Viedokļi

Neilgā laikā veselības ministrs Guntis Belēvičs ir paguvis izdarīt dažas politiskās pašnāvības: aizmirsa deklarēt miljonu; mēģināja savā amatā «sakārtot» dēla pārziņā nodotās aptieku biznesa lietas; gvelza muļķības par savām attiecībām ar ministra biroja vadītāju; piedraudēja liegt valsts apmaksātus veselības aprūpes pakalpojumus katram, kurš ārstējas privātmedicīnas iestādēs utt. Mūsu acu priekšā latvju jaunbagātnieks pārtop visuzskatāmākajā ilustrācijā teicienam «āzis par dārznieku».

Nav ne jausmas, vai atkal tuvojas kāda valstiski nozīmīga cīņa par iekļūšanu labos krēslos, vai kādam(iem) jāceļ kārtējie reitingi, bet pastkastē pēc ilgāka laika iekritis izdevums ar zaļas krāsas akcentu. Kā pierasts — kārtējā pašslavināšanās: redziet, cik mēs labi un kā domājam par tautu, — avīze vai, tā sakot, kārtējā atskaite, ko varētu vien iesniegt attiecīgajiem priekšniekiem un naudas devējiem... bet, ko darīsi, dikti jau gribas padižoties un paspoguļoties cilvēkos.

Nupat Zolitūdes traģēdijas parlamentārās izmeklēšanas komisija publiskojusi galaziņojuma projekta galīgo versiju, to cer apstiprināt 12. oktobrī ar vismaz 7 no 12 komisijas locekļu balsīm.

Nesen nācās uzklausīt pārmetumus, ka savā publikācijā biju uzdrošinājies tiešā tekstā citēt kādas personas teikto par topošo māmiņu, kura, kārtējo mazuli gaidot, smēķē, ar vaicājumu  samērā kategoriskā formā, vai es to varu pierādīt, un aizrādījumu: avīzēs par tādām lietām neraksta!

Kamēr uzmanības centrā atradās bēgļi un Sīrija, Latvijas Republikas Saeima klusi un bez trokšņa noraidīja grozījumus likumā «Par tautas nobalsošanu, likumu ierosināšanu un Eiropas pilsoņu iniciatīvu».

Katrs noteikti ir piedzīvojis, ka publiskā vietā garāmejot tev rokā iespiež informatīvu lapelīti. Noteikti šādiem lapiņu dalītājiem esam apmetuši slaiku līkumu, pat nevēloties zināt, ko piedāvā šodien, ar ko jāiepazīstas, kam jāiepatīkas.

Pagājušajā nedēļā Latviju pāršalca ziņa par problēmām kādā Rīgas ģimnāzijā, kur latviešu valodas un literatūras skolotāja saņēma aizrādījumu par mācību darbā lietotu dzejoli ar vairākiem asākiem vārdiem. Tikmēr starptautiska mediju aizsardzības organizācija «Komiteja žurnālistu aizsardzībai» («Committee to Protect Journalists») ziņoja, ka Eiropas Savienībā ir problēmas ar preses brīvību.

Par darba drošības tehnikru visbiežāk aizdomājamies tad, kad jau kaut kas ir noticis. Labi, ja viss vēl beidzies ar minimālu izbīli, minimālu asiņu zudumu un pēc tam atgūstamu veselību, bet gadās arī skarbāk.

Kad kaut kas tiek salaists grīstē, ārišķīga grēku nožēla un sevis šaustīšana nepalīdz tikt galā ar problēmu. Taču šīs izdarības spēj aizkustināt publiku ar mīkstāku sirdi, liekot ļaudīm samierināties, ka viņus apgrūtinošā neizdarība tā arī paliks nelabota. Tieši uz šādu tautas reakciju vakar Saeimā cerēja likumdevēju un ierēdņu algu «iesaldētāji».

Arī šoruden 1. oktobrī VAS «Latvijas Pasts» sāk preses abonēšanas kampaņu 2016. gadam. Pie lasītājiem jau devies «Latvijas Pasta» jaunais abonēšanas katalogs, kura 40 lappusēs apkopots  Latvijas  drukātās preses izdevēju jaunākais piedāvājums.

Otrdienas «Liesmā» rakstīju par, pieļauju, pilsētas amatpersonu ausīm nu jau pierasto, vecākā gadu gājuma valmieriešu sūrošanos par soliņu trūkumu Valmierā. Izlasījuši publikāciju, nu apvainojušies tā saucamā stacijas gala seniori, kuru vārdā redakcijai piezvanīja Anna — soliņu trūkstot ne tikai Gaujas labajā krastā, bet arī, viņasprāt, pēdējos gados nepelnīti aizmirstajā upes otrajā pusē.

Necentīšos apgalvot, ka šonedēļ publiskotais bēgļu uzņemšanas Latvijā plāna investīciju projekts — divos gados 16 miljoni eiro — nav izraisījis sabiedrībā bumbas sprādzienam līdzīgu efektu. Cilvēki, kuri, pie pilnas saprašanas būdami, lieliski orientējas Latvijas cenās, pakalpojumu izcenojumos un daudzās citās ikdienas izmaksās, kuri lieliski zina, kurās jomās mūsu valstī jau hroniski allaž trūkst naudas, maigi sakot, ir neizpratnē par to, kā iespējams 776 patvēruma meklētājiem notērēt 16 miljonus.

Arvien aktuālāks kļūst tā sau- camo bēgļu jautājums, un latviešu tautas pretestība jauniem uzspiestu imigrantu plūdiem ir pamatota, loģiska un saprotama.

Šīs nedēļas sākumā televizoru ekrānos varēja vērot ainas, kuras vēl PSRS laika posmu piedzīvojušiem cilvēkiem nešaubīgi lika atcerēties gadus trīsdesmit un vairāk senu pagātni. Divu lielvalstu – ASV un Krievijas – prezidenti Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) sacentās diplomātijā un daiļrunībā, cenšoties pārliecināt citu pasaules valstu vadītājus, ka tieši viņu viedokļi virknē jautājumu ir vienīgie pareizie, savukārt satelītvalstu līderi centīgi piebalsoja, slavējot savējos un peļot svešos.

Līdz ar rudens iestāšanos lielākai daļai valmieriešu mazāk svarīga kļūst viena no pilsētas aktualitātēm — soliņu trūkums, jo diezin vai daudz būs tādu, kuri drēgnajā gadalaikā vēlēsies uz soliņiem meditēt, baudot skatu uz kailajiem kokiem. Tomēr gados vecākajiem līdzcilvēkiem ar pārvietošanās problēmām, garāku ceļa gabalu veicot, šī problēma pastāv neatkarīgi no laika apstākļiem.

Reiz kāds dziļi sirdī par kaut ko aizvainotais, gribēdams tīri latviski nolamāt sabiedrībā augsti godātu personu, publiskā vietā tai uzjautājis: «Vai jūs neesat liels cūka?» Uzrunātais pārskaities un steidzis jautātāju tiesā iesūdzēt par goda aizskaršanu. Taču tur iesūdzētais attaisnojies: «Kāda tur goda aizskaršana, vai tad pajautāt vairs nedrīkst? Būtu kungs atbildējis, ka viņš nav cūka, mēs katrs paliktu ar savu godu.»

Zolitūdes drupās mirušie un sakropļotie cilvēki vairs netraucē mūsu sabiedrībai «Maxima» logo iekļaut Latvijas mīlētāko zīmolu desmitniekā. Kā dzejnieks teica, vēders – draugs vistuvākais...

Latvijas inteliģence un uzņēmēji mudina uzņemties privātas rūpes par bēgļu ģimenēm. Sakot, Latvija ir liela un varena, tauta nebūt nav nabaga, šie ļaudis kā reklāmas rullītī aicina mūs katru aizdomāties: kāda ir mana personiskā nostāja bēgļu jautājumā. Būtībā jau labu laiku ir pavisam greizi sev taujāt: vēlos vai nevēlos, lai citas kultūras, valodas un tradīciju cilvēki ienāk manā zemē (to joprojām dara arī politiķi, un tas ir vēl dubultā muļķīgi), ir jājautā: ko viņi šeit darīs, kāda būs mana personiskā attieksme pret svešo, jutīšu ieinteresētību uzklausīt, būs vēlme atbalstīt vai izturēšos kā pret kaut ko nevajadzīgu, uzspiestu, atbaidošu? Nākamais jautājums — kādi būs pašu bēgļu pienākumi? Vai viņiem no pirmās dienas būs jāmācās valsts valoda, jāinteresējas par darba iespējām, vai bērniem būs obligāta izglītība, kā to nodrošināsim?

Nupat satikos ar kādu rosīgu vietējo privātuzņēmēju, kurš, sākot no nulles, nu jau paguvis i Latvijas tirgū nostabilizēties, i savu produkciju uz tuvākām un tālākām ārzemēm ar panākumiem dabūt. Viņš mani pārsteidza ar vēsti, ka esot Igaunijas e-pilsonis!

Uz Eiropas Savienību (ES) turpina plūst bēgļi, un aizvien aktuālāks kļūst jautājums, par kuru sākotnēji tika mēģināts nerunāt – bēgļu krīzes ietekme uz ES nākotni. Ja nekas nemainīsies, tad ieceļotāju būs daudz, lai neteiktu, ka ļoti daudz. Tā dēvētā ES ārlietu ministe Frederika Mogerini ir minējusi skaitli –12 miljoni cilvēku, Ungārijas premjerministrs Viktors Orbans – 30 līdz 35 miljoni, bet atsevišķi eksperti (gan saistīti ar ir izteikti nacionālām aprindām dažādās Eiropas valstīs) – pat 50 un vairāk miljoni cilvēku.