Latvijas ekonomikas augšupeja izspēlē nelāgu joku ar mūsu valdošajiem politiķiem. Viņiem nāk virsū, ūsainā «klasiķa» vārdiem izsakoties, panākumu reibonis. Jēkabielā un valdībā vairojas nepamatota pārliecība, ka tauta jau apzinās savu pienākumu rudenī atkal iebalsot Saeimā tās «4,7 procentīgos» labdarus.
Žurnālistiem nereti tiek pārmesta pārāk izteikta tiekšanās pēc skandāliem un sensācijām, sekojot principam laba ziņa ir slikta ziņa, tāpēc šoreiz, lai netraumētu lasītāju nervu sistēmu, nerakstīšu par čekas maisiem, oligarhu lietas izmeklēšanu, deputāta Kaimiņa ķildu ar deputātu Kalnozolu, bet pievērsīšos tikai labajām ziņām.
Modes un stila žurnāls Pastaiga tradicionāli gadu iesāk ar Latvijas jauno talantu Zelta desmitnieku. Šogad tajā ierakstīts arī Valmieras teātra scenogrāfs un režisors Reinis Suhanovs, kas izraudzīts arī par žurnāla janvāra numura cilvēku.
Šīs nedēļas sākumā līdz izskatīšanai valdībā tā arī nenonāca likumprojekts par pašvaldību sadarbības teritoriju izveidi. Solītā likumprojekta vietā vēl nenoteiktu laiku turpināsies darbs pie tālāko uzdevumu formulēšanas un pārmaiņu iespējamās ietekmes apzināšanas.
Piemēram, Polijā dzīvo pēc principa neražo papīrus, ražo produktus; kad esi attīstījies un izaudzis lielāks, tikai tad sāk uz tevi skatīties citādāk. Bet mums tie papīri reizumis vienkārši dzen izmisumā, un tad liekas, ka vienīgais, ko te Latvijā protam, ir iesaistīties Eiropas projektos, bet bez tiem mēs vairs neko nevaram. Esam paraduši meklēt un rakstīt projektus, lai uztaisītu parkā parastu soliņu. Iznāk, ka tikai tas, kurš cep papīrus, kaut ko var, bet tam, kas to nedara, jābrauc sēnes lasīt, jo citu variantu vienkārši nav.
Eiropas Savienībā darbojas dienests «Eirobarometrs», kas aptaujās cenšas noskaidrot iedzīvotāju viedokli par dažādiem jautājumiem. Jau 45 gadus ilgā šī dienesta darbība ir pierādījusi, ka tā iegūtie rezultāti tik pietiekami precīzi atspoguļo sabiedrības noskaņojumu, lai ar tiem rēķinātos gan bankas, gan uzņēmēji, gan arī valdības. Cerams, ka arī mūsējā, jo «Eirobarometra» aizvadītā gada nogalē veiktās aptaujas situāciju Latvijā nebūt nerāda tādā žilbinošā salūtu gaismā, kāda tā izskanēja gadumijas svētku uzrunās.
Mēs, latvieši, neesam pārāk lutināti ar kalendāra sarkanajiem datumiem, kas dod zaļo gaismu vispārējām dzīrēm. Būsim godīgi, ir tikai Jāņi un Jaunais gads, kuru tuvošanos gaidām ar detalizētu plānojumu — nu nevaram kādu no tiem nogulēt, jo nākamā iespēja būs tikai pēc pusgada.
Vakar Māris Kučinskis «Rīta Panorāmā» pašapzinīgi vērtēja atnākušo gadu kā daudzsološu un garantēti veiksmīgu. Lai saruna neizvērstos pārāk idilliska, žurnālisti pacentās uzmīt politiķim uz sāpīgas «varžacs»: cik drošs viņš esot, ka tiešām vēlēšanu kampaņā būs ZZS kandidāts premjera amatam?
Ar Norvēģiju mēs, Beverīnas novada amatnieki, sadarbojamies jau otro gadu. Arī pagājušajā gadā Latviešu ģimenes dienās Bergenā ciemojāmies ar radošajām darbnīcām — Zanda ar latvisko virtuvi, Jānis ar parka spēlēm, es ar filcēšanu, pērļošanu — no koka pērlītēm gatavoju rokassprādzītes, bija arī sveču liešana.
Pērn Latvijā dažviet tā pamatīgi pasmirdēja. Lielākā šmuce sanāca vasaras viducī, 18. jūnijā, kad izslavētajā kūrortpilsētā Jūrmalā vairāk nekā hektāru lielā platībā aizdegās un krietni ilgi svila nelegāla plastmasas atkritumu glabātava. Jau no pāris plastmasas kanniņām, tās iemetot ugunskurā, degšanas procesā rodas gana daudz smirdīgu un gana indīgu izgarojumu, tad kas vēl sanāk, ja sarkanais gailis tiek klāt plastmasas blāķim, 23 tūkstošiem tonnu, teju futbollaukuma lielumā! Trakākais, ka šie krājumi, kas kalpoja par izejmateriālu paaugstinātas bīstamības ugunsgrēkam, nebija vietējie, bet importēti no tik pareizi simtgadīgā skandināviskā demokrātijā dzīvojošās Zviedrijas...
Palīdzēt līdzcilvēkiem — ar ideju, pleca sajūtu vai līdzekļiem, tāda ir ļoti daudzu nevalstisko organizāciju, biedrību darba ikdiena un tāds arī to darbošanās mērķis.
Viena no gadu mijas neatņemamām sastāvdaļām pašsaprotami ir valsts augstāko amatpersonu svētku apsveikumi. Lai arī atšķirībā no krietnas daļas iepriekšējo gadu miju šogad Latvijas iedzīvotāji palika bez spilgtiem epitetiem un salīdzinājumiem, kopumā svētku uzrunas atstāja labu iespaidu.
Daudz no tā, kas pasaulē, Eiropā, Latvijā ir iesācies aizvadīto 12 mēnešu laikā, turpināsies un attīstīsies arī nākamgad vai vēl tālākā nākotnē.
Ar krietni vien gariem zobiem, tomēr gada nogalē Ekonomikas ministrija sākusi tīrīt savus Augeja staļļus — no obligātās iepirkuma komponentes jeb OIK jau esošo un vēl tikai sacerējušos pelnītāju rindas. Publiskam nicinājumam ministrijā izveidotās Kontroles grupas atrasti un tautas nievām priekšā pasviesti uzreiz veseli trīs grēkāži — SIA E Strenči Strenčos, SIA Elektro Rīdzene Cēsu novadā un SIA Energo Fortis Līvānos. Šiem trim elektroenerģijas ražotājiem, kas savulaik saņēmuši OIK atļaujas, tās tagad anulētas. Ekonomikas ministrs šo faktu pasniedza ar zināmu pompu, tomēr ovācijām viņa vadītās ministrijas virzienā pagaidām nav iemesla: no 400 stacijām, kas patlaban darbojas Latvijā, par problemātiskām atzīta tikai desmitā daļa (39 vai 40), savukārt tikai divdesmitā daļa no tām jeb 20 elektrostacijas esot ar ļoti nopietnām nebūšanām, bet 7 no problēmstacijām pretendējot uz OIK atļaujas saglabāšanu.
Tik zīmīgi gadskārtējā pasākuma «Latvijas Lepnums 2017» svinīgās ceremonijas noslēgumā teica tās vadītājs TV 3 diktors Arnis Krauze. Labāk nepateiksi, jo tieši tādi — mīlestības, labestības un devīguma pilni — ir augstā titula saņēmēji, katrs savā nominācijā, katrs savā devumā līdzcilvēkiem un sabiedrībai kopumā. Ne velti par viņiem teica arī: Latvijas spogulis.
Gausi gan, bet tomēr galu galā tie atnāca: gada nogalē mēs tiekam aplaimoti ar patīkamām ziņām gan par veiksmīgu ekonomikas attīstību līdz šim, gan par ļoti cerīgām prognozēm saredzamai nākotnei. Varbūt vēl īsti ne līdz galam mūsu prātos un instinktos, taču drūmie krīzes laiki ir palikuši pagātnē.
Ziemassvētku priekšvakars ierastā klusā pārdomu laika vietā šogad aiziet pārlieku skaļš gan pasaulē, gan arī Latvijā. It kā jau ir pieņemts, ka netīkamās nastas vajag atstāt pie gada sliekšņa, lai nākamajā iekšā var doties vien ar gaišām domām un apņēmības pārpilni. Pārdomu vērts gan ir jautājums, vai šāda nastu pārkrāmēšana nebija izdarāma jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem, varbūt brītiņu pēc tiem.
Reti ir sastopama tāda pārvaldes forma, kuru veido tikai un vienīgi centrālā valdība. Latvijā ir raksturīga vairāku līmeņu pārvalde, kura sastāv no centrālās valdības, kā arī vietējām, viena vai vairāku līmeņu, pašvaldībām. Latvija 2009. gadā pārgāja no divu līmeņu pašvaldībām uz viena līmeņa pašvaldībām — 110 novadiem un 9 republikas pilsētām. Latvijā valdība ir pilnībā atbildīga parlamentam. Tomēr vienlaikus tiek ievērota tradīcija deleģēt pārvaldes jautājumus citām institūcijām. To pieļauj arī Satversme un normatīvie akti. Šīs institūcijas sauc par atvasinātām publiskām personām, kas plašāk pazīstamas kā pašvaldības. Veidojoties Latvijas valstiskumam, pašvaldības bija vieta, kurā mācījās jaunveidojamās valsts izpildvaras darbinieki. Un arī mūsdienās šī pašvaldību paradigma tiek pārmantota. Šobrīd pašvaldību pārvaldības forma, darbības raksturs un diskusiju būtība joprojām saglabā šo diskursu, it īpaši atjaunotās Latvijas Republikas laikā, uzsverot pašvaldību īpašu neatkarību un autonomiju. Šajā tvērumā pašvaldība ir sinonīms demokrātijai, valstiskai neatkarībai un brīvībai. Tā ir vieta, kurā tiek apgūtas visai valsts pārvaldei nepieciešamās administratīvās pārvaldes zināšanas. Pašvaldībās savas iemaņas apgūst arī daudzi politiķi, kuri turpina karjeru Saeimā.
Stāvot pie gadu mijas sliekšņa, parasti mēdzam atskatīties un izvērtēt pagājušo un ar labām domām sagaidīt atnākušo. Ko visbiežāk novēlam saviem tuviniekiem, draugiem un kolēģiem? Nu, protams, to, ko par naudu nedabūt nevienā Ziemassvētku izpārdošanā — veselību! Es vēl katram gadījumam piebilstu — lai jums zinoši un atsaucīgi ģimenes ārsti, bet atcerēsimies, ka arī viņiem nākamgad būs vajadzīga laba veselība, lai pareizi iekļautos veselības aprūpes reformas rāmjos.
Nākamais gads solās būt visai izšķirošs kā Eiropas Savienībai (ES) kopumā, tā Latvijai kā šīs alianses vienai no dalībvalstīm atsevišķi. Runa ir par ES reformēšanas plāniem, padarot savienību par divu ātrumu Eiropu, kur katrs saņems nevis atbilstoši vēlmēm un vajadzībām, bet gan spējām un paša finanšu resursiem.