Valdība ir pārcilājusi savu iekavēto darbu šūplādi un apņēmusies rudenī — vismaz ar gadu ilgu nobīdi! — tikt skaidrībā, kā īsti vajadzētu rīkoties valstij kā divu Latvijas ekonomikā ļoti ietekmīgu sakaru uzņēmumu, Latvijas mobilā telefona un Lattelecom, vairākuma akcionāram.
Kā teiktu kāds no latviešu politikas dižgariem, uz šo jautājumu nav iespējams atbildēt viennozīmīgi, taču šķiet, ka pirmajā vietā liekamas septiņus gadus senās tā sauktās oligarhu sarunas viesnīcā Rīdzene, kuras ar dažādiem līdzekļiem joprojām tiek turētas sabiedrības uzmanības degpunktā. Kuru katru brīdi pie lietas jāķeras jaunizveidotajai parlamentārās izmeklēšanas komisijai ar pašu Ingunu Sudrabu vadībā — lai atceramies, ka 12. Saeimā šī dāma tika ievēlēta par solījumiem reizi par visām reizēm darīt galu korupcijas un izšķērdības astoņkājim.
Mūsu tautai ir daudzas senas, no paaudzes paaudzē pārmantotas, tikumos iesakņojušās un ar godbijību cieņā turētas tradīcijas. Viena no tām — grantētie celiņi lauku sētu pagalmos, māju priekšā gar ziedošu ceriņu, jasmīnu, flokšu un pujeņu kupenām, no istabas uz klēti, uz kūti un arī sirsniņmāju. Tādas pašas arvien koptas grantētas taciņas izsenis bija parkos, ap baznīcu un arī mirušo atdusas vietās — kapsētās. Tā bija pieņemts!
Nu jau vairākas dienas vismaz Latvijas interneta vidē tiek aktīvi apspriests jautājums par Valsts ieņēmumu dienesta (VID) un Latvijā lielākā sludinājumu portāla ss.lv īpašnieku konfliktu, pie tam interneta lietotāju un, domājams, arī sabiedrības nomācošs vairākums pavisam noteikti neatrodas VID pusē.
Lai jaunieši nesēdētu savos telefonos un planšetēs, bet vairāk lasītu, ir jāmeklē un jādod tās grāmatas, kuras viņiem patiktu. Es domāju, ka patlaban puikām labs piemērs ir Grega dienasgrāmatas, jo šis amerikāņu autors Džefs Kinnijs — es ar viņu Rīgā runāju — nav nekāds kapitālists, un tas nav biznesa plāns, viņš ir ilgi mēģinājis un daudz strādājis, lai tās grāmatas radītu un palaistu pasaulē.
Pirms kāda laika vienu no maniem suņiem sakoda kaimiņu vilks. Jau pats par sevi šis notikums bija nepatīkams, taču situāciju vēl vairāk sarežģīja tas, ka nelaime iegadījās brīvdienā.
Sarunu valodā ir iegājies: esam maza tauta, dzīvojam valstī, kurā 2 miljoni iedzīvotāju. Skatoties patiesībai acīs, tā tas nav. Pirms dažiem gadiem tika veikta tautas skaitīšana, un divus miljonus vairs nevarēja saskaitīt. Ne jau visa negatīvā statistika uz zemo dzimstību un iedzīvotāju novecošanos norakstāma. Savu artavu pēdējās desmitgadēs devis arī emigrācijas vilnis, kas aiznesis vismaz pārsimt tūkstošus darbā svešās zemēs. Aiznesis tos, kas jauni, kas brieduma gados, un ne jau pie mums, bet ārpusē viņi veido ģimenes, tur dzimst bērni.
Valmieras pilsētas svētkos Latvijas Sporta suņkopības federācijas un pilsētas pašvaldības rīkotajās Nacionālās suņu daudzcīņas sacensībās domes priekšsēdētājs Jānis Baiks man jautāja, kāpēc tajās neredz Valmieras Kennelkluba pārstāvjus, un bija pārsteigts, kad paskaidroju, ka viņiem šajās sacensībās aizliegts piedalīties. Kas ir aizliedzējs? Latvijas Kinoloģiskās federācijas prezidijs.
Pirms pāris nedēļām manā darba e-pastā iebira kāda vēstule no sērijas «Dear Mr. ...». Allaž šādas un līdzīgas acumirklī bāžu vienā maisā un nosūtu tās tālāk uz miskasti. Šī reize nebija izņēmums — čik, čik, un gatavs.
«Oligarhu apkarošanā», ko aizsāka žurnāla Ir publikācijas par politbiznesmeņu sarunām viesnīcā Rīdzene, arvien skaidrāk ir redzama banāla polittehnoloģijas shēma: pašpasludinātie gaišie spēki plāno iedabūt sevi XIII Saeimā, uzjundot daļā sabiedrības dusmas pret 3A un viņu pakalpiņiem.
Vairs tikai nedaudz vairāk par divām nedēļām līdz partijas Vienotība kongresam 19. augustā, kad vajadzēs izvēlēties jaunu partijas līderi, tā kā līdzšinējais — Andris Piebalgs paziņojis, ka savu kandidatūru šim amatam turpmāk neizvirzīs, taču labprāt savā vietā redzētu pašreizējo vietnieku Edvardu Smiltēnu.
Man uz galda ir pāris lasītāju vēstules, un redaktore ir uzklausījusi vēl kādu cilvēku kurš sūdzējies, ka desmitiem reižu mēģināts, bet nav iespējams sazvanīt Vidzemes slimnīcas poliklīnikas reģistratūru.
Latvijas kaimiņvalstī Igaunijā nupat viesojās ASV viceprezidents Maikls Penss, kurš tikās ar visu trīs Baltijas valstu līderiem. Tikšanās noritēja prognozējamā gaisotnē, un baltieši no ASV viceprezidenta dzirdēja tieši to, ko cerēja dzirdēt — par ASV atbalstu Baltijas valstu neatkarībai, gatavību pildīt sabiedroto pienākumus utt.
Ne reizi vien Valmieras pašvaldība pilsētas mājsaimniecību un citu teritoriju īpašniekus aicinājusi pievērst uzmanību ietvju malās augošajiem apstādījumiem. Tas tādēļ, ka tie mēdz izaugt ne tikai augstumā, bet arī platumā un diemžēl nereti gadās, ka uz ietvju rēķina.
Eiropā mēs pēc iekšzemes kopprodukta esam, šķiet, ceturtie no beigām — aiz mums ir Rumānija, Bulgārija un Horvātija. Vienā ziņā tas ir tā vēsturiski, no kādas bāzes mēs ejam... Piemēram, Vācija sāka no nedaudz cita līmeņa. Jā, mums priekšā arī Igaunija un Lietuva ar vairāk nekā 75% no Eiropas vidējā kopprodukta uz vienu iedzīvotāju, mums šis līmenis pagaidām vien 64 līdz 65%. Te ļoti svarīgi arī, uz ko tieši skatās. Ir arī daži rādītāji, kur Latvija varbūt ir kaimiņiem priekšā. Jā, Igaunijai laikam būs grūti atrast kādu rādītāju, kur Latvija būtu priekšā... Ar Lietuvu jau situācija būtu līdzīgāka.
Nupat broļuki Lietuvā uz latviešiem atkal sabozušies. Iemesls starpvalstu politiski enerģētiskajam kašķim ir Latvijas ārlietu ministra Rinkēviča izteikumi baltkrievu interneta portālā tut.by, kur viņš pieļāvis mūsu valsts potenciālu interesi par elektroenerģiju, kuru varētu ražot un, iespējams, par labāku cenu Latvijai pārdot patlaban Lietuvas pierobežā Baltkrievijā būvētā Astravjecas atomelektrostacija (AES). Kamēr vēl dzīva Černobiļas traģēdiju piedzīvojusī paaudze, arī šīs AES avārijas seku likvidēšanas tiešie mantinieki visā bijušajā PSRS teritorijā, Baltiju ieskaitot, var saprast lietuviešu negatīvo attieksmi pret šo baltkrievu projektu kopumā: objekts bīstami tuvu Viļņas biezi apdzīvotajam apgabalam, nav nekādu garantiju, ka te tiek izmantotas pašas drošākās tehnoloģijas gan AES būvniecībā, gan tehniskajā nodrošinājumā.
Finanšu ministrija ar iecerēto nodokļu reformu nudien kā tāds tanks dragā uz priekšu, neskatoties ne pa labi, ne pa kreisi, nepiebremzējot pat pie draudīgākajiem varbūtējās realitātes šķēršļiem. Tanks iet pāri visam ar vienu mērķi: lai tikai jaunajā valsts budžetā nebūtu robu, bet, cik to pēcāk radīsies tiem, kam, gribi vai negribi, nāksies jaunos noteikumus pildīt, tas tankistiem nerūp. Saeimai caurlūkošanai, kā zināms, nodoti vairāk nekā desmit nopietni, mūsu rītdienu ietekmējoši likumprojekti — gandrīz tikpat, cik cilvēka rokām pirkstu. Un, re, kā simboliski sanāk — par jauno nodokļu kārtību domājot, kod, kurā gribi, — sāp visi.
Jaunā budžeta «reforma» atgādina bērnu rotaļas ar plastilīnu — mums tiek lepni solīts salipināt zaķi, bet jābūt priecīgiem, ja beigās mazajam tēlniekam ir sanācis kaut kas līdzīgs kaķim. Valdība solīja, mazinot nodokļu slogu, veicināt ekonomikas attīstību. Tagad, piesedzoties ar sociālo taisnīgumu, tā ceļ nodokļus visam, kam vien (ne)var.
Izsludinot konkursu popmūzikas eksporta veicināšanas projektiem izdevumā Latvijas Vēstnesis, Kultūras ministrija pievērsusies tādai nepastāvīgai un neprognozējamai jomai kā populārā mūzika. Projekta veidotājiem būs jāapkopo, jāuzkrāj un jāizplata informācija vienotā interneta platformā latviešu un angļu valodā par mūsdienu popmūzikas autoriem, izpildītājiem, producentiem, konkursiem, pakalpojumu sniedzējiem, organizācijām, koncertu norises vietām visā Latvijas teritorijā, liekot uzsvaru uz potenciālo eksporta objektu. Iesniegtajam projektam jāspēj nodrošināt mūzikas industrijas pārstāvjus ar aktuālu un savlaicīgu informāciju par konferencēm, semināriem, projektu konkursiem, apmācībām un citiem aktuāliem jautājumiem popmūzikas jomā gan Latvijā, gan ārvalstīs.
Runājot par drošību uz ceļiem, lai arī oficiālie skaitļi, kas allaž tiek rēķināti un galdā likti bez kādu varbūtēju sakarību paskaidrojuma, uz papīra ar katru gadu izskatās arvien rožaināki, tomēr joprojām šajā ziņā esam Eiropas padibenī — labi, ka aiz mums atrodas tādas valstis kā Bulgārija un Rumānija, vismaz neesam pēdējie — šis fakts noteikti silda daudzu sirdis.