Latvijā aktualizējies jautājums par tā dēvētā digitālā nodokļa ieviešanu, negaidot, kamēr tas tiks ieviests visas Eiropas Savienības (ES) mērogā. Vienlaikus valdības vadītājs kādu neskaidru iemeslu dēļ vilcinās atbalstīt šādu soli.
Izglītības iestāžu piedāvātā satura kvalitāte – tas ir svarīgākais jautājums, domājot, kā palīdzēt sabiedrībai ar tik dažādām vajadzībām. Katrs cilvēks atšķiras, atšķiras arī mūsu vajadzības, prasmes, iespējas, un ļoti, pat krasi atšķiras cilvēku un vēl jo vairāk bērnu ar invaliditāti vajadzības, attīstāmās prasmes un iespējas, kas būtībā noteiks viņu dzīves kvalitāti, viņu varēšanu iekļauties sabiedrībā un darba tirgū.
Šos nu jau par folkloru kļuvušos vārdus savulaik, iesaistoties politikā, teica Einars Repše. Gadi iet, bet bijušā Latvijas Bankas vadītāja un politiķa teiktais vēl joprojām savu nozīmi nav zaudējis. Īpaši Saeimas priekšvēlēšanu posmā. Vēlētāju balsis taču kaut kā jādabū.
«Cilvēku tiesības izteikties ar brīva medija palīdzību ir demokrātiskas sabiedrības pamatiezīme» – teikts ASV informācijas aģentūras izdevumā «Prese bez važām».
Latvijas Bankas ilggadējā prezidenta Ilmāra Rimšēviča amata pilnvaru termiņš beigsies 21. decembrī, un līdz tam laikam Saeimai ir jāatrod viņa pēctecis. Valdības partijas sāk viegli baiļoties, vai samocīts balsojums nekļūs par vēl vienu triecienu to reputācijai sabiedrības acīs.
Šis ir visai interesants termins, ko mūsu ikdienas valodā, manuprāt, ievazājuši politiķi. Pavisam nesen šis izteikti subjektīvais situācijas izvērtējums mums uzkritis, taču komforta zona varētu būt ieradusies uz palikšanu. Arī tāpēc, ka ar universālu interpretāciju un tātad arī lietojumu.
Dažādām – reālām un izdomātām – leģendām apvītā Latvijas robežpilsēta Valka, kas vēl nesen kopā ar sev apkārt esošo novadu varēja justies samērā droši, administratīvi teritoriālo reformu gaidot, nule nonākusi visai kutelīgā situācijā. Ir tikai loģiski, ka reformas virzītāji, Saeimas pozīcijas partiju kolēģu stūrī iespiesti, beidzot atteikušies no vēl nesen dzelžainās idejas varmācīgi pielīmēt Valkas novadam klāt Rūjienas un Naukšēnu novadus.
Sabiedrības uzmanības centrā nonākusi parakstu vākšana par Saeimas atlaišanu, kas sākās 15. novembrī. Atšķirībā no vairākuma iepriekšējo mēģinājumu, kad tā arī netika savākts referenduma rīkošanai nepieciešamo parakstu skaits, šoreiz iespējas to savākt šķiet ļoti reālas, tomēr tas nepavisam nenozīmē, ka arī pašā referendumā tiks atbalstīta Saeimas atlaišana.
Ikvienam, kas vairāk vai mazāk nodarbināts kādā no lauksaimniecības nozarēm, sen ir zināms prasmīgas saimniekošanas zelta likums – lai tiktu pie iespējami labākas ražas, jāveic pareiza, ekonomiski un agrotehniski pamatota augsnes mēslošana un jābūt izstrādātam arī katra lauka mēslošanas plānam. Bet to, kā zināms, var paveikt, tikai un vienīgi balstoties uz augšņu agroķīmiskās izpētes (AAI) rezultātiem.
Zinātnieki vienmēr pastāvējuši uz to, ka viņi ir kaut kas līdzīgs bankai, kurā vajag likt iekšā naudu un pēc tam to vēl vairāk izņemt ārā valsts budžetam.
Lielība naudu nemaksājot, tādēļ palielīties varot arī tad, kad nemaz nevajag. Jo bieži iznāk, ka arī par lielīšanos jāmaksā. Ja ne naudā, tad ar uzticības zaudēšanu. Arī premjers Krišjānis Kariņš 2020. gada valsts budžeta tapšanas laikā ne reizi vien palielījās, ka šis nu būšot Latvijas vēsturē nepieredzēti liels budžets, izdevumu daļā paredzot pat vairāk par 10 miljardiem eiro.
Pilnībā piekrītu tiem, kuri cenšas slāpēt XIII Saeimas atlaišanas ideju: pavisam derdzīga ir politisku nīkuļu un infotroļļu kompānija, kas organizē parakstu vākšanu. Taču tas netraucē lozungam kļūt arvien populārākam – un reālākam.
Zemkopības ministrijas (ZM) parlamentārais sekretārs Jānis Grasbergs 18. novembrī Briselē piedalījās Eiropas Savienības (ES) Lauksaimniecības un zivsaimniecības ministru padomes sēdē, kurā sprieda par vides un klimata prasību kopumu lauksaimniekiem saistībā ar daudzgadu budžetu nākamajam plānošanas periodam. Vienošanās par nākotnes budžetu vēl šogad ir ļoti svarīga, jo no tā ir atkarīgs Kopējās lauksaimniecības politikas (KLP) reformas pakotnes progress.
1997. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO) izstrādāja Eiropas valstīm saistošu veselības politikas dokumentu «Veselību visiem 21. gadsimtā». Tajā tika izanalizētas galvenās veselības attīstības tendences Eiropā, nosakot 26 mērķus, kuru īstenošana katras valsts mērogā būtiska, lai nodrošinātu kvalitatīvu veselības aprūpi Eiropas iedzīvotājiem. Šo dokumentu analizēja un papildināja arī Latvijas valdība, lai, balstoties uz tajā minētajiem pamatprincipiem, izveidotu Latvijas nacionālo veselības politiku. Ir pagājuši jau vairāk nekā 20 gadi un, atsaucot atmiņā šīs vadlīnijas, ar nožēlu jāatzīst, ka nekur tālu mēs veselības aprūpē neesam tikuši.
Galvenais, kas cilvēkus motivē mainīt dzīvesvietu, tostarp atgriezties dzimtenē, ir darba iespējas. Tas attiecas gan uz migrāciju Latvijas robežās, gan motivāciju atgriezties Latvijā šobrīd ārvalstīs dzīvojošajiem tautiešiem. Savukārt cilvēkiem ar ģimeni papildu darba iespējām būtiski faktori ir arī drošība, stabilitāte un dzīves kvalitāte.
Uz kino ekrāniem skatāma režisora Dzintara Dreiberga filma «Dvēseļu putenis» pēc Aleksandra Grīna romāna motīviem. Tā sasniegusi rekordlielu skatījumu skaitu, to noskatījušies vairāk nekā 102000 skatītāju, to skaitā arī es.
18. novembrī – Latvijas valsts proklamēšanas 101. gadadienā – tradicionāli izskanēja daudz Latvijai veltītu labu vārdu un vēlējumu. Visdažādākie vēlējumi, kas nāca no visdažādākajiem cilvēkiem, no kuriem katrs uzsvēra, novēlēja vai iedomājās par tieši sev svarīgo, par savu skatījumu uz Latviju.
Gan jau kāds man pārmetīs, ka tā var apzīmēt tikai ēdienus, taču es rakstu šo viedokli par 18. novembrī televīzijas ekrānā dzirdētajiem Latvijā pazīstamu un pilnīgi nepazīstamu ļaužu publiskajiem vēstījumiem, tāpēc atļaušos savu subjektīvo vērtējumu par katra priekšnesuma vēstījumu samērīt tieši šādā gradācijā.
Ziņas par slavenās kosmētikas ražotnes – sen paredzēto, nu pienākušo – maksātnespēju mums radīs vairāk psiholoģiskas, nevis ekonomiskas problēmu. Šķiet pārāk sāpīgi zaudēt sen pierasto.
Lai arī 18. novembris – Latvijas valsts dibināšanas gadadiena – šogad neiezīmē apaļu gadadienu un tiek svinēts ar mazāku vērienu nekā pagājušajā gadā, kad apritēja Latvijas valsts simtgade, tas nekādā gadījumā nav iemesls, lai gaidāmie valsts svētki tiktu uzskatīti par mazāk nozīmīgiem nekā pirms gada aizvadītā jubileja.