zibeņotās naktis komplektā ar vētru un galda tenisa bumbiņu izmēra krusas graudiem nedēļā pirms Jāņiem, bet gan mūsu pašu valdības ekonomikas ministra Ralfa Nemiro (KPV LV jeb Kaimiņa partija) gaišā dienas laikā un acīmredzot arī pilnīgi skaidrā apziņā pieņemtais lēmums atlaist akciju sabiedrības Latvenergo padomi.

Laikmetā, kad sazināšanās kļūst aizvien digitālāka, popularitāti iemanto vietas, kur socializēties ar interesantiem cilvēkiem. Rīgā jau gadu atvērtas brīvbodes, kas darbojas pēc principa – nevis pērc, bet maini vai vienkārši paņem kaut ko par velti vai atstāj lietas.

Nupat Rīgā notika kāds visai prāvs starptautisks forums – pieklājības pēc neminēsim konkrētā pasākuma nosaukumu, pietiks ar to, ka lielākā daļa tā dalībnieku bija ārvalstu viesi, kuri apsprieda savas, specifiskas lietas.

Valsts Prezidenta balvas izcīņa vieglatlētikā notiek kopš 1995. gada, un sākotnēji tās bija sacensības starp Latvijas vēsturisko novadu – Vidzemes, Latgales, Kurzemes, Zemgales un galvaspilsētas Rīgas – komandām, kā arī kausi tika pasniegti izcilāko rezultātu īpašniekiem sieviešu un vīriešu konkurencē. Kamēr prezidenta amatu pildīja Guntis Ulmanis, tie tiešām bija patiesi svētki divu dienu garumā sporta karalienei vieglatlētikai un tās līdzjutējiem, kas straumēm plūda uz Jāņa Daliņa stadionu, lai aplaudētu ne tikai vieglatlētiem, bet uzgavilētu arī basketbola mačam starp Valmieras uzņēmēju un Saeimas un valdības nama izlasēm, kuru rindās cīnījās gan pats Guntis Ulmanis, gan lielais Vilis (Krištopāns), Mārtiņš Bondars un mūsu pašu Oskars Spurdziņš.

Neslēpti histēriskais tonis, Ministru prezidentam reaģējot uz Igaunijas lēmumu mazināt akcīzi grādīgiem dzērieniem, vairāk nekā spilgti apliecināja, kāds ir viņa vērtējums valsts finanšu stāvoklim. Pārāk sāpīgs tajā būtu iespējamais iztrūkums – šogad 31 miljons eiro, nākamgad 123 miljoni.

Līgotņu Jēkabs: «Kamēr tauta turas pie zemes, tikmēr nekādi pasaules negaisi to neizklaidēs pa visiem četriem vējiem… Tauta turas ar zemnieku, bet zemnieks turas ar zemi. Atrauj zemnieku no zemes un tu izcelsi ar visām saknēm tautas dzīvības koku no vēstures.» Kā var secināt no pašlaik Latvijā notiekošā, tieši ar zemnieka atraušanu no zemes un latviešu tautas pēdējo sakņu izcelšanu no zemes un vēstures nodarbojas enerģiskais, bet praktisko dzīvi nepārzinošais VARAM ministrs Juris Pūce.

Latvijas simtgadē mūsu valstī dzimuši 19314 bērniņi un tikai 104 zēniem Jānis vārdā likts. To nevar salīdzināt ar vārda popularitāti pērnajā gadsimtā, jo no 1918. līdz pat 2000. gadam Jānis turējies puišu vārdu topa 1. vietā. Katrs būs savā dzimtā dzirdējis, ka, bērniem dzimstot, tika lūkots, lai kādam no dēliem ir Jānis vārdā, par godu tēvam, vectēvam vai vecvectēvam.

Tā iekārtots, ka dzīvē, it īpaši valsts dzīvē, reiz pieļautās kļūdas nemanot, maz pamazām samilst, pārvēršoties par smagām problēmām. Ja arī tad sāk pavirši izturēties pret notiekošo, seko nepatikšanas. Ģimenē tās liek sevi manīt ātrāk, valstī lēnāk, bet notiek nenovēršami.

Mūsu tautieši aiz okeāna ļoti daudz informācijas par to, kas notiek Latvijā, gūst no tā, kas ir izlasāms. Diemžēl jāteic, ka tas viņiem  par Latviju pieejamais un izlasāmais ne vienmēr ir tik pozitīvs... Nesen, maija sākumā ciemojoties Amerikas Savienotajās Valstīs un Denverā piedaloties vispirms Amerikas latviešu ekonomikas forumā Spotlight Latvia un pēc tam arī Amerikas Latviešu apvienības kārtējā kongresā, sanāca ļoti daudz runāties tieši ar Amerikas latviešiem, satiku arī valmieriešus, kuriem bija interese par daudzām lietām.

Manuprāt, viņsestdien Valmiermuižas parkā notikušais Gardu Muti amatnieku un mājražotāju tirdziņš kupluma ziņā pārspēja visus līdz šim pieredzētos. Protams, bija ideāli laika apstākļi, taču iespaidīgais dalībnieku skaits un viņu piederības ģeogrāfija liecina par ne tikai Vidzemē novērtētām tradīcijām un mazā biznesa iespējām.

Nupat Vācija deportēja atpakaļ uz Latviju pirmo grupu to sīriešu bēgļu, kuriem pirms trim gadiem tika piešķirts patvērums mūsu valstī, taču kuri pavisam drīz pēc patvēruma piešķiršanas izlēma pamest Latviju un meklēt laimi krietni labklājīgākajā Vācijā.

Laikā, kad Latvijas valdības darba kārtībā nonācis jautājums, ar ko atbildēt Igaunijai pēc tam, kad tā nākusi klajā ar paziņojumu, ka ieplānojusi par 25% samazināt alkohola akcīzes likmi, mūsu dienvidu kaimiņvalsts atšķirībā no divām minētajām nolēmusi iet pretējā virzienā un nevis pavērt jaunas iespējas šai sērgai, bet mēģināt ar to pacīnīties. Jāteic, pēc Pasaules veselības organizācijas datiem, lietuvieši līdzās Moldovas, Baltkrievijas un Krievijas iedzīvotājiem ir lielākie dzērāji uz šīs planētas.

Vairāku notikumu virknē aizvadītajā nedēļā ne pārāk skaļi izskanēja NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra rīkotajā konferencē «Rīgas Stratēģiskās komunikācijas dialogs» (Riga StratCom Dialogue) pārrunātais. Šāds centrs Rīgā darbojas jau kopš 2014. gada, kad to dibināja Latvija, Igaunija, Itālija, Lielbritānija, Lietuva, Polija un Vācija. Nu  tam pievienojusies arī Nīderlande, Somija, Zviedrija, Kanāda un Slovākija. Konferences centrs rīko jau ceturto gadu. Šogad vairāk nekā 650 dalībnieki no 45 valstīm – augsta līmeņa eksperti no valsts pārvaldes, militārās jomas, akadēmiskās vides un privātā sektora – sprieda par izaicinājumiem mūsdienu informācijas telpā, kad jaunākās tehnoloģijas tiek izmantotas, lai izplatītu dezinformāciju un ietekmētu cilvēku rīcību.

Šogad Latvijā plānots likvidēt 13 izglītības iestādes, bet vēl 40 mācību iestādes skars reorganizācija.

Sabiedriskā doma tagadējo valdību vērtē visaugstāk starp visām, ko esam pēdējos vienpadsmit gados piedzīvojuši. Tiešām vairs nezinu: smieties, raudāt, mest plinti krūmos...

Šonedēļ gadījās ciemoties pie kāda uzņēmēja Burtnieku pusē. Kopā ar sievu viņi pirms kādiem gadiem no Rīgas pārbraukuši dzīvot viņas dzimtajās mājās, kuras pamazām, cik nu atļauj pašu nopelnītais, saved kārtībā. Manuprāt, vieta ir gana skaista – dzīvošana tikai pārdesmit metrus no asfaltēta lielceļa Burtnieki – Rencēni, kas būtiski ziemā, kad arī šajos klimata pārmaiņu laikos tomēr mēdz uzsnigt nopietnāks sniegs. Apkārt mājai neliels augļu dārzs, ko pašiem kopt un vajadzības gadījumā vēl ar kādu kociņu papildināt vai – ja nepieciešams – arī kaut ko paretināt. Būtiski, ka turpat vien pāris kilometru tālāk ir arī Burtnieku ezers ar visu savu šodienas piedāvājumu – zivīm un ūdens peldēm. Ar vai bez kāda peldlīdzekļa – tas jau katra paša ziņā. Ja te nedzīvotu konkrētā ģimene, gan jau nebūtu problēmu šo īpašumu kādam uz vasaras pilnasinīgu baudīšanu kāram pilsētniekam pārdot un ne jau gluži par sviestmaizi.