Viedokļi

Kā nule savā redaktora slejā uzsvēris Dienas Biznesa jaunais galvenais redaktors Romāns Meļņiks, «ja ir problēma uzņēmējiem (ne kādam vienam, bet daudziem), tad tā ir problēma valstij. 

Ja cilvēkam ir salauzta roka, tad viņš iet pie ārsta, veic rehabilitāciju. Diezgan loģiski. Tomēr, ja cilvēks iekšēji jūtas slikti, netiek galā ar savām emocijām un vēršas pēc palīdzības pie atbilstoša speciālista, bieži nākas saskarties ar līdzcilvēku neizpratni, pat nosodījumu.

Latvijā, tieši tāpat kā visās pārējās Eiropas Savienības (ES) valstīs, šobrīd ir izveidojusies situācija, kad vienlaikus ir gan radīta nepieciešamā struktūra, lai vakcinētu iedzīvotājus pret Covid-19, gan pastāv gana liela vēlme vakcinēties. Galvenā problēma tikmēr ir vakcīnu piegādes.

Ko tur liegties, tāpat skaidrs, ka lielākā daļa cilvēku ir noguruši no pandēmijas, no ierobežojumiem. Cilvēku komentārus par kovidlaiku bieži dzirdu veikalā, piemēram, aizvakar kāda kundze jautāja pārdevējai: «Kad šis murgs beigsies?» Pārdevēja raustīja plecus un atteica: «Nezinu, kad, bet dod, Dieviņ, mums visiem izturību!» Aizdomājos, ko tad es atbildētu kundzei...

Pirmdienas rītā, pārrunājot nedēļas nogales sporta notikumus, kolēģis Guntis bija norūpējies par mūsu peldētāju startiem, jo aizvadītajās Latvian Open sacensībās Ķīpsalas baseinā labākus rezultātus par Latvijas izlases dalībniekiem sasniedza Baltkrievijas un Igaunijas sportisti – vai tad viņiem kas citādāks nekā mūsējiem?

Facebook ir tāda grupa «Māja meklē cilvēku», līdz šim tur ir bijuši visdažādākie piedāvājumi no visas Latvijas. Mājas gan pilnīgi jaunas uzceltas, gan jau teju sagruvušas. Tomēr manu uzmanību pievērsa viens piedāvājums Mazsalacas pusē.

Nokļūšana «tai pašā kamerā, kur pirms 14 gadiem» (delfi.lv) nav gals, pat pieturpunkts Aivara Lemberga un viņa apkarotāju cīņā. Kļūs arvien interesantāk – varbūt tik ļoti, ka izmisīgi gribēsies dzīvot garlaicīgos laikos.

Gribu izteikt savas domas par 24. februāra Liesmā publicēto viedokli Bezatbildīgi vai maksimāli atbildīgi?, kurā izteikta kritika par CSDD rīkotajām drošas braukšanas dienām.

Kad rakstu šo viedokli, apmēram šajā laikā valdībā notiek asas batālijas starp ministriem par to, cik lielu brīvlaišanu no esošajiem pandēmijas dēļ pieņemtajiem ierobežojumiem ar 1. martu, kaut nu jau izskanējis viedoklis arī par jaunu slieksni – 8. martu, varētu dot mazajiem tirgotājiem un skaistuma kopējiem.

Situācija ap pandēmijas radītajiem izaicinājumiem Latvijā patlaban sāk lēnām uzsilt. Ir gan cerīgās ziņas, ka ik dienu starp Covid-19 testus veikušajiem inficēto procents diezgan stabili turas zem 10 un ka slimnīcās kovidnieku pilno gultu skaits arī nokrities zem tūkstoša, taču ir arī trauksmes zvani no vīrusa pieskatīšanas profesionāļiem par iespējamu kovida trešo vilni, kurā liels īpatsvars varētu būt angļu pacientu (ar vīrusa lipīgo Lielbritānijas paveidu šobrīd Latvijā esot jau 8% pārbaudīto pozitīvo testu) un kurš no mediķiem īpašas rūpes prasītu ne vairs par tūkstoti, bet gan jau par trim tūkstošiem pacientu slimnīcās.

Kopš kovida ēras sākuma attālinātais darbs kļuvis par normu lielai daļai Latvijas iedzīvotāju. Daudziem bijis arī jāpazaudē savs ienākumu avots.

Kaut kas nebijis! Kā senos laikos laukos! Tā pēc sava ikdienas rituāla – nūjošanas svaigā gaisā – nesen telefona sarunā teica mana Kurzemes māsīca. Nelielā pilsētiņa, kurā viņa jau kopš dzimšanas dzīvo, atrodas ainaviski skaistā vietā pie viena no Latvijas dziļākajiem ezeriem. 

Šīs nedēļas sākumā Rīgas apgabaltiesa pēc 12 gadus (!) ilgušas lietas izskatīšanas par koruptīviem noziegumiem piesprieda Ventspils domes priekšsēdētājam Aivaram Lembergam (Latvijai un Ventspilij) piecu gadu cietumsodu, mantas konfiskāciju un 20 tūkstošus eiro sodu.

Kamēr mūsu galvenā uzmanība ir pievērsta cīņai ar koronavīrusa pandēmiju, pelnītā ievērība netiek pievērsta citiem, ne mazāk svarīgiem notikumiem. Viens no tādiem, manuprāt, ir Eiropas Komisijas (EK) direktīvas par adekvātu minimālo algu Eiropas Savienībā (ES) izstrāde, kur tiek gaidīti arī Latvijas priekšlikumi.

Kopš pagājušā gada decembra Latvijā atkal ir ārkārtas situācija un sabiedrībai nākas sadzīvot ar stingrajiem ierobežojumiem. Katra otrdiena, kad notiek valdības sēdes, tiek gaidīta ar lielu nepacietību, lai uzzinātu, kas jauns notiks, kas būs atļauts un kas aizliegts. Bet tai pašā laikā CSDD laiž uz pilnu klapi.

Partijas, kas paredzējušas piedalīties jaunizveidoto novadu pašvaldību vēlēšanās, jau cītīgi veido deputātu kandidātu sarakstus, gatavo priekšvēlēšanu aģitācijas materiālus un solījumus iedzīvotājiem par dažādiem labumiem, kas nu novadam tiks, ja vien viņu partija jaunajā domē būs pie galvenās teikšanas.

Es nebūšu pirmais, kas teiks, ka reizēm ir ļoti grūti saprast valdības pieņemtos lēmumus, pat atrodoties tiem ļoti tuvu. 

18. februārī apstiprināja vienreizēja 500 eiro pabalsta izmaksu par katru bērnu, tie tiks izmaksāti par katru bērnu personai, kurai laikposmā no 2021. gada 1. marta līdz ārkārtējās situācijas beigām ir tiesības uz bērna kopšanas pabalstu par bērnu līdz viena gada vecumam, ģimenes valsts pabalstu vai piemaksu pie ģimenes valsts pabalsta par bērnu ar invaliditāti, vai kurai sakarā ar bērna piedzimšanu ir tiesības saņemt maternitātes pabalstu un bērns ir piedzimis līdz ārkārtējās situācijas beigām.

Nedēļas sākumā tika braši spriests par iespējamu valdības nomaiņu – gan saldu sapņu pārņemtajā opozīcijā, gan pašā koalīcijā. Brīdis šķiet izdevīgs. Taču ko likt vietā?

Tikai vakar valdība lēma par atsevišķu tā saukto skaistumkopšanas pakalpojumu daļēju legalizēšanu. Nu, kā lai citādi nosauc aizliegumu, piemēram, strādāt normālai vīriešu frizētavai, kurā stiprā dzimuma īpatņi lielākoties ierodas tikai apgriezt matus, bez kaut kādām tur anomālijām, pie kurām varētu pieskaitīt ekskluzīvus frizūras kārtojumus ar krāsotām šķipsnām un tamlīdzīgām frizieru augstākās pilotāžas izpausmēm.