Sen esmu teicis un joprojām esmu pārliecināts, ka latvietis savā būtībā ir velnišķīgi izdomas bagāts, prot pielāgoties praktiski jebkurai situācijai un pat no lielām ziepēm pratīs izkļūt, iespējams, ne tikai sveikā, bet arī ar nelielu sauso atlikumu savai turpmākajai dzīvei. Ilustrācijai lai būtu stāstiņš iz lauku dzīves vienā no netālajiem novadiem tepat Vidzemē.
Līdzīgi kā nule aizvadītā Lāčplēša diena, arī Latvijas valsts dzimšanas diena, 18. novembris, šogad saprotamu iemeslu dēļ tiks aizvadīta bez plašāka mēroga svinībām. Epidemioloģiskā situācija valstī nav tāda, lai varētu šādas svinības atļauties.
Kārtējais skandāls Igaunijas valdībā atkal mums prognozē, kā Latvijā, kurai līdz 14. Saeimas vēlēšanām paliek mazāk nekā divi gadi, attīstīsies politiskā kultūra. Pareizāk sakot – tās «nekultūra»...
Mediji tiek uzskatīti par ceturto varu, tai pašā laikā sabiedrības attieksme un citviet radītais priekšstats par žurnālistiku un žurnālistu darbību ir pilnīgi greizs. Par satura radītāju var kļūt ikviens, sasniegt milzīgas auditorijas, tomēr katra atbildības līmenis un ētikas kompass ir atšķirīgs, tāpēc aizvien vairāk runājam par informācijas patērēšanas higiēnu jeb mediju pratību.
Pie šāda viedokļa vakar nonāca Saeimas Tautsaimniecības komisijas deputāti, detalizēti izskatot izmaiņas regulējumā bankām. Šāds priekšlikums un tam sekojoša konsekventa rīcība finanšu nozari uzraugošās iestādēs un arī procesā iesaistītās valsts institūcijas varētu atvieglot finanšu noziegumu uzraudzību.
Manā draugu un paziņu lokā neesmu vienīgā, kas mēdz svarīgus darbus atlikt uz vēlāku laiku jeb prokrastinēt. Ar to cīnās daudzi – gan skolēni un studenti, gan biroju darbinieki. Citi to sauc par slinkumu, bet es tā neteiktu, jo prokrastinācija manā skatījumā ir darbu vai paveicamo uzdevumu atlikšana vai izvairīšanās no tiem, koncentrējoties uz kādiem citiem darbiem vai uzdevumiem.
Šodien Latvijā, lai arī pandēmijas dēļ pamatā klusi un nemanāmi, tiek atzīmēta Lāčplēša diena – par godu jaundibinātās Latvijas armijas uzvarai pār pulkveža Pāvela Bermonta komandēto Rietumu brīvprātīgo armiju jeb tā saukto Bermonta karaspēku 1919. gada 11. novembrī.
Pirms gada neviens no mums nezināja un diez vai pat iedomājās savās slēptākajās domās, ka šajā dienā mūsu Latvijā būs izsludinātā ārkārtējā situācija.
Vai horoskopu zīmes, planētu stāvoklis, zīlnieču kāršu izklājums, vai tomēr tikai ASV vēlētāju balsošanas biļeteni ir sakrituši tā, bet šī valsts nu var tikt pie jauna prezidenta – Džo Baidena no demokrātu partijas.
Viņnedēļ sanāca pabūt, iespējams, uz ilgu laiku lielākajā pasākumā mūspusē. Pulcēšanās lielākās grupās no vakardienas valstī aizliegta, tāpēc vērienīgajā domu apmaiņā par Latvijā ceturtā lielākā ezera samilzušajām problēmām Burtnieks 2022 sabraukušie teju piecdesmit vīri, jaunekļi un dažas dāmas bija patlaban jau ar likumu aizliegta izmēra prātu vētra.
Šodien valdība spriež par ārkārtas situācijas ieviešanu. Ar šo lēmumu ir gluži kā ar ASV prezidenta vēlēšanām – gaidītais rezultāts, kas visiem šķita neizbēgams, kļūst piņķerīgs un neprognozējams.
Es esmu absolūti pārliecināts, ka šīs izmaiņas, kas šobrīd ir parlamentā uz galda un kas skar minimālo valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu un faktiski mikrouzņēmuma nodokļa likvidēšanu, novedīs nevis pie iznākšanas no ēnas, bet tieši palielinās ēnu ekonomiku!
Krišjāņa Kariņa valdībā nav reformu ministra, taču neoficiāli šo niku pārliecinoši pagaidām notur satiksmes ministrs Tālis Linkaits. Viņa vadītajā nozarē joprojām liela jautrība valda dažādos acīmredzami neprofesionāli veiktos iepirkumu konkursos, taču tas ministrijas piedāvāto reformu apjomu nemazina un nebremzē. Kā tajā pasakā atskaņās par nebēdņiem Maksu un Moricu – knapi sastrādāts kārtējais (ne)darbs, bet prāts jau nesas uz nākamo!
Vēl vasarā priecājāmies un pat lepojāmies ar Covid-19 izplatības pieticīgajiem rādītājiem mūsu valstī. Tas, ka drošības ziņā tikām ierindoti tūlīt aiz Vatikāna, daudzos pat pastiprināja pārliecību, ka Māras zeme un tās pavalstnieki ir vairāk vai mazāk izredzēta un augstāko spēku pasargāta vieta.
Nākamajā nedēļā, 12. un 13. novembrī, Rīgā, pamatā gan tiešsaistē, ir gaidāms kārtējais starptautiskais drošības un politikas forums Rīgas konference 2020. Minēto pasākumu organizē Latvijas Transatlantiskā organizācija sadarbībā ar Ārlietu un Aizsardzības ministrijām, un attiecīgi arī konferences ievirze ir viennozīmīgi skaidra.
«Kāpēc jūs neko nerakstāt par nākamajā gadā gaidāmajām pašvaldību vēlēšanām – kā mēs turpmāk dzīvosim?» tādu jautājumu pagājušajā piektdienā uzdeva kāds Liesmas lasītājs no Naukšēniem. Mierināju viņu, ka reformas sakarā nav lielas skaidrības, kā tā izpaudīsies dzīvē, un ka visā drīzumā partijas sāks par sevi atgādināt.
Tagad modīgi publiskās politiķu runās izmantot terminus no visurienes, izņēmums nav arī vektors, par kuru savulaik mācījos augstākajā matemātikā. Manā izpratnē tas joprojām ir kaut kāds kopīgs virziens darba dienas ieskaņai, nu, piemēram, tāds, ko man, pavisam neitrālam televizora vērotājam, iedod tur redzētais un dzirdētais.
It kā pavisam parasta biznesa ziņa: kārtējā uzņēmumā ir nomainījušies kārtējie saimnieki. Taču kāpēc man tas raisa satraukumu un aizdomas: kas aiz visa tā slēpjas? Galu galā, tā ir «VALMIERAS stikla šķiedra»...
Pieņemu, ka Covid-19 esamību un nopietnību pašlaik apšauba tikai retais. Arī Latviju skāris saslimstības otrais vilnis, no kura tā cerējām izvairīties. Saslimušo, slimnīcās ievietoto un mirušo skaits būtiski pārsniedz pavasara ārkārtas situācijas laika rādītājus. Turklāt neizskatās, ka stāvoklis būtiski uzlabotos. Pilnīgi loģiski, ka sabiedrībā palielinās satraukums, neziņa, bailes.
«1. Šoferim taisnība. 2. Šoferim vienmēr taisnība. 3. Maz ticamos gadījumos, kad taisnība it kā ir pasažierim, automātiski stājas spēkā 1. un 2. punkts. Laimīgu ceļu!»