Viedokļi

Kad paukšķēdami no ābelēm krīt vēlīno šķirņu āboli un gājējiem pa pakausi kā raķetes iešauj ozolzīļu lādiņi, tad, pat neskatoties kalendārā, ir skaidrs, ka rudens klāt.

Sestdien notika vairāki pieklusināti vai arī skaļi pasākumi, kuru jēgu katram ļauts izvērtēt atbilstoši savai sapratnei, piekrišanai vai nepiekrišanai tam, kas valstī notiek.

It kā divas savstarpēji nesaistītas lietas. Un tomēr. Kopš lielākās skolās vairs nekādi nevar iztikt bez psihologa štata vienības, kopš bērnu tiesības (ar pieaugušo tiešu un, es atļaušos teikt, pat noziedzīgu līdzdalību) pilnīgi un galīgi iznīcinājušas bērnu pienākumu pēdējos pārpalikumus, mums apkārt viss notiek tieši tā, kā tas notiek.

Otrdien Saeimas Juridiskās komisijas sēdē tika atbalstīts Jaunās konservatīvās partijas jau pērngad iesniegtais priekšlikums aizliegt Latvijas parlamenta ēkā ienākt bijušajiem tā deputātiem, pret kuriem ir noteiktas sankcijas.

12. augustā man bija tas prieks būt Rīgas pilī uz konferenci, veltītu Latvijas otrā prezidenta, sabiedriskā darbinieka, savulaik aizsardzības ministra un Rīgas galvas, jurista, krietnā latvieša Gustava Zemgala 150. gadskārtai.

Manos bērna gados Latvijā parādījās datori ar Windows 95 operētājsistēmu. Šāds brīnums nebija katrā mājā, bet skolā informātikas stundā varēja ar to iepazīties.

Klasiķis gan savā dzejā zaļuma vietā lietojis jauno laiku, taču turpmākā konsekvence nemainās – arī mūsu ikdienā jau tuvākajās desmitgadēs plānotais Eiropas zaļais kurss nenāks, ja ļaudis – mēs paši – to nevedīs. 

Vasaras garderobi nomainot pret rudens, iespējams, kaut no apģērba gabaliem izmetīsim ārā. Kur jūs tos liekat? Vai esat aizdomājušies, ka cits tos varētu izmantot savā garderobē? Tāpēc nevajadzētu izmest apģērbus atkritumos, bet gan ielikt tekstila šķirošanas konteinerā, tie pieejami  ikvienam iedzīvotājam un tajos var ievietot visa veida apģērbus, apavus un mājas tekstilu. 

Nupat publiskotas Eiropas Savienības (ES) oficiālā sabiedrisko aptauja veicēja Eurobarometer aptaujas rezultāti liecina, ka vairākums Latvijas iedzīvotāju uzskata – viņu balsij valstī nav nekādas nozīmes. Šādi viedokli paudis 71% aptaujāto (pretējās domās ir 28%), un tas ir pats augstākais (vai, raugoties no otras puses, zemākais) rādītājs ES.

Dzejnieka Eduarda Veidenbauma smeldzīgās vārsmas par padebešiem kā baltiem gulbjiem pilnā balsī skandēju pagājušās sestdienas novakarē, atlaidusies atpūtas krēslā savā dārzā un atvadoties no, iespējams, pēdējās siltās šīs atvasaras dienas. Kā milzu ekrānā vēroju mākoņu pārsteidzoši skaistās pārvērtību spēles.

Piektdien līdz Latvijai nonāca viena no apjomīgākajām naudas kravām, kādu vienkop mūsu valsts vispār ir saņēmusi. Proti, vieni no pirmajiem esam tikuši pie 237 miljoniem eiro no Eiropas Atveseļošanas fonda kopumā mums paredzētajiem 1,82 miljardiem eiro. 

Patiesībā tie pat nav raibumi, drīzāk lietiņas, ko nācies ceļā sastapt un nobrīnīties, kāpēc tās izgatavotas vai novietotas tieši tā. Šai reizei pāris jocīgu risinājumu – pa vienam no Valmieras un Mazsalacas.

Man nav īsta priekšstata, cik nopietna problēmā Valmierā – vai citur novadā – jau ir pa trotuāriem (un gājējiem virsū) braucoši elektro­skrejriteņi un to atvasinājumi. Ja vēl nav, tad diemžēl drīz būs. 

Ja latviešus aicina kādam palīdzēt, viņi to dara. Ja aicina ziedot, tad ziedo, ja kopīgi sakopt savu zemi, tad talko. Visu laiku ir sajūta, ka brīžos, kad līdzcilvēki sadodas rokās, var tiešām daudz paveikt kādas konkrētas idejas vārdā.

Valsts galva, tēvišķi ievirzot šo «d#vadoto» Saeimu jaunam un smagam darba cēlienam (budžets! ne-/vakcinēšanās! robežu spriedze!), veiksmīgi izmantoja iespēju atgādināt sabiedrībai savas stiprās puses.

Pirms gadiem šo jautājumu sev uzdeva toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers, vēlāk viņš uzrakstīja arī grāmatu ar šādu nosaukumu, bet nu pienācis laiks katram Latvijas iedzīvotājam to noskaidrot, jo, kā ievērojusi kāda kolēģe, notikumu hronikās vairs netiekot minēts, kurš īsti ķibelē iekūlies – vīrietis vai sieviete, dzimumu līdztiesības vārdā lietojot šķietami neitrālo apzīmējumu persona.

Šīs nedēļas sākumā kļuva zināms, ka Latvijā ir nodibināta vēl viena, pēc skaita jau ceturtā, tā saucamo kovidskeptiķu partija, šoreiz ar nosaukumu «Brīvai un stiprai Latvijai» (BSL). Pastāv aizdomas, ka ar to šāda veida partiju saraksts nebūs izsmelts, jo Covid-19 tēmu saviem mērķiem ir gatavs izmantot vēl gana kupls pulks ar dzīvi un valsti neapmierināto. Cits jautājums, kādas ir visu šo kustību un partiju nākotnes perspektīvas.

Virsrakstā minēto par aksiomu, protams, uzskatīt nevar, jo noteikti starp dažāda ranga tautas kalpiem ir arī izņēmumi, kad lēmējvaras pārstāvji pārvietojas ar divu riteņu transporta līdzekļiem (ar kāju, benzīna motora vai elektrisko piedziņu), izmanto automašīnas, trolejbusus un tramvajus (galvaspilsētā un vēl dažās Latvijas lielpilsētās), bet viens no ministriem iecienījis pat dzelz­ceļu.

Nu jau vairākus mēnešus notikumi uz Latvijas – Baltkrievijas robežas ir valdības  uzmanības lokā varbūt pat vairāk nekā Covid-19 problēmas. Nu katru dienu tiek nosaukts ne tikai ar covid saslimušo skaitlis, bet arī  minēto robežu nelegāli šķērsot mēģinājušo.

Ar vakcinēšanos pret Covid-19 saistītās domstarpības ir aizēnojušas uzreiz virkni faktu, kuri uzskatāmi liecina kā par Latvijas tautsaimniecības atgūšanos, pārvarot pandēmijas radītās problēmas, tā par labām mūsu valsts ekonomikas nākotnes perspektīvām.