Kā rādās, politiķu skurbā sajūsma par to, ka valdība ir nostrādājusi gadu un veikli pārcietusi mediķu protestus, «nebeidz beigties». Baidos, ka šādā pacilātībā valsts vara tiešām var nolaisties līdz mēģinājumam pilsoniskai sabiedrībai ierādīt «tās īsto vietu».
Esam tik dažādi. Kas vienam ekskluzīvs, tas otram – nederīgs. Tā kā dabas māte mūs radījusi ar ļoti atšķirīgu ādas struktūru un jutību, tad savu tuvinieku un paziņu lokā zinu pietiekami daudz cilvēku, kuri gadiem ilgi sevi uzskata par Latvijas kosmētikas senākā lielražotāja, uzņēmuma «Dzintars» faniem ne tikai vārdos, bet arī regulārā šīs ražotnes izteikti barojošā sejas krēma «Niveja» patērētājiem.
Vēl dažas dienas, un jaunajā, 2020. gadā, būsim nodzīvojuši pirmo mēnesi. Pirmo gadu aizvadījusi arī K. Kariņa vadītā valdība. Ņemot vērā to, cik atšķirīgi politiskie spēki veido valdošo koalīciju, varam apsveikt Ministru prezidentu par spēju to visu saturēt kopā.
Ja man prasītu, cik Latvija ir stipra pasaules frisbija mērogā, tad oficiālā atbilde noteikti būtu – 26. stiprākā. Tieši šādu pozīciju mēs ieņemam pasaules reitingā.
8. februārī gaidāms politiskais pasākums, kas solās būt visai interesanta izrāde tiem, kas sekojuši līdzi vai pat atbalstījuši tādu partiju kā KPV LV. Jāatgādina: KPV ir abreviatūra no «Kam pieder valsts», bet 8. februārī ir gaidāms minētās partijas kongress.
Pirms dažām dienām kādā kafejnīcā pamanīju plāksni ar uzrakstu: «Kafiju 5 EUR; Kafiju, lūdzu 3 EUR; Labrīt! Vienu kafiju, lūdzu. Paldies! 2 EUR.» Aizdomājos par to, ka mūsdienās es bieži nedzirdu no cilvēkiem vārdus: lūdzu un paldies. Kāpēc cilvēki tos nepasaka? Vai tiešām ir tik grūti izteikt šos divus vārdus?
«Un visa plašā pasaule ir liela smaga asara» – ar šo Jāņa Poruka dzejas rindu ceturtdien Saeimā ziņojumu par gada laikā paveikto un iecerēto darbību valsts ārpolitikā un Eiropas Savienības jautājumos sāka ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs.
Līdz Valentīndienai vēl nedaudz vairāk kā divas nedēļas, tomēr veikalos jau labu laiku nopērkami visādi tematiski nieciņi – gan dažāda lieluma sirsniņas, gan fotorāmīši, gan lācīši, gan šokolāde, kurai uz iepakojuma uzzīmētas sirsniņas.
Latvijas 40. valdība ir ne tikai noturējusies apaļu gadu, bet arī to raiti nostrādājusi. Pārliecinājies, ka viņam zem kājām ir kaut cik stabils pamats, Ministru prezidents mums sola/draud ķerties klāt nodokļu sakārtošanai. Varbūt kādu beidzot arī samazinās?
2019. gadā, balstoties uz pirmo 11 mēnešu datiem, acīmredzami dzimstības pieaugums Latvijā būs vai nu pats mazākais, vai viens no zemākajiem vēsturē. Tāpat ne šis, 2020. gads, ne arī nākamie gadi mums nekā priecīgāka nesola, jo mēs ieejam jau otrajā paaudzē, kas deviņdesmitajos gados, potenciālie vecāki, piedzima uz pusi mazākā skaitā.
Fonds «Plecs» uzsācis ziedošanas kampaņu, lai varētu turpināt darbību – veicinātu audžuģimeņu kustību, izglītotu tās ģimenes, kuras gatavas uzņemt pie sevis audžubērnus.
Norvēģija ir ļoti bagāta valsts, kura tieši tāpēc var atļauties būt samērā neatkarīga gan politikā, gan ekonomikā. Cik nu tas mūsu globalizācijas laikmetā vispār iespējams. Norvēģija nav Eiropas Savienības dalībvalsts, taču ir starp Eiropas Ekonomiskās zonas valstīm.
Pirms piecpadsmit gadiem cilvēkiem Latvijā jēdziens labdarība īsti nebija svešvārds, bet kaut kas tāds, no kura labāk turēties pa gabalu. Cilvēki uzskatīja, ka ir nabadzīgi. Tas ir saprotams, jo tad bija pavisam cits labklājības līmenis, arī demokrātijas pieredze bija niecīga. Labdarība un ziedošana bija kaut kas svešs, līdz ar to, laikam ejot, ir notikusi sava veida evolūcija cilvēku domāšanā.
Tas, ka Valmierā ir dzīvojamā fonda trūkums, ir fakts, ko atzīst arī pašvaldība. Nevarētu teikt, ka Valmiera ir pārapdzīvota, bet atrast labu dzīvokli ne par Rīgas cenām ir grūti. Kad es meklēju dzīvesvietu šeit, piedāvājumā bija neremontēti pagrabstāva dzīvokļi, kuros nav iespējams dzīvot.
Latvijas Satiksmes ministrijas nupat publiskotie 2019. gada statistikas dati uzskatāmi liecina par prognozējamas tendences – tranzīta pārvadājumu apjomu samazināšanās – vēršanos plašumā. Šī tendence arī kļūst par aizvien nopietnāku visas Latvijas tautsaimniecības problēmu, pie tam nekādi risinājumi pie horizonta nav saskatāmi.
Pagājušajā nedēļā Latvijas Republikas Saeima atbalstīja lēmumu «Par Latvijas Republikas okupācijas 80. gadskārtu un Otrā pasaules kara vēstures sagrozīšanas nepieņemamību», kura ietvaros tika pausta Latvijas nostāja attiecībā uz Krievijas pēdējā laika mēģinājumiem pārskatīt Otrā pasaules kara vēsturi.
Pērnā gada nogalē man piezvanīja kāds visnotaļ cienījams kungs, lai pasūdzētos par dažu kaimiņieņu iecirtību, kuras dēļ nevar sākties siltināšanas darbi daudzdzīvokļu namā Valmierā, Dārza ielā 6.
Ikdienā reti aizdomājamies, cik katram no mums ir vajadzīga savējā, Latvijas valsts, ko mēs viņai esam devuši un ko no tās ceram sagaidīt, it sevišķi savu interešu aizsardzībā.
Vakardien veselības ministre Ilze Viņķele un personas, kas viņu pavada, t.i., vesels bars dažādu Veselības ministrijas klerku un arīdzan nozares ekspertu pulcējās kopā, lai sistu viens otram uz pleca par veselības aprūpes jomā paveikto.
Godīgi teikšu – ja varētu, šo nerakstītu. Vēmiens nāk, raugoties un klausoties «svarīgajā politiskajā procesā», kas iesākts ar Artusa Kaimiņa patriekšanu no paša radītas partijas Saeimas frakcijas. Tajā palikušie deputāti tagad visgudri lemšot, kā veidot savu gaišo nākotni zem citas izkārtnes.